King Amaziah of Judah
(2 Kings 14.2-6)1 Amaziah became king at the age of twenty-five, and he ruled in Jerusalem for twenty-nine years. His mother was Jehoaddin from Jerusalem. 2 He did what was pleasing to the Lord, but did it reluctantly. 3 As soon as he was firmly in power, he executed the officials who had murdered his father. 4 He did not, however, execute their children, but followed what the Lord had commanded in the Law of Moses: “Parents are not to be put to death for crimes committed by their children, and children are not to be put to death for crimes committed by their parents; people are to be put to death only for crimes they themselves have committed.”
War against Edom
(2 Kings 14.7)5 King Amaziah organized all the men of the tribes of Judah and Benjamin into army units, according to the clans they belonged to, and placed officers in command of units of a thousand and units of a hundred. This included all men twenty years of age or older, 300,000 in all. They were picked troops, ready for battle, skilled in using spears and shields. 6 In addition, he hired 100,000 soldiers from Israel at a cost of about four tons of silver. 7 But a prophet went to the king and said to him, “Don't take these Israelite soldiers with you. The Lord is not with these people from the Northern Kingdom. 8 You may think that they will make you stronger in battle, but it is God who has the power to give victory or defeat, and he will let your enemies defeat you.”
9 Amaziah asked the prophet, “But what about all that silver I have already paid for them?”
The prophet replied, “The Lord can give you back more than that!” 10 So Amaziah sent the hired troops away and told them to go home. At this they went home, bitterly angry with the people of Judah.
11 Amaziah summoned up his courage and led his army to Salt Valley. There they fought and killed ten thousand Edomite soldiers 12 and captured another ten thousand. They took the prisoners to the top of the cliff at the city of Sela and threw them off, so that they were killed on the rocks below.
13 Meanwhile the Israelite soldiers that Amaziah had not allowed to go into battle with him attacked the Judean cities between Samaria and Beth Horon, killed three thousand men, and captured quantities of loot.
14 When Amaziah returned from defeating the Edomites, he brought their idols back with him, set them up, worshiped them, and burned incense to them. 15 This made the Lord angry, so he sent a prophet to Amaziah. The prophet demanded, “Why have you worshiped foreign gods that could not even save their own people from your power?”
16 “Since when,” Amaziah interrupted, “have we made you adviser to the king? Stop talking, or I'll have you killed!”
The prophet stopped, but not before saying, “Now I know that God has decided to destroy you because you have done all this and have ignored my advice.”
War against Israel
(2 Kings 14.8-20)17 King Amaziah of Judah and his advisers plotted against Israel. He then sent a message to King Jehoash of Israel, who was the son of Jehoahaz and grandson of Jehu, challenging him to fight. 18 Jehoash sent this answer to Amaziah: “Once a thorn bush in the Lebanon Mountains sent a message to a cedar: ‘Give your daughter in marriage to my son.’ A wild animal passed by and trampled the bush down. 19 Now Amaziah, you boast that you have defeated the Edomites, but I advise you to stay at home. Why stir up trouble that will only bring disaster on you and your people?”
20 But Amaziah refused to listen. It was God's will for Amaziah to be defeated, because he had worshiped the Edomite idols. 21 So King Jehoash of Israel went into battle against King Amaziah of Judah. They met at Beth Shemesh in Judah, 22 the Judean army was defeated, and the soldiers fled to their homes. 23 Jehoash captured Amaziah and took him to Jerusalem. There he tore down the city wall from Ephraim Gate to the Corner Gate, a distance of two hundred yards. 24 He took back to Samaria as loot all the gold and silver in the Temple, the Temple equipment guarded by the descendants of Obed Edom, and the palace treasures. He also took hostages with him.
25 King Amaziah of Judah outlived King Jehoash of Israel by fifteen years. 26 All the other things that Amaziah did from the beginning to the end of his reign are recorded in The History of the Kings of Judah and Israel. 27 Ever since the time when he rebelled against the Lord, there had been a plot against him in Jerusalem. Finally he fled to the city of Lachish, but his enemies followed him there and killed him. 28 His body was carried to Jerusalem on a horse, and he was buried in the royal tombs in David's City.
1 Amacja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātes vārds bija Joadana, no Jeruzālemes.
2 Viņš gan darīja to, kas ir taisns tā Kungs acīs, tomēr ne ar pilnīgu sirds nodošanos.
3 Kad nu ķēniņa valsts vara bija viņa rokās nostiprinājusies, tad viņš lika saviem kalpiem nogalināt tos, kas bija nokāvuši ķēniņu, viņa tēvu.
4 Bet viņu dēlus viņš nelika nokaut, kā bauslībā, Mozus grāmatā, ir rakstīts, kur tas Kungs ir pavēlējis, sacīdams: „Tēviem nebūs tikt nonāvētiem dēlu dēļ, —un dēliem nebūs tikt nonāvētiem tēvu dēļ, bet ikviens lai mirst pats savu grēku dēļ!“
5 Un Amacja sapulcināja Jūdas iedzīvotājus un lika viņiem sakārtoties pēc viņu dzimtām virsnieku pār tūkstoti un virsnieku pār simtu vadībā—visai Jūdas ciltij un Benjamiņam. Un kad nu viņš no tiem saskaitīja tos, kuji bija divdesmit gadus veci un vecāki, tad viņš atrada trīs simti tūkstošu tādu izlasītu vīru, kuri bija derīgi kajra gaitām un bija spējīgi nest kā šķēpu, tā lielo vairogu.
6 Vēl klāt viņš salīga no Israēla simtu tūkstošu varonīgu karavīru par simts talantiem sudraba.
7 Bet kāds Dieva vīrs nāca pie viņa un sacīja: „Ak ķēniņ! Israēla kara pulks lai nedodas kopā ar tevi uzbrukumā, jo tas Kungs nav ar Israēlu un ne ar vienu no šiem Ēfraima dēliem.
8 Bet dodies tu viens pats, lai parādītu savu drosmi cīņā; pretējā gadījumā Dievs liks tev piedzīvot neveiksmi ienaidnieku priekšā, jo Dievs ir pietiekami stiprs, lai piešķirtu tev tiklab uzvaru, kā arī liktu tev krist.“
9 Kad nu Amacja jautāja Dieva vīram: „Bet kas lai notiek ar tiem simt talantiem, ko es esmu iedevis Israēla kara pulkiem?“, tad Dieva vīrs atbildēja: „Tas Kungs spēj tev vairāk iedot nekā tikai šo naudu!“
10 Tad Amacja lika atšķirt nost tos, kuri piederēja pie pulka, kas bija atnācis pie viņa no Efraima, lai tie grieztos atpakaļ uz savām mājām. Bet tie ļoti saskaitās pret Jūdu un karstās dusmās atgriezās savās dzīves vietās.
11 Bet Amacja drosmes pilns izveda savus kara pulkus cīņā un devās uz Sāls ieleju, kur viņš nokāva desmit tūkstoš Seīra dēlus.
12 Bet citus desmit tūkstošus, kurus Jūdas dēli sagūstīja dzīvus, viņi uzveda klints galotnē un nogāza tos no klints virsotnes, tā ka tie visi tika sašķaidīti gabalos.
13 Bet tā pulka piederīgie, kuriem Amacja bija licis griezties atpakaļ, lai tie neietu ar viņu kopā karā, —tie iebruka Jūdas pilsēās, sākot no Samarijas līdz pat Bet-Horonai, un nokāva no iedzīvotājiem trīs tūkstošus, un savāca bagātu laupījumu.
14 Kad nu Amacja pārnāca no uzvaras pār ēdomiešiem, tad viņš atveda līdz Seīra dēlu dievus, un viņš tos nolika sev kā dievus un metās viņu priekšā ar seju pie zemes un upurēja tiem kvē-pināmo upuri.
15 Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Amacju, un Viņš sūtīja pie tā pravieti, kas viņam sacīja: „Kāpēc tu pats esi meklējis tās tautas dievus, kuri neizglāba savu tautu no tavas rokas?“
16 Kad nu viņš uz to tā runāja, tad Amacja viņam sacīja: „Vai tu esi iecelts ķēniņam par padomnieku? Mities! Kāpēc tu gribi, lai tevi nokauj?“ Un tad pravietis mitējās un piebilda: „Es gan nojaušu, ka Dievam ir nodoms tevi iznīcināt, tāpēc ka tu esi tā darījis un neesi klausījis manu padomu!“
17 Un Jūdas ķēniņš Amacja apspriedās un nosūtīja ziņnešus pie Israēla ķēniņa Joasa, Joahaza dēla, Jehus dēla dēla, un lika viņam sacīt: „Nāc un mērosimies spēkiem, viens ar otru!“
18 Tad Israēla ķēniņš Joass nosūtīja vēstnešus pie Jūdas ķēniņa Amacjas un lika viņam sacīt: „Kāds ērkšķu krūms Libanonā sūtīja pie ciedra, kas arī atrodas Libanonā, sacīdams: „Dodi savu meitu manam dēlam par sievu! —Bet tad lauku zvēri, kuri bija Libanonā, gāja pāri un samina ērkšķu krūmu.
19 Redzi, tu domā, —tu esi sakāvis Ēdomu, un tava dvēsele nesas uz lielī-šanos un pēc vēl lielākas slavas. Bet nu tagad, —paliec vien mierīgi mājās, —kāpēc tu gribi skriet nelaimē, lai tu kristu pats un Jūda līdz ar tevi?“
20 Bet Amacja neklausīja, jo tas tā bija paša Dieva nolikts, lai Viņš tos nodotu pretinieku rokā, tāpēc ka tie bija pievērsušies Ēdoma dieviem.
21 Un Israēla ķēniņš Joass cēlās un devās cīņā, un viņi grieza vaigu pret vaigu, —viņš un Jūdas ķēniņš Amacja pie Bet-Šemešas, kas atrodas Jūdā.
22 Un Jūda tika Israēla sakauts, un ikviens no tiem bēga uz savām mājām.
23 Un Israēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joasa dēlu, Joahaza dēla dēlu, Bet-Šemešā, un viņš to noveda Jeruzālemē, un viņš izlauza daļu no Jeruzālemes mūra, —no Ēfraima vārtiem līdz Stūj-a vārtiem, —četrsimt olektis.
24 Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un itin visus svētos piederumus, kas atradās Dieva namā pie Obed-Ēdoma, un ķēniņa nama bagātības līdz ar ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā.
25 Bet ķēniņš Amacja, Joasa dēls, pārdzīvoja Israēla ķēniņu Joasu, Joahazā, dēlu, kad tas bija nomiris, vēl par piecpadsmit gadiem.
26 Un kas vēl par Amacju stāstāms, par viņa iesākumu un par viņa galu, —redzi, tas ir uzrakstīts Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.
27 Un kopš tā laika, kad Amacja bija atkāpies no tā Kunga, pret viņu cēlās Jeruzālemē sazvērestība. Un viņš bēga uz Lachišu, bet sazvērnieki nosūtija gūstītājus viņam pakaļ uz Lachišu, un tie viņu tur nokāva.
28 Viņi uzcēla viņu uz zirgiem un apraka viņu pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.
