God Calls Moses
1 One day while Moses was taking care of the sheep and goats of his father-in-law Jethro, the priest of Midian, he led the flock across the desert and came to Sinai, the holy mountain. 2 There the angel of the Lord appeared to him as a flame coming from the middle of a bush. Moses saw that the bush was on fire but that it was not burning up. 3 “This is strange,” he thought. “Why isn't the bush burning up? I will go closer and see.”
4 When the Lord saw that Moses was coming closer, he called to him from the middle of the bush and said, “Moses! Moses!”
He answered, “Yes, here I am.”
5 God said, “Do not come any closer. Take off your sandals, because you are standing on holy ground. 6 I am the God of your ancestors, the God of Abraham, Isaac, and Jacob.” So Moses covered his face, because he was afraid to look at God.
7 Then the Lord said, “I have seen how cruelly my people are being treated in Egypt; I have heard them cry out to be rescued from their slave drivers. I know all about their sufferings, 8 and so I have come down to rescue them from the Egyptians and to bring them out of Egypt to a spacious land, one which is rich and fertile and in which the Canaanites, the Hittites, the Amorites, the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites now live. 9 I have indeed heard the cry of my people, and I see how the Egyptians are oppressing them. 10 Now I am sending you to the king of Egypt so that you can lead my people out of his country.”
11 But Moses said to God, “I am nobody. How can I go to the king and bring the Israelites out of Egypt?”
12 God answered, “I will be with you, and when you bring the people out of Egypt, you will worship me on this mountain. That will be the proof that I have sent you.”
13 But Moses replied, “When I go to the Israelites and say to them, ‘The God of your ancestors sent me to you,’ they will ask me, ‘What is his name?’ So what can I tell them?”
14 God said, “I am who I am. You must tell them: ‘The one who is called I AM has sent me to you.’ 15 Tell the Israelites that I, the Lord, the God of their ancestors, the God of Abraham, Isaac, and Jacob, have sent you to them. This is my name forever; this is what all future generations are to call me. 16 Go and gather the leaders of Israel together and tell them that I, the Lord, the God of their ancestors, the God of Abraham, Isaac, and Jacob, appeared to you. Tell them that I have come to them and have seen what the Egyptians are doing to them. 17 I have decided that I will bring them out of Egypt, where they are being treated cruelly, and will take them to a rich and fertile land—the land of the Canaanites, the Hittites, the Amorites, the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites.
18 “My people will listen to what you say to them. Then you must go with the leaders of Israel to the king of Egypt and say to him, ‘The Lord, the God of the Hebrews, has revealed himself to us. Now allow us to travel three days into the desert to offer sacrifices to the Lord, our God.’ 19 I know that the king of Egypt will not let you go unless he is forced to do so. 20 But I will use my power and will punish Egypt by doing terrifying things there. After that he will let you go.
21 “I will make the Egyptians respect you so that when my people leave, they will not go empty-handed. 22 Every Israelite woman will go to her Egyptian neighbors and to any Egyptian woman living in her house and will ask for clothing and for gold and silver jewelry. The Israelites will put these things on their sons and daughters and carry away the wealth of the Egyptians.”
1 Mozus ganīja sava sievas tēva Midiana priestepa Jetrus avis. Viņš aizdzina lopus pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2 Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma, un viņš redzēja: ērkšķu krūms dega ugunis, bet nesadega.
3 Tad Mozus sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.“
4 Bet tas Kungs redzēja, ka viņš tur bija nostājies, lai noskatītos, un sauca tam no krūma un sacīja: „Mozu, Mozu!“ Mozus atbildēja: „Te es esmu.“
5 Un tas Kungs sacīja: „Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.“
6 Un Viņš sacīja: „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs, Jēkaba Dievs.“ Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.
7 Un tas Kungs sacīja: „Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas.
8 Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, feri siešu, chīviešu un jebusiešu zemi.
9 Lūk, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.
10 Tad nu ej! Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes!“
11 Tad Mozus sacīja Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?“
12 Dievs sacīja: „Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.“
13 Bet Mozus sacīja uz Dievu: „Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: „Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,“ tad tie jautās: „Kā viņu sauc?“ Ko tad lai es viņiem saku?“
14 Dievs atbildēja Mozum: „Es Esmu, kas Es Esmu! Viņš sacīja: tā tev jārunā ar Israēla bērniem: „es esmu “ —tas mani sūtījis pie jums.“
15 Un Dievs vēl sacīja Mozum: „Tā tu saki Israēla bērniem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs: Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums—tas ir mans vārds mūžīgi, to atcerieties uz cilšu ciltīm.“
16 Ej un sasauc Israēla vecajos un saki viņiem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma un īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: „Vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.“
17 Un Es esmu sacījis: „Es jūs izvedīšu no Ēģiptes spaidiem uz kānaāniešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.“
18 Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecajie ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: „Tas Kungs, ebrēju Dievs, ir parādījies mums, tāpēc mums jāiet treju dienu gājums tuksnesī, lai upurētu tam Kungam, mūsu Dievam.“
19 Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet, ja nav stipras rokas.
20 Tāpēc Es izstiepšu savu roku un pārsteigšu Ēģiptes zemi ar visiem brīnumdarbiem, kupis Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs.
21 Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks, jums izejot, ka jūs neiziesit tukši.
22 Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.“
