Ruth Works in the Field of Boaz
1 Naomi had a relative named Boaz, a rich and influential man who belonged to the family of her husband Elimelech. 2 One day Ruth said to Naomi, “Let me go to the fields to gather the grain that the harvest workers leave. I am sure to find someone who will let me work with him.”
Naomi answered, “Go ahead, daughter.”
3 So Ruth went out to the fields and walked behind the workers, picking up the heads of grain which they left. It so happened that she was in a field that belonged to Boaz.
4 Some time later Boaz himself arrived from Bethlehem and greeted the workers. “The Lord be with you!” he said.
“The Lord bless you!” they answered.
5 Boaz asked the man in charge, “Who is that young woman?”
6 The man answered, “She is the foreigner who came back from Moab with Naomi. 7 She asked me to let her follow the workers and gather grain. She has been working since early morning and has just now stopped to rest for a while under the shelter.”
8 Then Boaz said to Ruth, “Let me give you some advice. Don't gather grain anywhere except in this field. Work with the women here; 9 watch them to see where they are reaping and stay with them. I have ordered my men not to molest you. And whenever you are thirsty, go and drink from the water jars that they have filled.”
10 Ruth bowed down with her face touching the ground, and said to Boaz, “Why should you be so concerned about me? Why should you be so kind to a foreigner?”
11 Boaz answered, “I have heard about everything that you have done for your mother-in-law since your husband died. I know how you left your father and mother and your own country and how you came to live among a people you had never known before. 12 May the Lord reward you for what you have done. May you have a full reward from the Lord God of Israel, to whom you have come for protection!”
13 Ruth answered, “You are very kind to me, sir. You have made me feel better by speaking gently to me, even though I am not the equal of one of your servants.”
14 At mealtime Boaz said to Ruth, “Come and have a piece of bread, and dip it in the sauce.” So she sat with the workers, and Boaz passed some roasted grain to her. She ate until she was satisfied, and she still had some food left over. 15-16 After she had left to go and gather grain, Boaz ordered the workers, “Let her gather grain even where the bundles are lying, and don't say anything to stop her. Besides that, pull out some heads of grain from the bundles and leave them for her to pick up.”
17 So Ruth gathered grain in the field until evening, and when she had beaten it out, she found she had nearly twenty-five pounds. 18 She took the grain back into town and showed her mother-in-law how much she had gathered. She also gave her the food left over from the meal. 19 Naomi asked her, “Where did you gather all this grain today? Whose field have you been working in? May God bless the man who took an interest in you!”
So Ruth told Naomi that she had been working in a field belonging to a man named Boaz.
20 “May the Lord bless Boaz!” Naomi exclaimed. “The Lord always keeps his promises to the living and the dead.” And she went on, “That man is a close relative of ours, one of those responsible for taking care of us.”
21 Then Ruth said, “Best of all, he told me to keep gathering grain with his workers until they finish the harvest.”
22 Naomi said to Ruth, “Yes, daughter, it will be better for you to work with the women in Boaz' field. You might be molested if you went to someone else's field.” 23 So Ruth worked with them and gathered grain until all the barley and wheat had been harvested. And she continued to live with her mother-in-law.
1 Naomijai bija kāds radinieks no vīra puses, turīgs vīrs no Ēlīmelecha ģints; viņa vārds bija Boāss.
2 Un moābiete Rute sacīja Naomijai: „Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.“ Un tā atbildēja viņai: „Ej, mana meita.“
3 Tā viņa devās ceļā un gāja un lasīja vārpas tīrumā pļāvēju aizmugurē. Viņai gadījās nokļūt tīruma daļā, kas piederēja Boāsam no Ēlimelecha ģints.
4 Un lūk, Boāss nāca no Betlēmes un sacīja pļāvējiem: „Tas Kungs lai ir ar jums!“ Un tie atbildēja: „Tas Kungs lai tevi svētī!“
5 Tad Boāss jautāja puisim, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem: „Ka meitene tā ir?“
6 Un puisis, kas bija iecelts par uzraugu pļāvējiem, atbildēja un sacīja: „Tā ir kāda moābiešu meitene, kas ir atnākusi līdzi Naomijai no Moāba zemes.
7 Viņa teica: „Lūdzu, ļauj man lasīt un paņemt vārpas starp labības kūlīšiem pļāvēju aizmugurē.“ Tā viņa atnāca un ir pastāvīgi šeit no agra rīta līdz šim laikam, bez kāda atpūtas brīža.“
8 Tad Boāss sacīja Rutei: „Uzklausies, mana meita: neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm.
9 Tavas acis lai ir vērstas uz šo tīrumu, kuru manas kalpones pļauj, seko viņām. Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.“
10 Tad viņa krita uz sava vaiga, liekdamās līdz zemei, un sacīja viņam: „Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro? Es taču esmu svešiniece?“
11 Bet Boāss atbildēja un sacīja viņai: „Man ir, atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīra mātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi.
12 Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa, Israēla Dieva, zem kura spārniem tu esi nākusi meklēt patvērumu!“
13 Tad viņa sacīja: „Kaut es atrastu žēlastību tavās acīs, mans kungs, jo tu esi mani mierinājis un runājis uz savas kalpones sirdi, kaut gan es pat neesmu viena no tavām kalponēm.“
14 Un launaga laikā Boāss viņai sacīja: „Nāc šurp un ēd un mērc savu kumosu skābumā.“ Tā viņa sēdēja blakus pļāvējiem, un viņš pasniedza viņai grauzdētus labības graudus, un viņa ēda, līdz paēda, un atstāja vēl pārī.
15 Kad viņa atkal piecēlās lasīt vārpas, Boāss pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Lai viņa lasa arī starp labības kūlīšiem, un nedariet viņai pāri,
16 Bet izvelciet pat drusku no kopiņām viņai un atstājiet, lai viņa lasa, un nerājiet viņu.“
17 Un tā lasīja tīrumā līdz vakaram, tad izkūla to, ko bija salasījusi. Tas bija apmēram viena ēfa miežu.
18 Un viņa paņēma to un gāja uz pilsētu. Tur viņa rādīja savai vīra mātei, ko bija salasījusi, un izņēma ari un deva viņai to, ko ēdot bija atlicinājusi.
19 Un viņas vīra māte jautaja: „Kur tu šodien lasīji vārpas, un kur tu strādāji? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!“ Tad viņa stāstīja savai vīra mātei, pie kā viņa bija strādājusi, un sacīja: „Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boāss.“
20 Un Naomija sacīja savai vedeklai: „Lai viņš ir tā Kunga svētīts, kura mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos!“ Naomija arī stāstīja viņai: „Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.“
21 Un moābiete Rute sacīja: „Bez tam viņš man sacīja: Turies pie maniem kalpiem, līdz kamēr viņi būs ievākuši visu manu ražu.“
22 Un Naomija sacīja Rutei, savai vedeklai: „Tas ir labi, mana meita, ka tu turies pie viņa kalponēm, lai cita laukā tev nenodarītu pāri.“
23 Tā viņa turējās pie Boāsa kalponēm, lasīdama vārpas, līdz miežu un kviešu pļaujas beigām; tad viņa atgriezās pie savas vīra mātes.
