God's Blessing on Israel
1 The Lord said, “Mortal man, speak to the mountains of Israel and tell them to listen to the message which I, 2 the Sovereign Lord, have for them: Israel's enemies gloated and said, ‘Now those ancient hills are ours!’
3 “Prophesy, then, and announce what I, the Sovereign Lord, am saying. When the neighboring nations captured and plundered the mountains of Israel, everyone made fun of Israel. 4 So now listen to what I, the Sovereign Lord, say to you mountains and hills, to you brooks and valleys, to you places that were left in ruins, and to you deserted cities which were plundered and mocked by all the surrounding nations.
5 “I, the Sovereign Lord, have spoken out in the heat of my anger against the surrounding nations, and especially against Edom. With glee and contempt they captured my land and took possession of its pastures.
6 “So prophesy to the land of Israel; tell the mountains, hills, brooks, and valleys what I, the Sovereign Lord, am saying in jealous anger because of the way the nations have insulted and humiliated them. 7 I, the Sovereign Lord, solemnly promise that the surrounding nations will be humiliated. 8 But on the mountains of Israel the trees will again grow leaves and bear fruit for you, my people Israel. You are going to come home soon. 9 I am on your side, and I will make sure that your land is plowed again and crops are planted on it. 10 I will make your population grow. You will live in the cities and rebuild everything that was left in ruins. 11 I will make people and cattle increase in number. There will be more of you than ever before, and you will have many children. I will let you live there as you used to live, and I will make you more prosperous than ever. Then you will know that I am the Lord. 12 I will bring you, my people Israel, back to live again in the land. It will be your own land, and it will never again let your children starve.
13 “I, the Sovereign Lord, say: It is true that people say that the land eats people and that it robs the nation of its children. 14 But from now on it will no longer eat people and rob you of your children. I, the Sovereign Lord, have spoken. 15 The land will no longer have to listen to the nations making fun of it or see the peoples sneer at it. The land will no longer rob the nation of its children. I, the Sovereign Lord, have spoken.”
Israel's New Life
16 The Lord spoke to me. 17 “Mortal man,” he said, “when the Israelites were living in their land, they defiled it by the way they lived and acted. I regarded their behavior as being as ritually unclean as a woman is during her monthly period. 18 I let them feel the force of my anger because of the murders they had committed in the land and because of the idols by which they had defiled it. 19 I condemned them for the way they lived and acted, and I scattered them through foreign countries. 20 Wherever they went, they brought disgrace on my holy name, because people would say, ‘These are the people of the Lord, but they had to leave his land.’ 21 That made me concerned for my holy name, since the Israelites brought disgrace on it everywhere they went.
22 “Now then, give the Israelites the message that I, the Sovereign Lord, have for them: What I am going to do is not for the sake of you Israelites, but for the sake of my holy name, which you have disgraced in every country where you have gone. 23 When I demonstrate to the nations the holiness of my great name—the name you disgraced among them—then they will know that I am the Lord. I, the Sovereign Lord, have spoken. I will use you to show the nations that I am holy. 24 I will take you from every nation and country and bring you back to your own land. 25 I will sprinkle clean water on you and make you clean from all your idols and everything else that has defiled you. 26 I will give you a new heart and a new mind. I will take away your stubborn heart of stone and give you an obedient heart. 27 I will put my spirit in you and will see to it that you follow my laws and keep all the commands I have given you. 28 Then you will live in the land I gave your ancestors. You will be my people, and I will be your God. 29 I will save you from everything that defiles you. I will command the grain to be plentiful, so that you will not have any more famines. 30 I will increase the yield of your fruit trees and your fields, so that there will be no more famines to disgrace you among the nations. 31 You will remember your evil conduct and the wrongs that you committed, and you will be disgusted with yourselves because of your sins and your iniquities. 32 Israel, I want you to know that I am not doing all this for your sake. I want you to feel the shame and disgrace of what you are doing. I, the Sovereign Lord, have spoken.”
33 The Sovereign Lord says, “When I make you clean from all your sins, I will let you live in your cities again and let you rebuild the ruins. 34 Everyone who used to walk by your fields saw how overgrown and wild they were, but I will let you farm them again. 35 Everyone will talk about how this land, which was once a wilderness, has become like the Garden of Eden, and how the cities which were torn down, looted, and left in ruins, are now inhabited and fortified. 36 Then the neighboring nations that have survived will know that I, the Lord, rebuild ruined cities and replant waste fields. I, the Lord, have promised that I would do this—and I will.”
37 The Sovereign Lord says, “I will once again let the Israelites ask me for help, and I will let them increase in numbers like a flock of sheep. 38 The cities that are now in ruins will then be as full of people as Jerusalem was once full of the sheep which were offered as sacrifices at a festival. Then they will know that I am the Lord.”
1 „Tu, cilvēka bērns, pasludini par Israēla kalnāju sekojošo: Jūs, Israēla kalni, klausaities tā Kunga vārdu!
2 Tā saka Dievs tas Kungs: Tāpēc ka ienaidnieks par jums saka: Ahā, mūžīgie kalni ir tagad mūsu īpašums!
3 Tad sludini tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, tāpēc ka jūs ar nicināšanu apdraudēja un no visām pusēm kaimiņi izrādīja rijīgu tieksmi pēc jums, tā ka jūs nokļuvāt vēl pāri palikušo pagānu tautu varā un nonācāt dažādu ļaužu ļaunās valodās,
4 Tāpēc jūs, Israēla kalni, uzklausait tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs kalniem un pakalniem, lejām un gravām, tukšām posta vietām un atstātām pilsētām, kas atlikušām tautām visapkārt kļuvušas par laupījumu un par apsmieklu,
5 Un tāpēc tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, sirds karstumā Es runāju pret vēl pāri palikušajām pagānu tautām un pret visu Ēdomu, kas visas kopā ar lielu sirds prieku par citu nelaimi ar nicināšanu un pilnīgu bezjūtību bija piesavinājušās manu zemi, lai aizdzītu un izplicinātu tās iedzīvotājus.
6 Tādēļ sludini par Israēla zemi un saki kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, Es pašlaik runāju savā karstumā un bardzībā, tāpēc ka jums bija jāpanes pagānu apsmiekls.
7 Tāpēc tā saka Dievs tas Kungs: Es paceļu savu roku zvērestam, ka pagānu tautām, kas jums visapkārt dzīvo, jācieš par saviem pazemojumiem un nopaļājumiem, ko tās teikušas par jums, pašām.
8 Bet jūs, Israēla kalni, atkal zaļosit jaunās atvasēs un to zaros nesīsit augļus manai Israēla tautai, jo tā drīzumā pārnāks.
9 Jo ziniet, Es nākšu atkal pie jums un gādāšu par jums, jūs būsit atkal apkopti, apsēti un apstādīti.
10 Es vairošu jūsu novados cilvēkus, visu Israēla namu, pilsētas atkal atgūs savus iedzīvotājus, un sagrautās vietas pacelsies no jauna.
11 Es vairošu jūsu nogāzēs cilvēkus un lopus, tie vairosies un vaislosies; Es likšu jums būt tā apdzīvotiem kā vecos laikos, Es jums darīšu vairāk laba nekā agrāk, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.
12 Es likšu pa jums atkal staigāt ļaudīm, savai Israēla tautai, un tie saņems tevi, tu kalnu zeme, par īpašumu, tu tiem piederēsi un tiem nelaupīsi vairs bērnus.
13 Tā saka Dievs tas Kungs par šo zemi: Tāpēc, ka tev pārmet, tu esot bijusi cilvēku ēdēja un savas tautas bērnu laupītāja,
14 Tad tu turpmāk neēdīsi vairs cilvēkus un nelaupīsi bērnus savai tautai,“ —tā saka Dievs tas Kungs.
15 „Es nelikšu tev vairs dzirdēt pagānu tautu nievājumus, tu nesajutīsi vairs pagānu tautu apsmieklu un nelau-pīsi bērnus savai tautai,“ saka Dievs tas Kungs.
16 Tad vēl nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja:
17 „Cilvēka bērns, kamēr Israēla nama ļaudis dzīvoja savā zemē, tie aptraipīja to ar savas dzīves gaitām un ar visu savu rīcību; viņu dzīve bija manā priekšā kā sievas nešķīstums viņas mēnešreizēs.
18 Tad Es ļāvu izpausties savām dusmām pār viņiem to asiņu dēļ, ko tie ir izlējuši tai zemē, un viņu elkadievības dēļ, ar ko viņi to aptraipījuši.
19 Es izklīdināju tos tautu starpā un tos izkaisīju pa svešām zemēm un valstīm. Es tos tiesāju pēc viņu dzīves un pēc viņu darbiem.
20 Kad tie nonāca pagānu tautu starpā, tie tur lika negodā manu svēto vārdu, un iezemieši par tiem sacīja: Tie ir tā Kunga tauta, un tomēr tiem bija jāaiziet no Viņa zemes.
21 Tad Man bija žēl mana svētā vārda, ko Israēla nams bija aptraipījis un negodā licis svešu tautu starpā visur, kur tie nonāca.
22 Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Ne jūsu dēļ, Israēla nams, Es tā rīkojos, bet sava svētā vārda dēļ, ko jūs esat negodā likuši pagānu tautu starpā, kur jūs bijāt nonāķuši.
23 Tāpēc Es celšu savu lielo vārdu atkal godā, kas tagad negodā likts pagānu starpā, jo jūs to par tādu padarījāt, lai pagāni atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es savā nostājā pret jums parādīšos kā Svētais viņu acu priekšā,“ —saka Dievs tas Kungs.
24 „Es jūs izlasīšu no pagānu tautu vidus, savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē.
25 Es jūs slacināšu ar šķistu ūdeni, lai jūs topat šķīsti; Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elkakalplbas.
26 Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.
27 Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit manos likumos un sargāsit un pildīsit manus noteikumus.
28 Tad jūs paliksit un dzīvosit tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.
29 Kad Es būšu jūs šķīstījis no visām jūsu nešķīstībām un atsvabinājis jūs no visādiem traipiem, Es likšu nākt pār jums labības svētībai, Es pacelšu jūsu lauku ražas, Es nesūtīšu jums vairs badu.
30 Es vairošu ari koku un lauku augļus, lai pagānu tautas jūs neapsmej bada dēļ.
31 Kad jūs tad pieminēsit savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus, tad jums pašiem būs riebums savu noziegumu un nelietību dēļ.
32 Un to Es nedaru jūsu dēļ“, —saka Dievs tas Kungs, —„tas jums iāzina. Bet kaunieties un nosarkstiet savu ceļu dēļ, ms Israēla nams!“
33 Tā saka Dievs tas Kungs: „Tanī laikā, kad Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu noziegumiem, Es piešķiršu pilsētām jaunus iedzīvotājus; sagrautās pilsētas tiks atkal atjaunotas.
34 Tukšo un atmataino zemi atkal apstrādās, kas agrāk stāvēja kā neauglīga kailatne ikviena garāmgājēja acu priekšā.“
35 Tad sacīs: „Šī zeme, kas agrāk bija tukša un kaila, ir tagad kā Ēdenes dārzs, un pilsētas, kas bija drupu kaudzes, bija izpostītas un sagrautas, ir tagad nocietinātas un apdzīvotas.
36 Tad tautas, kas atlikušas jums visapkārt, nāks pie atziņas, ka Es, tas Kungs, uzceļu, kas bija sagrauts, un apdēstu, kas bija aizlaists un izpostīts. Es, tas Kungs, to apsolīju, un Es to ari izpildīšu.“
37 Tā sāka Dievs tas Kungs: „Arī to lūgšanu Israēla namam Es paklausīšu: Es vairošu viņa ļaužu daudzumu kā avju pulku.
38 Kā svētītās upura avis pildīja svētnīcu un svētku dienās avis pildīja vispārīgi Jeruzālemi, tā pildīs cilvēku bērni kā ganāmais pulks tukšās pilsētas, un tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs.“
