Jerusalem after Its Fall
1 Our glittering gold has grown dull;
the stones of the Temple lie scattered in the streets.
2 Zion's young people were as precious to us as gold,
but now they are treated like common clay pots.
3 Even a mother wolf will nurse her cubs,
but my people are like ostriches, cruel to their young.
4 They let their babies die of hunger and thirst;
children are begging for food that no one will give them.
5 People who once ate the finest foods die starving in the streets;
those raised in luxury are pawing through garbage for food.
6 My people have been punished even more than the inhabitants of Sodom,
which met a sudden downfall at the hands of God.
7 Our princes were undefiled and pure as snow,
vigorous and strong, glowing with health.
8 Now they lie unknown in the streets, their faces blackened in death;
their skin, dry as wood, has shriveled on their bones.
9 Those who died in the war were better off than those who died later,
who starved slowly to death, with no food to keep them alive.
10 The disaster that came to my people brought horror;
loving mothers boiled their own children for food.
11 The Lord turned loose the full force of his fury;
he lit a fire in Zion that burned it to the ground.
12 No one anywhere, not even rulers of foreign nations,
believed that any invader could enter Jerusalem's gates.
13 But it happened, because her prophets sinned and her priests were guilty
of causing the death of innocent people.
14 Her leaders wandered through the streets as though blind,
so stained with blood that no one would touch them.
15 “Get away!” people shouted. “You're defiled! Don't touch me!”
So they wandered from nation to nation, welcomed by no one.
16 The Lord had no more concern for them; he scattered them himself.
He showed no regard for our priests and leaders.
17 For help that never came, we looked until we could look no longer.
We kept waiting for help from a nation that had none to give.
18 The enemy was watching for us; we could not even walk in the streets.
Our days were over; the end had come.
19 Swifter than eagles swooping from the sky, they chased us down.
They tracked us down in the hills; they took us by surprise in the desert.
20 They captured the source of our life, the king the Lord had chosen,
the one we had trusted to protect us from every invader.
21 Laugh on, people of Edom and Uz; be glad while you can.
Your disaster is coming too; you too will stagger naked in shame.
22 Zion has paid for her sin; the Lord will not keep us in exile any longer.
But Edom, the Lord will punish you; he will expose your guilty acts.
1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, un kā gan pats tīrākais zelts kļuvis neglīts! Svētnīcas dārgie akmeņi guļ izkaisīti visos ielas stūros.
2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie ir kļuvuši līdzīgi māla traukiem, vienkārša podnieka darinājumiem.
3 Pat šakaļu mātes zīdi savus mazuļus un baro tos, bet manas tautas meitas ir piespiesti kļuvušas nežēlīgas kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie viņu aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5 Kas agrāk ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas, kas audzināti purpurā, tie tagad spiesti gulēt uz mēslu kaudzes.
6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam pie tās nepieskaroties.
7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesa bija sārtāka nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8 Bet tagad viņu sejs ir melnāks nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir sakaltusi kā plāna skaida.
9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10 Visžēlsirdīgākās sievas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11 Tas Kungs ir piepildījis savu dusmu mēru, Viņš izlējis savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12 Ne ķēniņi zemes virsū nedz visas pasaules iedzīvotāji nekad agrāk nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.
13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priestepu noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis.
14 Tie klejoja kā akli pa ielām, būdami aptraipīti ar asinīm, tā ka nevarēja aizkart viņu drēbes.
15 Ļaudis sauca viņiem virsū: „Prom no ceļa, nešķīstie! Neskarieties nekam klāt!“ Un kad viņi aizgāja un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat arī pagānu starpā: „Viņi nedrīkst ilgāki palikt te.“
16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdi-nāja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un pret vecajiem nesajuta nekādas žēlastības.
17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis kaut vai pēc niecīgas palīdzības, kamēr tās nogura, jo mēs gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt.
18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt paši pa saviem ceļiem. Ar to mums arī tuvojās gals. Mūsu dienas ir beigušās, mūsu gals klāt.
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī.
20 Mūsu dzīvības gars, tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, bet ar Viņu mēs sevi mierinājām, un Viņa ēnā mēs cerējām dzīvot tautu starpā.
21 Priecājies tad nu un līksmo, Ēdoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Ari tev neies gājām nelaimes kauss, tu piedzersies un parādīsies ļaudīs kaila.
22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Dievs tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
