1 This is the message that the Lord gave Malachi to tell the people of Israel.
The Lord's Love for Israel
2 The Lord says to his people, “I have always loved you.”
But they reply, “How have you shown your love for us?”
The Lord answers, “Esau and Jacob were brothers, but I have loved Jacob and his descendants, 3 and have hated Esau and his descendants. I have devastated Esau's hill country and abandoned the land to jackals.”
4 If Esau's descendants, the Edomites, say, “Our towns have been destroyed, but we will rebuild them,” then the Lord will reply, “Let them rebuild—I will tear them down again. People will call them ‘The evil country’ and ‘The nation with whom the Lord is angry forever.’”
5 The people of Israel are going to see this with their own eyes, and they will say, “The Lord is mighty even outside the land of Israel!”
The Lord Reprimands the Priests
6 The Lord Almighty says to the priests, “Children honor their parents, and servants honor their masters. I am your father—why don't you honor me? I am your master—why don't you respect me? You despise me, and yet you ask, ‘How have we despised you?’ 7 This is how—by offering worthless food on my altar. Then you ask, ‘How have we failed to respect you?’ I will tell you—by showing contempt for my altar. 8 When you bring a blind or sick or lame animal to sacrifice to me, do you think there's nothing wrong with that? Try giving an animal like that to the governor! Would he be pleased with you or grant you any favors?”
9 Now, you priests, try asking God to be good to us. He will not answer your prayer, and it will be your fault. 10 The Lord Almighty says, “I wish one of you would close the Temple doors so as to prevent you from lighting useless fires on my altar. I am not pleased with you; I will not accept the offerings you bring me. 11 People from one end of the world to the other honor me. Everywhere they burn incense to me and offer acceptable sacrifices. All of them honor me! 12 But you dishonor me when you say that my altar is worthless and when you offer on it food that you despise. 13 You say, ‘How tired we are of all this!’ and you turn up your nose at me. As your offering to me you bring a stolen animal or one that is lame or sick. Do you think I will accept that from you? 14 A curse on the cheater who sacrifices a worthless animal to me, when he has in his flock a good animal that he promised to give me! For I am a great king, and people of all nations fear me.”
1 Šie ir tā Kunga pārmetuma vārdi, ko tas Kungs ar pravieša Maleachija muti vērš pret Israēlu.
2 „Es esmu jūs mīlējis“, —saka tas Kungs, un tad jūs prasāt: „Kā tad Tu esi parādījis pret mums savu mīlestību?“ „—Vai Ezavs nav Jēkaba brālis?“ —saka tas Kungs, —„un tomēr Es mīlu Jēkabu
3 Un ienīstu Ēzavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakaļiem.
4 Un kaut arī Edoms sacītu: „Mēs esam postā likti, bet mēs gribam izpos-tīto atkal atjaunot!“ —tad tas Kungs Cebaots saka tā: „Ja jūs sāksit celt, tad Es uzcelto atkal sagraušu, un tai zemei joprojām būs saukties par bezdievības un negoda zemi, un tās tautai būs jābūt tādai, pret kupu tas Kungs sajūt mūžīgi dusmas.“
5 To jūs redzēsit paši savām acīm, un tad jūs teiksit: „Tas Kungs ir dižens un spēcīgs Israēla robežās un arī ārpus tām!“
6 „Dēlam būs godāt savu tēvu un kalpam savu kungu. Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība? —Tā saka tas Kungs Cebaots jums, priestepi, kas jūs nicināt manu vārdu, —un tad jūs sakāt: Kā tad mēs Tavu vārdu nicinām?
7 Jūs to darāt, nesdami uz mana altāra upurim nešķīstu maizi. Bet jūs tad turpināt: Kā tad mēs upurējam Tev kaut ko nešķīstu? —Ar to, ka jūs sakāt: Ikviens nicina tā Kunga galdu!
8 Un kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad jau arī tas nav ļaunums, un ja jūs nesat ziedam ko klibu vai neveselu, vai arī tas jau nav par ļaunumu saucams? Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai viņam tad būs prieks par to, un vai viņš tad tev pievērsīs savu laipnību?“ —tā saka tas Kungs Cebaots.
9 „Tad nu lūdziet tādā veidā Dievu, lai Viņš mums būtu žēlīgs, —tādas lietas no jūsu puses tiešām ir notikušas. Vai jums šķiet, ka Viņš tad vispārīgi laipni uzlūkos jebkuru no jums?“ —saka tas Kungs Cebaots.
10 „Kaut jel kāds no jums labāk būtu tūliņ aizslēdzis dievnama durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz mana altāra! Man ir sveša jebkāda patika pret jums“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas!
11 Bet no saules lēkta līdz saules rietam manam vārdam jāstāv augstā lielā cieņā pagānu starpā, un visās malās mans vārds godināms ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo manam vārdam jākļūst augstam un varenam pagānu starpā“, —saka tas Kungs Cebaots.
12 Bet jūs to apgānāt, sacīdami: „Tā Kunga galds, tas ir nešķīsts, un tā augļi ir nicināmi.“
13 Un jūs runājat tālāk: „Redziet, viss tas tikai veltas pūles, un jūs laižat to vienkārši pār galvu“, —saka tas Kungs Cebaots. „Un jus ņemat to, kas salaupīts, kas klibs un nevesels, un pienesat to tam Kungam kā ēdamo upuri. Vai tas no jūsu puses Man var sevišķi labpatikt?“ —saka tas Kungs Cebaots.
14 „Nē, lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams tam Kungam īpašu solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks“, —saka tas Kungs Cebaots, —„un mans vārds ir bijājams tautu vidū!“
