The Fall of Nineveh
1 Nineveh, you are under attack!
The power that will shatter you has come.
Prepare the defenses!
Guard the road!
Prepare for battle!
( 2 The Lord is about to restore the glory of Israel, as it was before her enemies plundered her.)
3 The enemy soldiers carry red shields
and wear uniforms of red.
They are preparing to attack!
Their chariots flash like fire!
Their horses prance!
4 Chariots dash wildly through the streets,
rushing back and forth in the city squares.
They flash like torches
and dart about like lightning.
5 The officers are summoned;
they stumble as they press forward.
The attackers rush to the wall
and set up the shield for the battering ram.
6 The gates by the river burst open;
the palace is filled with terror.
7 The queen is taken captive;
her servants moan like doves
and beat their breasts in sorrow.
8 Like water from a broken dam
the people rush from Nineveh!
“Stop! Stop!” the cry rings out—
but no one turns back.
9 Plunder the silver!
Plunder the gold!
The city is full of treasure!
10 Nineveh is destroyed, deserted, desolate!
Hearts melt with fear;
knees tremble, strength is gone;
faces grow pale.
11 Where now is the city
that was like a den of lions,
the place where young lions were fed,
where the lion and the lioness would go
and their cubs would be safe?
12 The lion killed his prey
and tore it to pieces for his mate and her cubs;
he filled his den with torn flesh.
13 “I am your enemy!” says the Lord Almighty. “I will burn up your chariots. Your soldiers will be killed in war, and I will take away everything that you took from others. The demands of your envoys will no longer be heard.”
1 Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus īpašos solījumus ari ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts.
2 Tomēr visu sagrāvējs ir devies pret tevi uzbrukumā, Ninive. Nocietini vēl spēcīgāk un apsargā savu cietoksni, uzmani ceļu, apjoz Savus gurnus, apbru-ņojies un pastiprini savu spēku, cik vien iespējams!
3 Jo tas Kungs no jauna nostiprinās kā Jēkaba, tā ari Israēla godību, kaut laupītāji bija tos izlaupījuši un nopostījuši viņu vīna stādus.
4 Viņa spēcīgo cīnītāju vairogi ir sarkanā krāsā, vina karavīri tērpti purpurā; viņa kara rati laistās spožā tērauda mirdzumā kā savas darināšanas dienā, viņa šķēpu smailes zib.
5 Viņa rati ripo pa ielām, un to rīboņa atskan ielās; tie lāsmo kā lāpas un drāžas uz priekšu kā zibeņi. Nesnauž ari Ninives valdinieks.
6 Viņš atceras savus varonīgos karavīrus, sauc tos, viņi iet un klūp un steidzas uz pilsētas mūri, kura pakājē uzbrucēji jau uzcēluši mūra lauzējam aizsargu jumtu.
7 Bet ūdens noteku aizvari atveras, un ķēniņa pilī rodas apjukums.
8 Ķēniņiene tiek apsmieta un aizvesta gūstā, viņas galma jaunavas raud un vaid aprautā balsī kā balodes un sit sev pa krūtīm sirds vietā.
9 Jo Ninive kļuvusi līdzīga saviļņotiem ūdeņu klajumiem, kas stāvējuši mierīgi sakrāti dīķī, bet tagad paši plūst projām. Viņi pūlas gan tos atturēt, saukdami: „Stāviet, stāviet!“ —bet neviena ūdens lāse negriežas vairs atpakaļ.
10 „Tad nu laupiet sudrabu, laupiet zeltu!“ —jo te nav gala bagātībām, un visvisādi dārgumi un dārgakmeņi te ir neizmērojamā daudzumā.
11 Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi.
12 Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļu vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt?
13 Un pietiekamā daudzumā lauva mēdza saplosīt dzīvniekus saviem mazuļiem, un nemitīgi viņš medīja un nokoda kustoņus ari savām lauvas mātēm, ari pats savas alas viņš piepildīja ar nomedīto laupījumu un savas migas vietu ar saplosīto dzīvnieku gabaliem.
14 „Bet redzi, Es esmu pret tevi,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„Es likšu taviem kaj-a ratiem dūmos sadegt; zobens apris tavus jaunos lauvas, tavu vēstnešu balss vairs nebūs sadzirdama!“
