1 we finally turned and went into the desert, on the road to the Gulf of Aqaba, as the Lord had commanded, and we spent a long time wandering about in the hill country of Edom.
2 “Then the Lord told me 3 that we had spent enough time wandering about in those hills and that we should go north. 4 He told me to give you the following instructions: ‘You are about to go through the hill country of Edom, the territory of your distant relatives, the descendants of Esau. They will be afraid of you, 5 but you must not start a war with them, because I am not going to give you so much as a square foot of their land. I have given Edom to Esau's descendants. 6 You may buy food and water from them.’
7 “Remember how the Lord your God has blessed you in everything that you have done. He has taken care of you as you wandered through this vast desert. He has been with you these forty years, and you have had everything you needed.
8 “So we moved on and left the road that goes from the towns of Elath and Eziongeber to the Dead Sea, and we turned northeast toward Moab. 9 The Lord said to me, ‘Don't trouble the people of Moab, the descendants of Lot, or start a war against them. I have given them the city of Ar, and I am not going to give you any of their land.’”
( 10 A mighty race of giants called the Emim used to live in Ar. They were as tall as the Anakim, another race of giants. 11 Like the Anakim they were also known as Rephaim; but the Moabites called them Emim. 12 The Horites used to live in Edom, but the descendants of Esau chased them out, destroyed their nation, and settled there themselves, just as the Israelites later chased their enemies out of the land that the Lord gave them.)
13 “Then we crossed the Zered River as the Lord told us to do. 14 This was thirty-eight years after we had left Kadesh Barnea. All the fighting men of that generation had died, as the Lord had said they would. 15 The Lord kept on opposing them until he had destroyed them all.
16 “After they had all died, 17 the Lord said to us, 18 ‘Today you are to pass through the territory of Moab by way of Ar. 19 You will then be near the land of the Ammonites, the descendants of Lot. Don't trouble them or start a war against them, because I am not going to give you any of the land that I have given them.’”
( 20 This territory is also known as the land of the Rephaim, the name of the people who used to live there; the Ammonites called them Zamzummim. 21 They were as tall as the Anakim. There were many of them, and they were a mighty race. But the Lord destroyed them, so that the Ammonites took over their land and settled there. 22 The Lord had done the same thing for the Edomites, the descendants of Esau, who live in the hill country of Edom. He destroyed the Horites, so that the Edomites took over their land and settled there, where they still live. 23 The land along the Mediterranean coast had been settled by people from the island of Crete. They had destroyed the Avvim, the original inhabitants, and had taken over all their land as far south as the city of Gaza.)
24 “After we had passed through Moab, the Lord told us, ‘Now, start out and cross the Arnon River. I am placing in your power Sihon, the Amorite king of Heshbon, along with his land. Attack him, and begin occupying his land. 25 From today on I will make people everywhere afraid of you. Everyone will tremble with fear at the mention of your name.’
Israel Defeats King Sihon
(Numbers 21.21-30)26 “Then I sent messengers from the desert of Kedemoth to King Sihon of Heshbon with the following offer of peace: 27 ‘Let us pass through your country. We will go straight through and not leave the road. 28 We will pay for the food we eat and the water we drink. All we want to do is to pass through your country, 29 until we cross the Jordan River into the land that the Lord our God is giving us. The descendants of Esau, who live in Edom, and the Moabites, who live in Ar, allowed us to pass through their territory.’
30 “But King Sihon would not let us pass through his country. The Lord your God had made him stubborn and rebellious, so that we could defeat him and take his territory, which we still occupy.
31 “Then the Lord said to me, ‘Look, I have made King Sihon and his land helpless before you; take his land and occupy it.’ 32 Sihon came out with all his men to fight us near the town of Jahaz, 33 but the Lord our God put him in our power, and we killed him, his sons, and all his men. 34 At the same time we captured and destroyed every town, and put everyone to death, men, women, and children. We left no survivors. 35 We took the livestock and plundered the towns. 36 The Lord our God let us capture all the towns from Aroer, on the edge of the Arnon Valley, and the city in the middle of that valley, all the way to Gilead. No town had walls too strong for us. 37 But we did not go near the territory of the Ammonites or to the banks of the Jabbok River or to the towns of the hill country or to any other place where the Lord our God had commanded us not to go.
1 „Tad mēs pagriezāmies un gājām pa Niedru jūras ceļu uz tuksnesi, kā tas Kungs bija man pavēlējis, un klejojām apkārt ilgu laiku ap Seīra kalniem.
2 Un tas Kungs runāja ar mani, sacīdams:
3 „Jūs esat pietiekami ilgi klaiņojuši ap šiem kalniem; griezieties pret ziemeļiem.
4 Un tautai pavēli, sacīdams: Jūs iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi,
5 Ka jūs ar tiem nesākat karot, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platumu, kur varētu nostāties, jo Es esmu piešķīris Seīra kalnus Ēzava bērnu īpašumā.
6 Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, lai jums būtu ko ēst, arī ūdeni pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko nodzerties;
7 Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos pasākumos, Viņš zina tavas gaitas šinī lielajā tuksnesī; šos četrdesmit gadus tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; tev nekā nav trūcis.“
8 Un tā mēs gājām, atstatu turēdamies pa gabalu no saviem brāļiem, Ēzava bērniem, kas dzīvoja Seīra kalnos, un atstatu no Arābas, to neskarot, sākot no Elatas un Ecion-Gebera, un pagriezušies virzījāmies uz priekšu pa Moāba klajuma ceļu.
9 Tad tas Kungs man sacīja: „Nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu.“
10 Senāk tur ir dzīvojuši emieši, liela, stipra un augumā gara tauta kā ēnakieši.
11 Arī tie tapa kā ēnakieši par refajiešiem turēti, bet moābieši tos sauc par emiešiem.
12 Un Seīrā senāk dzīvoja horieši; bet Ēzava pēcnācēji tos izdzina, viņus izdeldējuši un apmezdamies uz dzīvi viņu vietā, tāpat kā Israēls ir darījis tanī zemē, kas tam bija iemantojama, ko tas Kungs viņam bija devis.
13 Un nu tagad celieties ar skubu Zeredas upei pāri! Un mēs pārcēlāmies pār Zeredas upi.
14 Tad nu laika sprīdis, cik ilgi esam gājuši no Kadeš-Bameas, līdz kamēr esam pārgājuši pār Zeredas upi, bija trīsdesmit astoņi gadi, tiekāms visa karavīru audze bija gājusi bojā tuksnesī, kā tas Kungs to bija, uz tiem zīmējoties, ar zvērestu apsolījis.
15 Savukārt arī tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldējot no nometņu laužu vidus līdz pēdējam vīram.
16 Un kad visi karavīri ļaužu starpā bija izmiruši un gājuši bojā,
17 Tad tas Kungs man sacīja, teikdams:
18 „Tu šodien pāriesi Moāba robežu pie Aras,
19 Un tu nonāksi amoniešu tuvumā, bet nenodari tiem nekādu pārestību un tiem neuzbrūc: no Amona bērnu zemes Es tev neko neļaušu iegūt, jo Es to esmu piešķīris Lata bērniem par īpašumu.“ —
20 Arī šo dēvē par refajiešu jeb milžu zemi, jo tur pirms amoniešiem esot mituši refajieši, bet amonieši tos sauc zamzumiešu vārdā.
21 Tā ir liela tauta, un skaitā to ir daudz, tie ir gara auguma kā ēnakieši, bet tas Kungs tos iznīcināja: amonieši viņus pakļāva sev un apmetās uz dzīvi viņu vietā.
22 Tāpat Viņš to bija darījis ari ar Ezava bērniem, kuj-i dzīvoja Seīra kalnā, un, kuriem ienākot, Viņš iznīcināja horiešus; to vietā viņi dzīvo vēl šodien.
23 Arī avieši, kas dzīvoja ar vaļņiem iežogotās telšu nometnēs līdz pat Gazai, tika iznīcināti: viņus sakāva kaftorieši, kas bija cēlušies no Kaftoras un apmetās uz dzīvi viņu vietā. —
24 „Celieties, ejiet un brieniet pāri Arnonas upei! Redziet, Es nododu jūsu rokā amorieti Sichonu, Hešbonas ķēniņu, un viņa zemi; iekaro, pakļauj to, brūc tam virsū!
25 Un Es šodien sākšu no tevis iedvest bailes un izbīšanos visām tautām, kas zem debesīm; lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, būtu uztraukumā un tavā priekšā drebētu!“
26 Tad es sūtīju vēsmešus no Kedmotas tuksneša pie Sichona, Hešbonas ķēniņa, ar sekojošu miera vēstījumu:
27 „Ļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs iesim pa ceļu vien un nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi.
28 Pārdodi mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, un pārdodi mums par naudu ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iziet cauri,
29 Kā man ir ļāvuši Ēzava pēcnācēji, kas Seīrā, un Moāba bērni, kas dzīvo Arā, pirms mēs pārejam pāri Jardānai, iedami uz to zemi, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.“
30 Bet Sichons, Hešbonas ķēniņš, nevēlējās mums dot atļauju šķērsot savu zemi, jo tas Kungs, tavs Dievs, bija apcietinājis viņa prātu, un bija ar nolūku tā sirdi darījis nepiekāpīgu, lai viņš to nodotu tavās rokās, kā tas tagad arī ir noticis.
31 Un tas Kungs man sacīja: „Redzi, Es esmu jau sācis tev nodot Sichonu un viņa zemi; stājies pie tās pakļaušanas, lai varētu to ieņemt!“
32 Tad Sichons devās mums pretī, viņš, ar visu savu karotāju saimi, lai ar mums karotu pie Jachcas,
33 Bet tas Kungs, mūsu Dievs, to nodeva mūsu varā, un mēs to akāvām, viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu.
34 Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas un tās pilnīgi izpostījām; mēs nogalinājām visus pilsētas vīriešus un sievietes un mazos bērnus; mēs neatstājām dzīvu pat nevienu izbēgušo;
35 Tikai lopus mēs sev paņēmām un salaupītās mantas no pilsētām, ko ieņēmām,
36 Sākot ar Aroēru, kas atrodas Amonas upes krastā, un tām pilsētām, kas vispārīgi upes krastā, līdz Gileādai nebija nevienas pilsētas, kas mums būtu palikusi neieņemama, kas būtu varējusi mums pretī turēties, jo tas Kungs, mūsu Dievs, bija mums visu nodevis mūsu varā.
37 Tikai vienīgi Amona bērnu zemi tu atstāji neskartu, netuvodamies nedz Jabokas upes krastiem, nedz pilsētām kalnos, nedz kādai citai vietai, ko tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis aiztikt.“ —
