1 This is the Lord's message to Joel son of Pethuel.
The People Mourn the Destruction of the Crops
2 Pay attention, you older people;
everyone in Judah, listen.
Has anything like this ever happened
in your time or the time of your ancestors?
3 Tell your children about it;
they will tell their children,
who in turn will tell the next generation.
4 Swarm after swarm of locusts settled on the crops;
what one swarm left, the next swarm devoured.
5 Wake up and weep, you drunkards;
cry, you wine-drinkers;
the grapes for making new wine have been destroyed.
6 An army of locusts has attacked our land;
they are powerful and too many to count;
their teeth are as sharp as those of a lion.
7 They have destroyed our grapevines
and chewed up our fig trees.
They have stripped off the bark,
till the branches are white.
8 Cry, you people, like a young woman who mourns the death
of the man she was going to marry.
9 There is no grain or wine to offer in the Temple;
the priests mourn because they have no offerings for the Lord.
10 The fields are bare;
the ground mourns
because the grain is destroyed,
the grapes are dried up,
and the olive trees are withered.
11 Grieve, you farmers;
cry, you that take care of the vineyards,
because the wheat, the barley,
yes all the crops are destroyed.
12 The grapevines and fig trees have withered;
all the fruit trees have wilted and died.
The joy of the people is gone.
13 Put on sackcloth and weep,
you priests who serve at the altar!
Go into the Temple and mourn all night!
There is no grain or wine to offer your God.
14 Give orders for a fast;
call an assembly!
Gather the leaders
and all the people of Judah
into the Temple of the Lord your God
and cry out to him!
15 The day of the Lord is near,
the day when the Almighty brings destruction.
What terror that day will bring!
16 We look on helpless as our crops are destroyed.
There is no joy in the Temple of our God.
17 The seeds die in the dry earth.
There is no grain to be stored,
and so the empty granaries are in ruins.
18 The cattle are bellowing in distress
because there is no pasture for them;
the flocks of sheep also suffer.
19 I cry out to you, Lord,
because the pastures and trees are dried up,
as though a fire had burned them.
20 Even the wild animals cry out to you
because the streams have become dry.
1 Šis ir tā Kunga vārds, kas atklājies Joēlam, Petuēla dēlam.
2 Uzklausiet to jūs, vecākie, un pārdomājiet uzmanīgi arī jūs, visi pārējie zemes iedzīvotāji! Vai kaut kas līdzīgs ir jebkad noticis jūsu laikā vai jūsu tēvu dienās?
3 Stāstiet par to saviem bērniem un lieciet, lai jūsu bērni to stāsta tālāk saviem bērniem un viņu bērni atkal nākamai paaudzei!
4 Kas palika pāri cirmeņiem, to aprija siseņi, ko atstāja neskartu siseņi, to nograuza vaboles, un kas paglābās no vabolēm, to apēda tārpi.
5 Uzmostieties, dzērāji, un raudiet! Vaimanājiet, vīna cienītāji, jaunā vīna dēļ, jo tas gājis zudumā jūsu mutei!
6 Varena un savā daudzumā neaptverama tauta brūk virsū manai zemei. Tai ir zobi kā lauvam, un dzerokļi kā lauvas mātei.
7 Tā ir padarījusi manus vīna dārzus plikus un kailus un iznīcinājusi manus vīģes kokus, tiem apēzdama lapas un nograuzdama mizu. Liela daļa koku nolūzuši, pārējiem atlikuši tikai to kailie, apgrauztie zari.
8 Vaidi un vaimanā kā jaunava, kas tērpusies sēru drēbēs sava jaunības drauga dēļ!
9 Jo ēdamie un dzepamie upuri tā Kunga namā vairs nenotiek, un priesteri, tā Kunga kalpi, sēro.
10 Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās notēlojami, labība ir pagalam, vīna koki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi.
11 Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma.
12 Vīna koks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat beigti visi granātkoki, pagalam palmas un ābeles; arī visi pārējie koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.
13 Apvelciet sēru drēbes, apjozieties un skumstiet, priesteri, šņukstiet skaļā balsī jūs, altāra kalpi! Ejiet un guliet cauru nakti, ielīduši sēru maisos, jo ēdamie un slakāmie upuri vairs nenotiek jūsu Dieva namā.
14 Izsludiniet svēto gavēni, sasauciet kopā visu draudzi! Izsludiniet grēku nožēlas dienu! Sapulciniet tautas vecākos un visus zemes iedzīvotājus tā Kungu, jūsu Dieva, namā un piesauciet to Kungu jo skaļā balsī.
15 Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visvarenā sūtīta.
16 Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši tā Kunga, mūsu Dieva, namu?
17 Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam.
18 Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, —avis izģinst un panīkst.
19 Tevi, Kungs, es piesaucu, jo karstuma svelme ir izdedzinājusi klaju-mos ganības, un uguns aprijusi visus pa tīrumiem sastādītos kokus.
20 Slāpēs iztvīkuši pacel pret Tevi, ak Kungs, savus drausmīgos kaucienus meža zvēri, jo izžuvuši ir ūdens avoti un dedzinātāja svelme ir aprijusi klajumu ganības!
