A Call to Repentance
1 The Lord says, “People of Israel, if you want to turn, then turn back to me. If you are faithful to me and remove the idols I hate, 2 it will be right for you to swear by my name. Then all the nations will ask me to bless them, and they will praise me.”
3 The Lord says to the people of Judah and Jerusalem, “Plow up your unplowed fields; do not plant your seeds among thorns. 4 Keep your covenant with me, your Lord, and dedicate yourselves to me, you people of Judah and Jerusalem. If you don't, my anger will burn like fire because of the evil things you have done. It will burn, and there will be no one to put it out.”
Judah Is Threatened with Invasion
5 Blow the trumpet throughout the land!
Shout loud and clear!
Tell the people of Judah and Jerusalem
to run to the fortified cities.
6 Point the way to Zion!
Run for safety! Don't delay!
The Lord is bringing disaster
and great destruction from the north.
7 Like a lion coming from its hiding place,
a destroyer of nations has set out.
He is coming to destroy Judah.
The cities of Judah will be left in ruins,
and no one will live in them.
8 So put on sackcloth, and weep and wail
because the fierce anger of the Lord
has not turned away from Judah.
9 The Lord said, “On that day kings and officials will lose their courage; priests will be shocked and prophets will be astonished.”
10 Then I said, “Sovereign Lord, you have completely deceived the people of Jerusalem! You have said there would be peace, but a sword is at their throats.”
11 The time is coming when the people of Jerusalem will be told that a scorching wind is blowing in from the desert toward them. It will not be a gentle wind that only blows away the chaff— 12 the wind that comes at the Lord's command will be much stronger than that! It is the Lord himself who is pronouncing judgment on his people.
Judah Is Surrounded by Enemies
13 Look, the enemy is coming like clouds. Their war chariots are like a whirlwind, and their horses are faster than eagles. We are lost! We are doomed!
14 Jerusalem, wash the evil from your heart, so that you may be saved. How long will you go on thinking sinful thoughts?
15 Messengers from the city of Dan and from the hills of Ephraim announce the bad news. 16 They have come to warn the nations and to tell Jerusalem that enemies are coming from a country far away. These enemies will shout against the cities of Judah 17 and will surround Jerusalem like men guarding a field, because her people have rebelled against the Lord. The Lord has spoken.
18 Judah, you have brought this on yourself by the way you have lived and by the things you have done. Your sin has caused this suffering; it has stabbed you through the heart.
Jeremiah's Sorrow for His People
19 The pain! I can't bear the pain!
My heart! My heart is beating wildly!
I can't keep quiet;
I hear the trumpets
and the shouts of battle.
20 One disaster follows another;
the whole country is left in ruins.
Suddenly our tents are destroyed;
their curtains are torn to pieces.
21 How long must I see the battle raging
and hear the blasts of trumpets?
22 The Lord says, “My people are stupid;
they don't know me.
They are like foolish children;
they have no understanding.
They are experts at doing what is evil,
but failures at doing what is good.”
Jeremiah's Vision of the Coming Destruction
23 I looked at the earth—it was a barren waste;
at the sky—there was no light.
24 I looked at the mountains—they were shaking,
and the hills were rocking back and forth.
25 I saw that there were no people;
even the birds had flown away.
26 The fertile land had become a desert;
its cities were in ruins
because of the Lord's fierce anger.
( 27 The Lord has said that the whole earth will become a wasteland, but that he will not completely destroy it.)
28 The earth will mourn;
the sky will grow dark.
The Lord has spoken
and will not change his mind.
He has made his decision
and will not turn back.
29 At the noise of the cavalry and archers
everyone will run away.
Some will run to the forest;
others will climb up among the rocks.
Every town will be left empty,
and no one will live in them again.
30 Jerusalem, you are doomed!
Why do you dress in scarlet?
Why do you put on jewelry and paint your eyes?
You are making yourself beautiful for nothing!
Your lovers have rejected you
and want to kill you.
31 I heard a cry, like a woman in labor,
a scream like a woman bearing her first child.
It was the cry of Jerusalem gasping for breath,
stretching out her hand and saying,
“I am doomed!
They are coming to kill me!”
1 „Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!“ —saka tas Kungs.
2 „Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —tad pagānu tautas dzīvos ar tavu vārdu svētītas Viņā un jutīsies Viņā tavu laimi vēlēdamās laimīgas un pagodinātas esam!“
3 Jo tā sacīja tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: „Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos!
4 Apgraizaities tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas tā, ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo jauno darbu dēļ!“
5 Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē, bazūnējiet un sauciet stiprā balsī un sakiet: „Pulcējieties un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!“
6 Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu.
7 Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo!
8 Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: „Ak, tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums!“
9 „Tanī dienā“, —saka tas Kungs, —„saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs, bet pravieši uztrauksies un izbīsies pilnīgā stāvokļa neizpratnē.“
10 Tad es sacīju: „Ak Kungs Kungs, Tu esi šo tautu un Jeruzālemi smagi maldinājis, solīdams: Jums būs miers! Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!“ —
11 Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: „Svelmains vējš no kaila-jiem kalniem tuksnesī brāžas virsū manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai,
12 Vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!“
13 Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši!
14 Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tavā garā vēl rosīsies tev pašai kaitīgas pārdomas?
15 Ak klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Dana, un posta vēsts nāk no Ēfraima kalniem:
16 Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: „Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām!
17 Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi tādēļ, ka tā bijusi pretestīga pret Mani!“ —saka tas Kungs.
18 Tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķej-as tev pie dzīvības. —
19 Ak manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kaļra troksnis.
20 Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani dzīvokļi un manas teltis!
21 Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas?
22 Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. —
23 Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas!
24 Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās!
25 Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši!
26 Es raugos visapkārt, un redzi, —auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! —
27 Jo tā saka tas Kungs: „Visa zeme kļūs par tuksnesi; tomēr Es to neizpostīšu pavisam.
28 Tādēļ sēro zeme, un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos, un ka Man tā nebūs žēl“.
29 No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo.
30 Bet tu, varmācību pārcietušā un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības!
31 Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplēzdama: „Cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!“
