The Dedication of the Temple
(1 Kings 8.62-66)1 When King Solomon finished his prayer, fire came down from heaven and burned up the sacrifices that had been offered, and the dazzling light of the Lord's presence filled the Temple. 2 Because the Temple was full of the dazzling light, the priests could not enter it. 3 When the people of Israel saw the fire fall from heaven and the light fill the Temple, they fell face downward on the pavement, worshiping God and praising him for his goodness and his eternal love. 4 Then Solomon and all the people offered sacrifices to the Lord. 5 He sacrificed 22,000 head of cattle and 120,000 sheep as fellowship offerings. And so he and all the people dedicated the Temple. 6 The priests stood in the places that were assigned to them, and facing them stood the Levites, praising the Lord with the musical instruments that King David had provided and singing the hymn, “His Love Is Eternal!” as they had been commissioned by David. The priests blew trumpets while all the people stood.
7 Solomon consecrated the central part of the courtyard, the area in front of the Temple, and then offered there the sacrifices burned whole, the grain offerings, and the fat from the fellowship offerings. He did this because the bronze altar which he had made was too small for all these offerings.
8 Solomon and all the people of Israel celebrated the Festival of Shelters for seven days. There was a huge crowd of people from as far away as Hamath Pass in the north and the Egyptian border in the south. 9 They had spent seven days for the dedication of the altar and then seven more days for the festival. On the last day they had a closing celebration, 10 and on the following day, the twenty-third day of the seventh month, Solomon sent the people home. They were happy about all the blessings that the Lord had given to his people Israel, to David, and to Solomon.
God Appears to Solomon Again
(1 Kings 9.1-9)11 After King Solomon had finished the Temple and the palace, successfully completing all his plans for them, 12 the Lord appeared to him at night. He said to him, “I have heard your prayer, and I accept this Temple as the place where sacrifices are to be offered to me. 13 Whenever I hold back the rain or send locusts to eat up the crops or send an epidemic on my people, 14 if they pray to me and repent and turn away from the evil they have been doing, then I will hear them in heaven, forgive their sins, and make their land prosperous again. 15 I will watch over this Temple and be ready to hear all the prayers that are offered here, 16 because I have chosen it and consecrated it as the place where I will be worshiped forever. I will watch over it and protect it for all time. 17 If you serve me faithfully as your father David did, obeying my laws and doing everything I have commanded you, 18 I will keep the promise I made to your father David when I told him that Israel would always be ruled by his descendants. 19 But if you and your people ever disobey the laws and commands I have given you and worship other gods, 20 then I will remove you from the land that I gave you, and I will abandon this Temple that I have consecrated as the place where I am to be worshiped. People everywhere will ridicule it and treat it with contempt.
21 “The Temple is now greatly honored, but then everyone who passes by it will be amazed and will ask, ‘Why did the Lord do this to this land and this Temple?’ 22 People will answer, ‘It is because they abandoned the Lord their God, who brought their ancestors out of Egypt. They gave their allegiance to other gods and worshiped them. That is why the Lord has brought this disaster on them.’”
1 Kad nu Salamans bija pabeidzis savu lūgšanu, tad uguns nonāca no debesīm un aprija dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un tā Kunga godība piepildīja to namu
2 Tā, ka priesteņ nevarēja ieiet tā Kunga namā, jo tā Kunga godība piepildīja tā Kunga namu.
3 Un kad visi Israēla bērni redzēja uguni nonākam un tā Kunga godību izplešamies pār svētnīcu, tad vini nometās ar savu seju pie zemes, uz akmens klāsta vini nolieca savu vaigu un pielūdza un teica to Kungu, ka Viņš ir labs un ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi.
4 Un ķēniņš un visa tauta ziedoja kaujamos upurus tā Kunga priekšā.
5 Un ķēniņš Salamans vēltīja kā kaujamos upurus divdesmit divi tūksto-šus vēršu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu; tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu.
6 Un priesteri godam veica savus pienākumus un tāpat ari Ievīti ar Dieva dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumenticm, ko ķēniņš Dāvids bija licis pataisīt, lai ar Dāvida dziesmu palīdzību paustu slavu tam Kungam līdz ar lūgumu, kaut Viņa žēlastība paliktu mūžīgi, un priesteri tiem pretī pūta taures, un viss Israēls stāvēja, piecēlies kājās.
7 Tad arī Salamans iesvētīja priekšpagalma vidējo daļu, kas atradās tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja dedzināmos upurus un labprātīgo dāvanu upuru taukus, tāpēc ka vara dedzināmo upuru altāris, ko Salamans bija uztaisījis, nespēja uzņemt ne dedzināmos upupus, ne ēdamos upupus, nedz arī tauku gabalus no labprātīgiem kaujamiem upuriem.
8 Un Salamans šinī laikā rīkoja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls līdz ar viņu varen lielā svētku draudzē, kas bija kopā sanākusi no Hamatas pievārtes līdz Ēģiptes upei.
9 Bet astotajā dienā viņi turēja svētku sapulci, jo altāra iesvētīšanu viņi bija svinējuši septiņas dienas, un svētki arī ilga septiņas dienas.
10 Bet divdesmit trešajā dienā septītajā mēnesī viņš atlaida tautu uz savām mājām. Visi bija priecīgi un labā omā to labumu dēļ, ar ko tas Kungs bija svētījis ir Dāvidu, ir Salamanu, ir savu tautu—Israēlu.
11 Kad nu Salamans pabeidza tā Kunga namu un ķēniņa namu un bija arī sagādājis visu, kas bija Salamanam ienācis prātā, vai nu tā Kunga nama, vai ķēniņa nama vajadzībām, un kad tas viņam laimīgi bija paveicies,
12 Tad tas Kungs parādījās Sala-manam naktī sapnī un viņam sacīja: „Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu Sev izraudzījis par upura namu.
13 Redzi, kad Es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai—ja Es sūtīšu mēri savai tautai,
14 Un mana tauta, kas ir pēc mana vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesim uzklausīšu un piedošu viņu grēkus un dziedināšu viņu zemi.
15 Tad nu tagad manas acis būs atvērtas, un manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas,
16 Jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mistu mans vārds un manas acis un mana sirds būtu tur vienmēr.
17 Un nu, ja tu staigāsi manā priekšā, gluži kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, un pildīsi visu tā, kā Es esmu tev pavēlējis, un ievērosi manus nolikumus un manas tiesas,
18 Tad Es nostiprināšu tavas ķēniņa valsts troni, kā. Es to esmu svinīgi apsolījis tavam tēvam Dāvidam, sacī-dams: Tev nekad netrūks vīru, kas valdīs pār Israēlu!
19 Bet ja jūs no Manis novērsīsities un atstāsit manus likumus un manus baušļus, ko Es esmu jums devis, un iesit un kalposit citiem dieviem, to priekšā ar vaigu pie zemes mezdamies,
20 Tad Es iznīdēšu Israēla bērnus no manas zemes, kuru Es tiem esmu devis, un no šī nama, kuru Es biju svētījis savam vārdam, un Es viņus aizsūtīšu prom no sava vaiga, un Es tos darīšu par nievājumu parunu un par dzēlīgu piezīmju priekšmetu visu tautu starpā.
21 Bet par šo namu, kurš bija tik izcili augsts ikkatram, kas tikai tam reiz gājis garām, par to izbīsies un sacīs: Kāpēc gan tas Kungs ir šādā kārtā kā tc izrīkojies ar šo zemi un šo namu?
22 Un tad atbildēs: Par sodu tāpēc, ka viņi atstājuši to Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un ir cieši pakļāvušies citiem dieviem un to priekšā metušies ar savu vaigu pie zemes un tiem kalpojuši, —tādēļ Viņš ir pār tiem licis nākt visai šai nelaimei!“
