The Nations Remaining in the Land
1 So then, the Lord left some nations in the land to test the Israelites who had not been through the wars in Canaan. 2 He did this only in order to teach each generation of Israelites about war, especially those who had never been in battle before. 3 Those left in the land were the five Philistine cities, all the Canaanites, the Sidonians, and the Hivites who lived in the Lebanon Mountains from Mount Baal Hermon as far as Hamath Pass. 4 They were to be a test for Israel, to find out whether or not the Israelites would obey the commands that the Lord had given their ancestors through Moses. 5 And so the people of Israel settled down among the Canaanites, the Hittites, the Amorites, the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites. 6 They intermarried with them and worshiped their gods.
Othniel
7 The people of Israel forgot the Lord their God; they sinned against him and worshiped the idols of Baal and Asherah. 8 So the Lord became angry with Israel and let King Cushan Rishathaim of Mesopotamia conquer them. They were subject to him for eight years. 9 Then the Israelites cried out to the Lord, and he sent someone to free them. This was Othniel, the son of Caleb's younger brother Kenaz. 10 The spirit of the Lord came upon him, and he became Israel's leader. Othniel went to war, and the Lord gave him the victory over the king of Mesopotamia. 11 There was peace in the land for forty years, and then Othniel died.
Ehud
12 The people of Israel sinned against the Lord again. Because of this the Lord made King Eglon of Moab stronger than Israel. 13 Eglon joined the Ammonites and the Amalekites; they defeated Israel and captured Jericho, the city of palm trees. 14 The Israelites were subject to Eglon for eighteen years.
15 Then the Israelites cried out to the Lord, and he sent someone to free them. This was Ehud, a left-handed man, who was the son of Gera, from the tribe of Benjamin. The people of Israel sent Ehud to King Eglon of Moab with gifts for him. 16 Ehud had made himself a double-edged sword about a foot and a half long. He had it fastened on his right side under his clothes. 17 Then he took the gifts to Eglon, who was a very fat man. 18 When Ehud had given him the gifts, he told the men who had carried them to go back home. 19 But Ehud himself turned back at the carved stones near Gilgal, went back to Eglon, and said, “Your Majesty, I have a secret message for you.”
So the king ordered his servants, “Leave us alone!” And they all went out.
20 Then, as the king was sitting there alone in his cool room on the roof, Ehud went over to him and said, “I have a message from God for you.” The king stood up. 21 With his left hand Ehud took the sword from his right side and plunged it into the king's belly. 22 The whole sword went in, handle and all, and the fat covered it up. Ehud did not pull it out of the king's belly, and it stuck out behind, between his legs. 23 Then Ehud went outside, closed the doors behind him, locked them, 24 and left. The servants came and saw that the doors were locked, but they only thought that the king was inside, relieving himself. 25 They waited as long as they thought they should, but when he still did not open the door, they took the key and opened it. And there was their master, lying dead on the floor.
26 Ehud got away while they were waiting. He went past the carved stones and escaped to Seirah. 27 When he arrived there in the hill country of Ephraim, he blew a trumpet to call the people of Israel to battle; then he led them down from the hills. 28 He told them, “Follow me! The Lord has given you victory over your enemies, the Moabites.” So they followed Ehud down and captured the place where the Moabites were to cross the Jordan; they did not allow anyone to cross. 29 That day they killed about ten thousand of the best Moabite soldiers; none of them escaped. 30 That day the Israelites defeated Moab, and there was peace in the land for eighty years.
Shamgar
31 The next leader was Shamgar son of Anath. He too rescued Israel, and did so by killing six hundred Philistines with an oxgoad.
1 Un šīs ir tās tautas, ko tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti—visus tos Israēlā, kas neko nezināja no tiem kariem, kādi bija Kānaānā bijuši,
2 Un vienīgi tādēļ, lai Israēla ciltis uzglabātu ziņas par šīm tautām un lai Israēla bērnos ik paaudze mācītos, kā ir kap jāved, it īpaši tie no viņiem, kas paši iepriekš nebija karu pazinuši:
3 Pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuj-i dzīvoja Libanona kalnos, sākot no Baāl-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu.
4 Šie bija paturēti tam nolūkam, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija ar Mozus starpniecību devis viņu tēviem.
5 Un Israēla bērni dzīvoja ir kānaāniešu, ir hetiešu, ir amoriešu, ir ferisiešu, ir hīviešu, ir jebusiešu vidū.
6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām, un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem.
7 Un tā Israēla bērni darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa to Kungu, savu Dievu, un kalpoja baāliem un aštartēm.
8 Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotamijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus.
9 Tad Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties Israēla bērniem glābējam, Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba.
10 Un tā Kunga gars tika viņam dots, viņš sprieda tiesu Israēlā, un viņš izgāja karot, un tas Kungs nodeva viņa rokā Kusan-Rišataimu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās uz Kusan-Rišataimu.
11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira.
12 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija tā Kunga acīs ļauns; tad tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs.
13 Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Tamarimu.
14 Tad Israēla bērni pildīja klaušas Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus.
15 Bet Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties viņiem glābējam—Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; tas bija vīrs ar gaudenu labo roku, un Israēla bērni ar viņa starpniecību sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam.
16 Un Ehuds sev izkala abējās pusēs griezīgu zobenu, olekti gafu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem.
17 Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs.
18 Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.
19 Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā un sacīja: „Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!“ Un tas sacīja: „Klusu!“ Tad visi viņa kalpi, kuj-i ap viņu stāvēja, izgāja ārā.
20 Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš atradās vēsā augštelpā, kuj-a bija viņam atsevišķi vienam nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: „Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!“ Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa.
21 Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā,
22 Ka ir asmens, ir spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa.
23 Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augšējās telpas durvis un aizslēdza tās.
24 Kad nu viņš bija tikko ārā izgājis, tad nāca Eglona kalpi un redzēja, ka, lūk, augšējā kambara durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: „Ak, viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā.“
25 Kad nu tie gaidīja tik ilgi, ka jau paši apkaunējās, un tomēr neviens neatvēra durvis uz augšējo telpu, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts.
26 Bet Ehuds paspēja izbēgt; kamēr tie bija tur vilcinājušies gaidīdami, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un izglābās Seīra virzienā.
27 Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta tauri Ēfraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Ēfraima kalniem, un viņš viņu priekšgalā.
28 Un viņš tiem sacīja: „Steidzieties man līdzi, jo tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!“ Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jardānas braslu, un tie neļāva nevienam celties pāri.
29 Toreiz viņi nogalināja ap desmit tūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija labi brangi un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās.
30 Tā Moābs tika tanī dienā paze-mots un pakļauts Israēla bērnu varai, bet zemei bija miers astoņdesmit gadus.
31 Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīrus ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu.
