Absalom Plans Rebellion
1 After this, Absalom provided a chariot and horses for himself, and an escort of fifty men. 2 He would get up early and go and stand by the road at the city gate. Whenever someone came there with a dispute that he wanted the king to settle, Absalom would call him over and ask him where he was from. And after the man had told him what tribe he was from, 3 Absalom would say, “Look, the law is on your side, but there is no representative of the king to hear your case.” 4 And he would add, “How I wish I were a judge! Then anyone who had a dispute or a claim could come to me, and I would give him justice.” 5 When the man would approach Absalom to bow down before him, Absalom would reach out, take hold of him, and kiss him. 6 Absalom did this with every Israelite who came to the king for judgment, and so he won their loyalty.
7 After four years Absalom said to King David, “Sir, let me go to Hebron and keep a promise I made to the Lord. 8 While I was living in Geshur in Syria, I promised the Lord that if he would take me back to Jerusalem, I would worship him in Hebron.”
9 “Go in peace,” the king said. So Absalom went to Hebron. 10 But he sent messengers to all the tribes of Israel to say, “When you hear the sound of trumpets, shout, ‘Absalom has become king at Hebron!’” 11 There were two hundred men who at Absalom's invitation had gone from Jerusalem with him; they knew nothing of the plot and went in all good faith. 12 And while he was offering sacrifices, Absalom also sent to the town of Gilo for Ahithophel, who was one of King David's advisers. The plot against the king gained strength, and Absalom's followers grew in number.
David Flees from Jerusalem
13 A messenger reported to David, “The Israelites are pledging their loyalty to Absalom.”
14 So David said to all his officials who were with him in Jerusalem, “We must get away at once if we want to escape from Absalom! Hurry! Or else he will soon be here and defeat us and kill everyone in the city!”
15 “Yes, Your Majesty,” they answered. “We are ready to do whatever you say.” 16 So the king left, accompanied by all his family and officials, except for ten concubines, whom he left behind to take care of the palace.
17 As the king and all his men were leaving the city, they stopped at the last house. 18 All his officials stood next to him as the royal bodyguards passed by in front of him. The six hundred soldiers who had followed him from Gath also passed by, 19 and the king said to Ittai, their leader, “Why are you going with us? Go back and stay with the new king. You are a foreigner, a refugee away from your own country. 20 You have lived here only a short time, so why should I make you wander around with me? I don't even know where I'm going. Go back and take all your people with you—and may the Lord be kind and faithful to you.”
21 But Ittai answered, “Your Majesty, I swear to you in the Lord's name that I will always go with you wherever you go, even if it means death.”
22 “Fine!” David answered. “March on!” So Ittai went on with all his men and their dependents. 23 The people cried loudly as David's followers left. The king crossed Kidron Brook, followed by his men, and together they went out toward the wilderness.
24 Zadok the priest was there, and with him were the Levites, carrying the sacred Covenant Box. They set it down and didn't pick it up again until all the people had left the city. The priest Abiathar was there too. 25 Then the king said to Zadok, “Take the Covenant Box back to the city. If the Lord is pleased with me, some day he will let me come back to see it and the place where it stays. 26 But if he isn't pleased with me—well, then, let him do to me what he wishes.” 27 And he went on to say to Zadok, “Look, take your son Ahimaaz and Abiathar's son Jonathan and go back to the city in peace. 28 Meanwhile, I will wait at the river crossings in the wilderness until I receive news from you.” 29 So Zadok and Abiathar took the Covenant Box back into Jerusalem and stayed there.
30 David went on up the Mount of Olives crying; he was barefoot and had his head covered as a sign of grief. All who followed him covered their heads and cried also. 31 When David was told that Ahithophel had joined Absalom's rebellion, he prayed, “Please, Lord, turn Ahithophel's advice into nonsense!”
32 When David reached the top of the hill, where there was a place of worship, his trusted friend Hushai the Archite met him with his clothes torn and with dirt on his head. 33 David said to him, “You will be of no help to me if you come with me, 34 but you can help me by returning to the city and telling Absalom that you will now serve him as faithfully as you served his father. And do all you can to oppose any advice that Ahithophel gives. 35 The priests Zadok and Abiathar will be there; tell them everything you hear in the king's palace. 36 They have their sons Ahimaaz and Jonathan with them, and you can send them to me with all the information you gather.”
37 So Hushai, David's friend, returned to the city just as Absalom was arriving.
1 Un pēc tam notika, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu.
2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad nu notika, ka ikvienam cilvēkam, kūpam bija kāda tiesas lieta, kādēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: „No kupas pilsētas tu esi?“ Un kad tas sacīja: „Tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts,“
3 Tad Absaloms tam mēdza teikt: „Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!“
4 Un Absaloms piebilda: „Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda prāva vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!“
5 Un kad kāds pie viņa nāca un metās ar savu seju, noliekdamies pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to itin stingri, apkampa viņu un skūpstīja.
6 Un šādi Absaloms rīkojās ar ikvienu israēlieti, kupš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: „Lūdzu, es gribu doties ceļā, jo es vēlos izpildīt Hebronā savu īpašo solījumu tam Kungam.
8 Redzi, kad tavs kalps vel dzīvoja Gešūrā, Sirijā, tad tas deva īpašu solījumu, sacīdams: Ja tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ uz Jeruzā-lemi, tad es kalpošu tam Kungam.“
9 Un ķēniņš viņam atbildēja: „Ej ar mieru!“ Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis sūtņus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: „Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skanu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!“
11 Un ceļā no Jeruzālemes uz Hebronu Absalomu pavadīja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā viņam līdz un nemaz nezināja visu šo lietu.
12 Un bez tam vēl, Absaloms lika atvest, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri, gilonieti Ahitofelu, Dāvida padomu devēju, no vina dzimtās pilsētas Gilo. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam.
13 Kad nu vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: „Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam,“
14 Tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: „Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, un lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!“
15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: „Lai notiek viss, ko vien mūsu ķēnišķīgais kungs sev izraugās par labu, redzi, te mēs esam, tavi paklausīgie kalpi!“
16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakus sievas, lai tās namu sargātu.
17 Tā ķēniņš izgāja, un viņam kājām sekoja visi galma ļaudis, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi, un visa viņa miesas sardze—krētieši un plētieši—pie viņa sāniem, un arī visi gāticši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizsoļoja garām.
19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: „Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes.
20 Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!“
21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, —nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!“
22 Un Dāvids sacīja Itajam: „Ej!“ —Tad Itajs no Gātas ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa, nosoļoja garām ķēniņam.
23 Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš pārgāja pāri Kidronas upei, un arī visa tauta devās pāri virzienā uz tuksnesi.
24 Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi Ievīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; viņi tad nolika Dieva derības šķirstu zeme, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visa tauta pilnā skaitā bija no pilsētas izgājusi.
25 Tad ķēniņš sacīja Cadokam: „Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu žēlastību tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli.
26 Bet ja Viņš man tā sacīs: Man nav nekādas patikas pie tevis, —tad, redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!“
27 Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: „Atgriezies vien pilsētā ar mieru, ir tu pats, ir Abjatārs, ir Ahimaācs, tavs dēls, ir Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums.
28 Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, kamēr no jums pienāks kāds vēstījums, kas man sniegs kādas sīkākas ziņas.“
29 Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
30 Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja.
31 Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpi-niekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: „Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!“
32 Kad nu Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas.
33 Un Dāvids viņam sacīja: „Ja tu nāksi man līdz, tad tu man būsi par nastu,
34 Bet ja tu atgriezīsies atpakaļ, pilsētā un teiksi Absalomam: Ak, ķēniņ, es taču būšu tavs kalps! Un kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, —tad tu manā labā varētu locīt Ahitofela padomu.
35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram!
36 Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli, Ahimaācs, Cadoka, un Jonatāns, Abjatāra dēls, un ar viņu starpniecību jūs visu, ko vien jūs dzirdēsit, man ziņojiet.“
37 Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.
