Oppression of the Poor
1 Some time later many of the people, both men and women, began to complain against the other Jews. 2 Some said, “We have large families, we need grain to keep us alive.”
3 Others said, “We have had to mortgage our fields and vineyards and houses to get enough grain to keep us from starving.”
4 Still others said, “We had to borrow money to pay the royal tax on our fields and vineyards. 5 We are of the same race as the other Jews. Aren't our children just as good as theirs? But we have to make slaves of our children. Some of our daughters have already been sold as slaves. We are helpless because our fields and vineyards have been taken away from us.”
6 When I heard their complaints, I grew angry 7 and decided to act. I denounced the leaders and officials of the people and told them, “You are oppressing your own relatives!”
I called a public assembly to deal with the problem 8 and said, “As far as we have been able, we have been buying back our Jewish relatives who had to sell themselves to foreigners. Now you are forcing your own relatives to sell themselves to you, their own people!” The leaders were silent and could find nothing to say.
9 Then I said, “What you are doing is wrong! You ought to obey God and do what's right. Then you would not give our enemies, the Gentiles, any reason to ridicule us. 10 I have let the people borrow money and grain from me, and so have my companions and those who work for me. Now let's give up all our claims to repayment. 11 Cancel all the debts they owe you—money or grain or wine or olive oil. And give them back their fields, vineyards, olive groves, and houses right now!”
12 The leaders replied, “We'll do as you say. We'll give the property back and not try to collect the debts.”
I called in the priests and made the leaders swear in front of them to keep the promise they had just made. 13 Then I took off the sash I was wearing around my waist and shook it out. “This is how God will shake any of you who don't keep your promise,” I said. “God will take away your houses and everything you own, and will leave you with nothing.”
Everyone who was present said, “Amen!” and praised the Lord. And the leaders kept their promise.
Nehemiah's Unselfishness
14 During all the twelve years that I was governor of the land of Judah, from the twentieth year that Artaxerxes was emperor until his thirty-second year, neither my relatives nor I ate the food I was entitled to have as governor. 15 Every governor who had been in office before me had been a burden to the people and had demanded forty silver coins a day for food and wine. Even their servants had oppressed the people. But I acted differently, because I honored God. 16 I put all my energy into rebuilding the wall and did not acquire any property. Everyone who worked for me joined in the rebuilding. 17 I regularly fed at my table a hundred and fifty of the Jewish people and their leaders, besides all the people who came to me from the surrounding nations. 18 Every day I served one beef, six of the best sheep, and many chickens, and every ten days I provided a fresh supply of wine. But I knew what heavy burdens the people had to bear, and so I did not claim the allowance that the governor is entitled to.
19 I pray you, O God, remember to my credit everything that I have done for this people.
1 Bija izcēlusies liela zemāko laužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem,
2 Jo bija, kas sacīja: „Mūsu kopā ar mūsu dēliem un meitām ir daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!“
3 Bija arī tādi, kas sacīja: „Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi un savas mājas, lai dabūtu dārdzības brīdī labību!“
4 Un vēl citi sacīja: „Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem.
5 Bet mūsu miesas ir taču tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un, lūk, mums vajaga spiest savus dēlus un savas meitas kļūt par kalpiem, un dažas no mūsu meitām jau ir ieslīgušas kalpībā, un mūsu rokām nav spēka palīdzēt, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!“
6 Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu skaļo žēlošanos un šos vārdus.
7 Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar labiešiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: „Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!“ Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem
8 Un sacīju viņiem: „Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām, tautām, bet jūs turpretī tagad tieši pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!“ Viņi klusēja un neatrada atbildi.
9 Tad es sacīju: „Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums neva-jadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no izsmiekla un no palāšanām no pagānu, mūsu pretinieku, puses?
10 Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus!
11 Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas.“
12 Tad viņi sacīja: „Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!“ Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda.
13 Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: „Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!“ Un visa sapulce sacīja: „Amen!“ Un viņi slavēja to Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.
14 Bez tam no tās dienas sākot, kad viņš—ķēniņš—pavēlēja man kļūt par pārvaldnieku jūdu zemē, sākot no ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada līdz trīsdesmit otram gadam, divpadsmit gadus, es un mani brāļi, mēs neesam neko prasījuši no tās atlīdzības, kas man pienācās kā pārvaldniekam.
15 Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki, mani priekšteči, bija bijuši tautai par lielu slogu, jo savam uzturam un vīnam viņi saņēma no ļaudīm ikdienas četrdesmit sudraba seķeļus. Pat viņu kalpi uzkundzējās pār ļaudīm un rīkojās ar viņiem patvaļīgi. Bet es tā nedarīju dievbijības dēļ.
16 Arī pie mūfa darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos.
17 Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu vadītāji—simts piecdesmit vīri—, gan arī tie, kas bija nākuši mani apmeklēt no apkārtējo pagānu tautu novadiem.
18 Un kas ikdienas tika likts galdā, proti, —viens vērsis, seši izmeklēti sīklopi, kā arī putni, tas tika iegādāts par manis paša līdzekļiem, un bez tam vēl katras desmit dienas lielā daudzumā dažāds vīns. Un tomēr es neizmantoju šīm nepieciešamībām savus apgabala pārvaldnieka ienākumus, jo klaušu darbs jau tā smagi gūlās uz tautas pleciem.
19 —Piemini man, mans Dievs, par labu visu, ko es esmu darījis šīs tautas dēļ!
