King Ahaz of Judah
(2 Kings 16.1-4)1 Ahaz became king at the age of twenty, and he ruled in Jerusalem for sixteen years. He did not follow the good example of his ancestor King David; instead, he did what was not pleasing to the Lord 2 and followed the example of the kings of Israel. He had metal images of Baal made, 3 burned incense in Hinnom Valley, and even sacrificed his own sons as burnt offerings to idols, imitating the disgusting practice of the people whom the Lord had driven out of the land as the Israelites advanced. 4 At the pagan places of worship, on the hills, and under every shady tree Ahaz offered sacrifices and burned incense.
War with Syria and Israel
(2 Kings 16.5)5-6 Because King Ahaz sinned, the Lord his God let the king of Syria defeat him and take a large number of Judeans back to Damascus as prisoners. The Lord also let the king of Israel, Pekah son of Remaliah, defeat Ahaz and kill 120,000 of the bravest Judean soldiers in one day. The Lord, the God of their ancestors, permitted this to happen, because the people of Judah had abandoned him. 7 An Israelite soldier named Zichri killed King Ahaz' son Maaseiah, the palace administrator Azrikam, and Elkanah, who was second in command to the king. 8 Even though the Judeans were their own relatives, the Israelite army captured 200,000 women and children as prisoners and took them back to Samaria, along with large amounts of loot.
The Prophet Oded
9 A man named Oded, a prophet of the Lord, lived in the city of Samaria. He met the returning Israelite army with its Judean prisoners as it was about to enter the city, and he said, “The Lord God of your ancestors was angry with Judah and let you defeat them, but now he has heard of the vicious way you slaughtered them. 10 And now you intend to make the men and women of Jerusalem and Judah your slaves. Don't you know that you also have committed sins against the Lord your God? 11 Listen to me! These prisoners are your brothers and sisters. Let them go, or the Lord will punish you in his anger.”
12 Four of the leading men of the Northern Kingdom, Azariah son of Jehohanan, Berechiah son of Meshillemoth, Jehizkiah son of Shallum, and Amasa son of Hadlai also opposed the actions of the army. 13 They said, “Don't bring those prisoners here! We have already sinned against the Lord and made him angry enough to punish us. Now you want to do something that will increase our guilt.” 14 So then the army handed the prisoners and the loot over to the people and their leaders, 15 and the four men were appointed to provide the prisoners with clothing from the captured loot. They gave them clothes and sandals to wear, gave them enough to eat and drink, and put olive oil on their wounds. Those who were too weak to walk were put on donkeys, and all the prisoners were taken back to Judean territory at Jericho, the city of palm trees. Then the Israelites returned home to Samaria.
Ahaz Asks Assyria for Help
(2 Kings 16.7-9)16-17 The Edomites began to raid Judah again and captured many prisoners, so King Ahaz asked Tiglath Pileser, the emperor of Assyria, to send help. 18 At this same time the Philistines were raiding the towns in the western foothills and in southern Judah. They captured the cities of Beth Shemesh, Aijalon, and Gederoth, and the cities of Soco, Timnah, and Gimzo with their villages, and settled there permanently. 19 Because King Ahaz of Judah had violated the rights of his people and had defied the Lord, the Lord brought troubles on Judah. 20 The Assyrian emperor, instead of helping Ahaz, opposed him and caused him trouble. 21 So Ahaz took the gold from the Temple, the palace, and the homes of the leaders of the people, and gave it to the emperor, but even this did not help.
The Sins of Ahaz
22 When his troubles were at their worst, that man Ahaz sinned against the Lord more than ever. 23 He offered sacrifices to the gods of the Syrians, who had defeated him. He said, “The Syrian gods helped the kings of Syria, so if I sacrifice to them, they may help me too.” This brought disaster on him and on his nation. 24 In addition, he took all the Temple equipment and broke it in pieces. He closed the Temple and set up altars in every part of Jerusalem. 25 In every city and town in Judah he built pagan places of worship, where incense was to be burned to foreign gods. In this way he brought on himself the anger of the Lord, the God of his ancestors.
26 All the other events of his reign, from beginning to end, are recorded in The History of the Kings of Judah and Israel. 27 King Ahaz died and was buried in Jerusalem, but not in the royal tombs. His son Hezekiah succeeded him as king.
1 Un Ahasam bija divdesmit gadu, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Bet viņš nedarīja, kas bija taisns tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā to gan darīja viņa ciltstēvs Dāvids.
2 Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baāliem tēlus.
3 Un viņš nesa Ben-Hinoma ielejā kvēpināmos un pie tam neatļautus upurus un sadedzināja savus dēlus ugunī, kā tas ir negants paradums pagānu tautām, kuj-as tas Kungs pats bija licis izdzīt, Israēla bērniem ienākot.
4 Viņš upurēja ari kaujamos upurus unkvēpināmos upurus kalnuaugstienēs un pakalnos un zem kura katra zaļojoša koka.
5 Tādēļ tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva Aramas ķēniņa rokā, un ara-mieši viņu uzvarēja un aizveda no viņa valsts lielu gūstekņu pulku uz Damasku. Ari viņš pats tika nodots Israēla ķēniņa rokā, pēc tam kad pēdējais viņu bija sakāvis lielā kaujā,
6 Jo Pekachs, Remaljas dēls, nogalināja Jūdā vienā dienā simts divdesmit tūkstošus viru, kuri visi bija spēcīgi karavīri, tāpēc vien, ka tie bija atmetuši to Kungu, savu tēvu Dievu.
7 Bet tam vēl Sichrijs, drošsirdīgs Ēfraima karavīrs, nogalināja Maāseju, paša ķēniņa dēlu, un ķēniņa pils pārzini Asrikāmu un Ēlkanu, visaugstāk tūdaļ pēc ķēniņa stāvošo vīru.
8 Un no savu brāļu vidus Israēla bērni aizveda gūstā divi simti tūkstošu—sievu, dēlu un meitu un ieguva no viņiem jo lielu kara laupījumu; kapā salaupīto viņi noveda Samarijā.
9 Bet tur dzīvoja tā Kunga pravietis, vārdā Odeds, un viņs izgāja pretī karaspēkam, kas griezās atpakaļ Samarijā, un sacīja: „Redzi, —tikai tāpēc, ka tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir bijis iededzies dusmu karstumā pār Jūdu, Viņš tos nodeva jūsu rokā, bet jūs esat no viņiem nogalinājuši tik daudz tādā ienaida izverdumā, kas sniedzas līdz debesīm!
10 Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nav no jūsu puses smags pārkā-pums pret to Kungu, jūsu Dievu?
11 Un nu tagad, —paklausiet mani, vediet atpakaļ tos gūstekņus, kupus jūs esat saviem brāļiem nolaupījuši, jo tā Kunga dusmu kvēle ir iedegusies pār jums!“
12 Un tad kādi vīri no Ēfraima dēlu priekšnieku vidus izgāja tiem pretī, kas atgriezās no kapa, —šie vīri bija: Azarja, Johanana dēls, Berechja, Mešillemota dēls, Jehizkija, Saluma dēls, un Amasa, Hadlaja dēls, —
13 Un tiem sacīja: „Nevediet šeit šurp tos gūstekņus: ar to jūs tikai uzkrautu mums pārkāpumu pret to Kungu. Ar tādu rīcību jūs mūsu grēkiem un pārkāpumiem pievienosit vēl tikai jaunus, un taču mūsu pārkāpumi jau tā ir visai lieli tā Kunga priekšā, un smags dusmu sods draud vērsties pret Israēlu!“
14 Tad apbruņotie vīri pameta gūstekņus un arī laupījumu šo virsnieku un visas sasauktās sapulces priekšā.
15 Un vārdos nosauktie vīri cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba no laupījuma visus kailos viņu vidū, un pēc tam kad tie bija ar drēbēm apģērbti un ar kurpēm apauti, viņi deva tiem ēst un dzert un tos pat svaidīja ar eļļu. Viņi cēla uz ēzeļiem visus tos, kas bija noguruši, un pavadīja tos līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, —itin tuvu klāt pie viņu brāļiem, un atgriezās atpakaļ Samarijā.
16 Tanī laikā ķēniņš Ahass sūtīja sūtņus pie Asirijas ķēniņa pēc palīdzības,
17 Jo ari ēdomieši bija no jauna nākuši un uzbrukuši, pieveikuši Jūdu un aizveduši gūstekņus.
18 Ari filistieši bija iebrukuši, laupīdami ielejas pilsētas un pilsētas Jūdas ciltij piederošā Negebā un bija ieņēmuši—Bet-Šemešu un Ajalonu, ari Gederotu un Šocho ar tās ciematiem, tāpat Timnu ar tās mazpilsētām un Gimzu ar tās priekšpilsētām; un tur viņi apmetās uz dzīvi,
19 Jo tas Kungs ļoti pazemoja Jūdu Ahasa, Jūdas ķēniņa dēļ, tāpēc ka viņš bija bezdievīgi dzīvojis Jūdā un ārkārtīgi noziedzīgi izturējies pret to Kungu.
20 Tad pret viņu cēlās Asirijas ķēniņš Tilgat-Pilmesers, un cerētās palīdzības vietā viņš nomāca viņu pašu.
21 Kaut gan Ahass iztukšoja tā Kunga namu un ķēniņa pili un virsaišus un nomaksāja Asirijas ķēniņam nodevas, tad tomēr tas viņam neko nelīdzēja.
22 Un pat tanī laikā, kad viņš bija dzīves apstāskļu stipri spaidīts, viņš, —ķēniņš Ahass, vēl vairāk noziedzās pret to Kungu,
23 Jo viņš upurēja kaujamos upurus us zemē Damaskas dieviem, kuri bija viņu sakā-vuši, un viņš sprieda tā: „Tāpēc ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši, tāpēc es gribu tiem nest kaujamos upurus, lai tie sniegtu palīdzību ari man.“ Bet tie kļuva ir viņam pašam, ir visam Israēlam par krišanas iemeslu.
24 Un Ahass savāca kopā Dieva nama svētos traukus, sasita tos un izkausēja no tiem zeltu. Viņš aizslēdza tā Kunga nama divkāršās durvis un uzcēla pats sev altāpus uz katra stūra Jeruzālemē.
25 Un viņš ierīkoja arī ikvienā Jūdas pilsētā augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upurus svešiem dieviem, tā izaicinādams tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas.
26 Un notikumi, kas vēl ir par viņu stāstāmi, un viņa ceļi, kā pirmie, tā arī pēdējie, —redzi, tie ir ierakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.
27 Kad Ahass apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka šinī pilsētā Jeruzālemē, tomēr viņu nenonesa Israēla ķēniņu kapos. Un viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā.
