Nebuchadnezzar's Second Dream
1 King Nebuchadnezzar sent the following message to the people of all nations, races, and languages in the world:
“Greetings! 2 Listen to my account of the wonders and miracles which the Supreme God has shown me.
3 “How great are the wonders God shows us!
How powerful are the miracles he performs!
God is king forever; he will rule for all time.
4 “I was living comfortably in my palace, enjoying great prosperity. 5 But I had a frightening dream and saw terrifying visions while I was asleep. 6 I ordered all the royal advisers in Babylon to be brought to me so that they could tell me what the dream meant. 7 Then all the fortunetellers, magicians, wizards, and astrologers were brought in, and I told them my dream, but they could not explain it to me. 8 Then Daniel came in. (He is also called Belteshazzar, after the name of my god.) The spirit of the holy gods is in him, so I told him what I had dreamed. I said to him: 9 Belteshazzar, chief of the fortunetellers, I know that the spirit of the holy gods is in you and that you understand all mysteries. This is my dream. Tell me what it means.
10 “While I was asleep, I had a vision of a huge tree in the middle of the earth. 11 It grew bigger and bigger until it reached the sky and could be seen by everyone in the world. 12 Its leaves were beautiful, and it was loaded down with fruit—enough for the whole world to eat. Wild animals rested in its shade, birds built nests in its branches, and every kind of living being ate its fruit.
13 “While I was thinking about the vision, I saw coming down from heaven an angel, alert and watchful. 14 He proclaimed in a loud voice, ‘Cut the tree down and chop off its branches; strip off its leaves and scatter its fruit. Drive the animals from under it and the birds out of its branches. 15 But leave the stump in the ground with a band of iron and bronze around it. Leave it there in the field with the grass.
“‘Now let the dew fall on this man, and let him live with the animals and the plants. 16 For seven years he will not have a human mind, but the mind of an animal. 17 This is the decision of the alert and watchful angels. So then, let all people everywhere know that the Supreme God has power over human kingdoms and that he can give them to anyone he chooses—even to those who are least important.’
18 “This is the dream I had,” said King Nebuchadnezzar. “Now, Belteshazzar, tell me what it means. None of my royal advisers could tell me, but you can, because the spirit of the holy gods is in you.”
Daniel Explains the Dream
19 At this, Daniel, who is also called Belteshazzar, was so alarmed that he could not say anything. The king said to him, “Belteshazzar, don't let the dream and its message alarm you.”
Belteshazzar replied, “Your Majesty, I wish that the dream and its explanation applied to your enemies and not to you. 20 The tree, so tall that it reached the sky, could be seen by everyone in the world. 21 Its leaves were beautiful, and it had enough fruit on it to feed the whole world. Wild animals rested under it, and birds made their nests in its branches.
22 “Your Majesty, you are the tree, tall and strong. You have grown so great that you reach the sky, and your power extends over the whole world. 23 While Your Majesty was watching, an angel came down from heaven and said, ‘Cut the tree down and destroy it, but leave the stump in the ground. Wrap a band of iron and bronze around it, and leave it there in the field with the grass. Let the dew fall on this man, and let him live there with the animals for seven years.’
24 “This, then, is what it means, Your Majesty, and this is what the Supreme God has declared will happen to you. 25 You will be driven away from human society and will live with wild animals. For seven years you will eat grass like an ox and sleep in the open air, where the dew will fall on you. Then you will admit that the Supreme God controls all human kingdoms and that he can give them to anyone he chooses. 26 The angel ordered the stump to be left in the ground. This means that you will become king again when you acknowledge that God rules all the world. 27 So then, Your Majesty, follow my advice. Stop sinning, do what is right, and be merciful to the poor. Then you will continue to be prosperous.”
28 All this did happen to King Nebuchadnezzar. 29 Only twelve months later, while he was walking around on the roof of his royal palace in Babylon, 30 he said, “Look how great Babylon is! I built it as my capital city to display my power and might, my glory and majesty.”
31 Before the words were out of his mouth, a voice spoke from heaven, “King Nebuchadnezzar, listen to what I say! Your royal power is now taken away from you. 32 You will be driven away from human society, live with wild animals, and eat grass like an ox for seven years. Then you will acknowledge that the Supreme God has power over human kingdoms and that he can give them to anyone he chooses.”
33 The words came true immediately. Nebuchadnezzar was driven out of human society and ate grass like an ox. The dew fell on his body, and his hair grew as long as eagle feathers and his nails as long as bird claws.
Nebuchadnezzar Praises God
34 “When the seven years had passed,” said the king, “I looked up at the sky, and my sanity returned. I praised the Supreme God and gave honor and glory to the one who lives forever.
“He will rule forever,
and his kingdom will last for all time.
35 He looks on the people of the earth as nothing;
angels in heaven and people on earth
are under his control.
No one can oppose his will
or question what he does.
36 “When my sanity returned, my honor, my majesty, and the glory of my kingdom were given back to me. My officials and my noblemen welcomed me, and I was given back my royal power with even greater honor than before.
37 “And now, I, Nebuchadnezzar, praise, honor, and glorify the King of Heaven. Everything he does is right and just, and he can humble anyone who acts proudly.”
1 Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī.
2 Tad man bija sapnis, kas mani uztrauca, un domas, kas man guļot radās galvā, un parādības, ko es garā redzēju, mani izbiedēja.
3 Es pavēlēju atvest pie sevis visus Bābeles gudros, lai tie man manu sapni izskaidrotu.
4 Tad atnāca gudrie zīmju tulki, vārdotāji, kaldēji un zīlnieki, un es tiem atstāstīju savu sapni. Bet tie nevarēja man sapni izskaidrot.
5 Beidzot atnāca Daniēls, ko sauca pēc mana dieva vārda par Beltsacaru, un kuņā mājo svēto dievu gars. Viņam es atstāstīju savu sapni šādā veidā:
6 „Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju, un izskaidro man sapņa nozīmi!“
7 Parādība, ko es gultā gulēdams redzēju, bija šāda: es redzēju koku, kas stāvēja zemes vidū, un tā augstums bija ārkārtīgi liels.
8 Šis koks kļuva arvien lielāks un varenāks, tā galotne sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pašam pasaules galam.
9 Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem. Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā.
10 Un es redzēju, gultā gulēdams, sava gara parādībā, ka no debesīm nokāpa eņģelis kā kāds svēts sargs.
11 Viņš sauca stiprā balsī un pavēlēja: „Nocērtiet šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un purni no viņa zariem!
12 Bet tā saknāju ar celma daļu atstājiet zemē, iesaistījuši to dzelzs un vaj-a važās lauku zālē, lai to debesu rasa slacina un tas kopā ar lauku un meža zvēriem paliek saskarē ar zemes zāli.
13 Tanī esošā cilvēka sirds lai top pārvērsta, un tam piešķirta lai top dzīvnieka sirds, un tā tad lai paiet septiņi gadi.
14 Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam ari pašu zemāko no cilvēkiem.“
15 Šis ir tas sapnis, ko es, ķēniņš Nebukadnēcars, redzēju; bet tu, Beltsacar, izskaidro tu man, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc ka visi manas valsts gudrie to nevar izskaidrot. Bet tu to vari, jo tevī mājo svēto dievu gars!“
16 Tad Daniēls, kuju sauca par Beltsacaru, kādu laiku stāvēja pilnīgi sastindzis aiz izbailēm, un viņa domas to biedēja. Bet ķēniņš Nebukadnēcars viņam sacīja: „Beltsacar, lai sapnis un tā izskaidrojums tevi neizbiedē!“ —Tad Beltsacars atbildēja un teica: „Mans kungs, kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem!
17 Tas koks, ko tu redzēji, kas kļuva arvienu lielāks un varenāks, tā ka tā galotne sniedzās līdz debesīm un tas bija redzams visā pasaulē,
18 Kura lapu sega bija skaista, kura augļi bija bagātīgi, no kura pārtika visi, kupa pavēnī dzīvoja lauku zvēri un kura zaros vija savas lizdas debesu putni, —
19 Tas esi tu, ak ķēniņ, kas tu esi kļuvis liels un varens, kura lieliskums tā pieaudzis, ka tas sniedzas līdz debesīm, un kura vara un valstība aizstiepjas līdz pasaules galam.
20 Bet ka ķēniņš redzēja no debesīm nokāpjam svētu sargu, kas sauca: Nocērtiet šo koku un iznīciniet to, bet atstājiet tā saknāju un celma daļu zemē dzelzs un vara važās zaļajā lauku zālē, lai tas top debess rasas slacināts un tiek pielīdzināts lauku dzīvniekiem, kamēr viņam pāri būs gājušī septiņi gadi! —
21 Tam ir, ak ķēniņ, šāda nozīme, un tas ir Visuaugstā lēmums, kas nāks pār manu kungu un ķēniņu:
22 Tevi izstums no cilvēku sabie-drības, tu mitīsi pie lopiem laukā, zāli tev dos ēst kā lopiem, debess rasa tevi slacinās; septiņi gadi pāries tev pāri, kamēr tu atzīsi, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, ka Viņš var piešķirt valsts vadību, kam vien gribēdams.
23 Bet ka bija pavēlēts, lai koka saknāju ar celma dalu atstāj zemē, tam šāda nozīme: tavu ķēniņa valstību tev atkal atdos, līdz ko tu atzīsi, ka debesu Dievs valda pār visu.
24 Tādēļ, ak ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība un labsajūta tad varēs pastāvēt jo ilgi.“
25 Viss tas pēc tam tā ari notika ķēniņa Nebukadnēcara dzīvē.
26 Divpadsmit mēnešus vēlāk, staigādams ķēniņa pilī Bābelē, viņš teica lielīgi:
27 „Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?“
28 Šis vārds nebija vēl izskanējis, ka nāca balss no debesīm: „Tā tev, aci ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: Tava ķēniņa valstība un cienība tev ir atņemta!
29 Tevi izstums no cilvēku sabie-drības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, tiekāms tu atzīsi, ka Visuaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm, un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib.“
30 Tūlīt piepildījās šis vārds Nebukadnēcara dzīvē: viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gaļā kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi.
31 Kad pagāja noteiktais laiks, —es, Nebukadnēcars, —pacēlu savas acis uz debesim, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga, un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem.
32 Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: „Ko Tu tur dari?“
33 Tanī pašā laikā mani atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā arī mana varenība, mana godība un mans spožums. Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēnišķīgā godībā, mana vara kļuva vēl lielāka.
34 Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā.
