The Jews Destroy Their Enemies
1 The thirteenth day of Adar came, the day on which the royal proclamation was to take effect, the day when the enemies of the Jews were hoping to get them in their power. But instead, the Jews triumphed over them. 2 In the Jewish quarter of every city in the empire the Jews organized to attack anyone who tried to harm them. People everywhere were afraid of them, and no one could stand against them. 3 In fact, all the provincial officials—governors, administrators, and royal representatives—helped the Jews because they were all afraid of Mordecai. 4 It was well-known throughout the empire that Mordecai was now a powerful man in the palace and was growing more powerful. 5 So the Jews could do what they wanted with their enemies. They attacked them with swords and slaughtered them.
6 In Susa, the capital city itself, the Jews killed five hundred people. 7-10 Among them were the ten sons of Haman son of Hammedatha, the enemy of the Jews: Parshandatha, Dalphon, Aspatha, Poratha, Adalia, Aridatha, Parmashta, Arisai, Aridai, and Vaizatha. However, there was no looting.
11 That same day the number of people killed in Susa was reported to the king. 12 He then said to Queen Esther, “In Susa alone the Jews have killed five hundred people, including Haman's ten sons. What must they have done out in the provinces! What do you want now? You shall have it. Tell me what else you want, and you shall have it.”
13 Esther answered, “If it please Your Majesty, let the Jews in Susa do again tomorrow what they were allowed to do today. And have the bodies of Haman's ten sons hung from the gallows.” 14 The king ordered this to be done, and the proclamation was issued in Susa. The bodies of Haman's ten sons were publicly displayed. 15 On the fourteenth day of Adar the Jews of Susa got together again and killed three hundred more people in the city. But again, they did no looting.
16 The Jews in the provinces also organized and defended themselves. They rid themselves of their enemies by killing seventy-five thousand people who hated them. But they did no looting. 17 This was on the thirteenth day of Adar. On the next day, the fourteenth, there was no more killing, and they made it a joyful day of feasting. 18 The Jews of Susa, however, made the fifteenth a holiday, since they had slaughtered their enemies on the thirteenth and fourteenth and then stopped on the fifteenth. 19 This is why Jews who live in small towns observe the fourteenth day of the month of Adar as a joyous holiday, a time for feasting and giving gifts of food to one another.
The Festival of Purim
20 Mordecai had these events written down and sent letters to all the Jews, near and far, throughout the Persian Empire, 21 telling them to observe the fourteenth and fifteenth days of Adar as holidays every year. 22 These were the days on which the Jews had rid themselves of their enemies; this was a month that had been turned from a time of grief and despair into a time of joy and happiness. They were told to observe these days with feasts and parties, giving gifts of food to one another and to the poor. 23 So the Jews followed Mordecai's instructions, and the celebration became an annual custom.
24 Haman son of Hammedatha—the descendant of Agag and the enemy of the Jewish people—had cast lots (“purim,” they were called) to determine the day for destroying the Jews; he had planned to wipe them out. 25 But Esther went to the king, and the king issued written orders with the result that Haman suffered the fate he had planned for the Jews—he and his sons were hanged from the gallows. 26 That is why the holidays are called Purim. Because of Mordecai's letter and because of all that had happened to them, 27 the Jews made it a rule for themselves, their descendants, and anyone who might become a Jew, that at the proper time each year these two days would be regularly observed according to Mordecai's instructions. 28 It was resolved that every Jewish family of every future generation in every province and every city should remember and observe the days of Purim for all time to come.
29 Then Queen Esther, the daughter of Abihail, along with Mordecai, also wrote a letter, putting her full authority behind the letter about Purim, which Mordecai had written earlier. 30 The letter was addressed to all the Jews, and copies were sent to all the 127 provinces of the Persian Empire. It wished the Jews peace and security 31 and directed them and their descendants to observe the days of Purim at the proper time, just as they had adopted rules for the observance of fasts and times of mourning. This was commanded by both Mordecai and Queen Esther. 32 Esther's command, confirming the rules for Purim, was written down on a scroll.
1 Un divpadsmitajā mēnesī, kas ir adara mēnesis, tā trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa vārdam un viņa pavēlei bija jātiek izpildītai, dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja viņus pievarēt, bet kas izveidojās tā, ka jūdi paši pievarēja savus nīdējus,
2 Jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņa Ahasvera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājās viņiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas.
3 Un visu zemju dižciltīgie, ķēniņa vietnieki, pārvaldnieki, ierēdņi—palīdzēja jūdiem, jo bailes no Mordochaja bija sagrābušas viņus savā varā.
4 Jo Mordochajs bija liels ķēniņa pilī, un viņa slava izgāja pa visām zemēm; bez tam cieņa pret Mordochaju un viņa cēlums kļuva arvienu lielāki.
5 Tā jūdi kāva visus savus ienaidniekus, cirzdami ar zobenu, slepkavodami un nomaitādami tos, un viņi darīja saviem ienaidniekiem pēc savas patikas.
6 Arī Sūsu pilsētā jūdi nokāva un iznīcināja pieci simts vīrus.
7 Un viņi nokāva arī Paršandatu, Dalfonu un Aspatu,
8 Arī Poratu, Adalju un Aridatu,
9 Arī Parmaštu, Arisaju, Aridaju un Vajzatu,
10 Desmit Hamana, Hammedata dēla, jūdu ienaidnieka, dēlus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma.
11 Tajā pašā dienā Sūsu pilsētā nokauto skaits tika paziņots ķēniņam.
12 Un ķēniņš sacīja ķēniņienei Esterei: „Sūsu pilsētā vien jūdi ir nokāvuši un iznīcinājuši pieci simti vīrus un arī desmit Hamana dēlus. Ko gan viņi nav izdarījuši tad pārējās ķēniņa zemēs? Tomēr, kāds ir tavs lūgums? Lai lūgtais tev top piešķirts! Un kāda vēl ir tava vēlēšanās? Lai tā top izpildīta!“
13 Un Estere sacīja: „Ja tas ķēniņam patīk, lai jūdiem, kas ir Sūsos, top dota vaļa rīkoties pēc šīs dienas pavēles ari vēl rītu, un Hamana desmit dēlus lai pakar pie karātavām!“
14 Tad ķēniņš sacīja, lai tas tā top darīts, un Sūsos izsludināja ķēniņa pavēli, un desmit Hamana dēlus pakāra.
15 Jūdi, kas bija Sūsos, sapulcējās arī četrpadsmitajā adara mēneša dienā, un viņi nokāva Sūsos vēl trīs simti vīrus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma.
16 Un pārējie jūdi, kas bija ķēniņa zemēs, ari apvienojās un uzstājās par savu dzīvību un panāca mieru no saviem ienaidniekiem; viņi nokāva septiņdesmit pieci tūkstošus no tiem, kas viņus nīda, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma.
17 Tas notika trīspadsmitajā adara mēneša dienā, un viņi atpūtās tā četrpadsmitajā dienā un padarīja to par džipu un prieka dienu.
18 Bet jūdi, kas bija Sūsos, sapulcējās mēneša trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā un atpūtās tā piecpadsmitajā dienā un padarīja to par dzīpu un prieka dienu.
19 Tādēļ jūdi kas dzīvo ciemos un miestos, pārvērš adara mēneša četrpads-mito dienu par prieka, dzīpu un svētku dienu, kad sūta ēdienus cits citam.
20 Un Mordochajs uzrakstīja šos notikumus. Un viņš sūtīja vēstules visiem jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasvera zemēs, tuviem un tāliem,
21 Lai uzliktu viņiem par pienākumu svinēt četrpadsmito adara mēneša dienu, arī tā piecpadsmito dienu, katru gadu
22 Kā dienas, kupās jūdi ir panākuši mieru no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā bēdas viņiem ir pārvērtušās par prieku un sēras par svētku dienu, padarot šīs dienas par dzīpu un prieka dienām, kad sūta cits citam ēdienus un dāvanas trūcīgiem.
23 Tā jūdi pieņēma kā parašu to, ko viņi toreiz bija iesākuši darīt, un ko Mordochajs viņiem bija savās vēstulēs ieteicis, tāpēc
24 Ka agagietis Hamans, Hammedatas dēls, visu jūdu ienaidnieks, bija gan sataisījies pret jūdiem, lai viņus iznīcinātu, un bija metis pūr, tas ir meslus, lai viņus izdeldētu un iznīcinātu,
25 Bet kad Estere griezās ar lūgumu pie ķēniņa, ķēniņš bija pavēlējis ar rakstu, lai Hamana Jaunais nodoms, ko tas bija iecerējis pret jūdiem, krīt atpakaļ uz viņa paša galvu un lai pakar viņu un viņa dēlus pie karātavām.
26 Tādēļ šīs dienas sauc „pūrīm,“ pēc vārda pūr. Un tāpēc visa šīs vēstules kopējā satura dēļ, kā arī visa tā dēļ, ko viņi bija paši redzējuši un piedzīvojuši un kas viņiem bija citu pastāstīts,
27 Jūdi apņēmās un uzlika saviem pēcnācējiem un visiem, kas pieslējās viņiem, par nekavējamu pienākumu, ka viņi nepalaidīs, bet svinēs šīs divas dienas, kā viņiem ir rakstīts priekšā un viņu pašu stingri noteiktā laikā ikgadus,
28 Tāpat arī, ka šīs dienas ir pieminamas un svinamas katrā paaudzē, katrā ģimenē, katrā zemē un katrā pilsētā, un ka šīs pūrīm dienas nedrīkst iznīkt no jūdu vidus, un arī ka atmiņa par tām nedrīkst zust starp viņu pēcnācējiem.
29 Tad ķēniņiene Estere, Abihaila meita, un jūds Mordochajs rakstīja ar visu savu ietekmi un pārliecību, lai panāktu šā otra ziņojuma par pūrīm vispārēju atzīšanu.
30 Un viņš izsūtīja visiem jūdiem Ahasvera valstī simts divdesmit septiņās zemēs vēstules, kas bija pilnas ar miera un patiesības vārdiem,
31 Lai apstiprinātu šīs pūrīm dienas to noteiktā laikā par pastāvīgu iestādījumu tā, kā viņiem jūds Mordochajs un ķēniņiene Estere bija noteikuši, un tā, kā viņi bija to uzlikuši pār pienākumu sev pašiem un saviem pēcnācējiem, proti, priekšrakstos par gavēšanu un vaimanāšanām.
32 Un Esteres rīkojums pārvērta šos pūrīm priekšrakstus par stingru un noteiktu iestādījumu, un to ierakstīja īpašā senrakstā.
