Joshua Speaks to the People at Shechem
1 Joshua gathered all the tribes of Israel together at Shechem. He called the elders, the leaders, the judges, and the officers of Israel, and they came into the presence of God. 2 Joshua said to all the people, “This is what the Lord, the God of Israel, has to say: ‘Long ago your ancestors lived on the other side of the Euphrates River and worshiped other gods. One of those ancestors was Terah, the father of Abraham and Nahor. 3 Then I took Abraham, your ancestor, from the land across the Euphrates and led him through the whole land of Canaan. I gave him many descendants. I gave him Isaac, 4 and to Isaac I gave Jacob and Esau. I gave Esau the hill country of Edom as his possession, but your ancestor Jacob and his children went down to Egypt. 5 Later I sent Moses and Aaron, and I brought great trouble on Egypt. But I led you out; 6 I brought your ancestors out of Egypt, and the Egyptians pursued them with chariots and cavalry. But when your ancestors got to the Red Sea 7 they cried out to me for help, and I put darkness between them and the Egyptians. I made the sea come rolling over the Egyptians and drown them. You know what I did to Egypt.
“‘You lived in the desert a long time. 8 Then I brought you to the land of the Amorites, who lived on the east side of the Jordan. They fought you, but I gave you victory over them. You took their land, and I destroyed them as you advanced. 9 Then the king of Moab, Balak son of Zippor, fought against you. He sent word to Balaam son of Beor and asked him to put a curse on you. 10 But I would not listen to Balaam, so he blessed you, and in this way I rescued you from Balak. 11 You crossed the Jordan and came to Jericho. The men of Jericho fought you, as did the Amorites, the Perizzites, the Canaanites, the Hittites, the Girgashites, the Hivites, and the Jebusites. But I gave you victory over them all. 12 As you advanced, I threw them into panic in order to drive out the two Amorite kings. Your swords and bows had nothing to do with it. 13 I gave you a land that you had never worked and cities that you had not built. Now you are living there and eating grapes from vines that you did not plant, and olives from trees that you did not plant.’
14 “Now then,” Joshua continued, “honor the Lord and serve him sincerely and faithfully. Get rid of the gods which your ancestors used to worship in Mesopotamia and in Egypt, and serve only the Lord. 15 If you are not willing to serve him, decide today whom you will serve, the gods your ancestors worshiped in Mesopotamia or the gods of the Amorites, in whose land you are now living. As for my family and me, we will serve the Lord.”
16 The people replied, “We would never leave the Lord to serve other gods! 17 The Lord our God brought our fathers and us out of slavery in Egypt, and we saw the miracles that he performed. He kept us safe wherever we went among all the nations through which we passed. 18 As we advanced into this land, the Lord drove out all the Amorites who lived here. So we also will serve the Lord; he is our God.”
19 Joshua said to the people, “But you may not be able to serve the Lord. He is a holy God and will not forgive your sins. He will tolerate no rivals, 20 and if you leave him to serve foreign gods, he will turn against you and punish you. He will destroy you, even though he was good to you before.”
21 The people said to Joshua, “No! We will serve the Lord.”
22 Joshua told them, “You are your own witnesses to the fact that you have chosen to serve the Lord.”
“Yes,” they said, “we are witnesses.”
23 “Then get rid of those foreign gods that you have,” he demanded, “and pledge your loyalty to the Lord, the God of Israel.”
24 The people then said to Joshua, “We will serve the Lord our God. We will obey his commands.”
25 So Joshua made a covenant for the people that day, and there at Shechem he gave them laws and rules to follow. 26 Joshua wrote these commands in the book of the Law of God. Then he took a large stone and set it up under the oak tree in the Lord's sanctuary. 27 He said to all the people, “This stone will be our witness. It has heard all the words that the Lord has spoken to us. So it will be a witness against you, to keep you from rebelling against your God.” 28 Then Joshua sent the people away, and everyone returned to their own part of the land.
Joshua and Eleazar Die
29 After that, the Lord's servant Joshua son of Nun died at the age of a hundred and ten. 30 They buried him on his own land at Timnath Serah in the hill country of Ephraim north of Mount Gaash.
31 As long as Joshua lived, the people of Israel served the Lord, and after his death they continued to do so as long as those leaders were alive who had seen for themselves everything that the Lord had done for Israel.
32 The body of Joseph, which the people of Israel had brought from Egypt, was buried at Shechem, in the piece of land that Jacob had bought from the sons of Hamor, the father of Shechem, for a hundred pieces of silver. This land was inherited by Joseph's descendants.
33 Eleazar son of Aaron died and was buried at Gibeah, the town in the hill country of Ephraim which had been given to his son Phinehas.
1 Un Jozua sapulcināja visas Israēla ciltis Sichemā, un viņš sasauca Israēla vecajos, viņu priekšniekus, viņu tiesnešus, visus viņu goda amatu nesējus, un kad tie nostājās Dieva priekšā,
2 Tad Jozua sacīja visai šai tautai: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Vecos laikos viņā pusē Eifratas upei ir dzīvojuši jūsu tēvi, proti Tara, Ābrahāma un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem.
3 Tad Es ņēmu jūsu cilts tēvu Ābrahāmu no zemes viņpus Eifratas upes, un Es liku viņam pārstaigāt visu Kānaāna zemi, un Es vairoju viņa pēcnācēju skaitu, un Es viņam ari devu īzāku.
4 Un īzākam Es devu Jēkabu un Ēzavu, un Ēzavam Es devu iemantot par īpašumu Seīra kalnus, bet Jēkabs ar saviem dēliem aizgāja uz Ēģipti.
5 Tad Es sūtīju Mozu un Āronu, un Es piemeklēju Ēģipti ar soda pārmācībām, kuras Es piepildīju viņu vidū, un pēc tam Es jūs izvedu ārā.
6 Kad Es biju jūsu tēvus izvedis no Ēģiptes, tad tie nonāca pie jūj-as, bet ēģiptieši vajāja jūsu tēvus ar kara ratiem un ar jātniekiem līdz Niedru jūrai.
7 Kad nu tie kliedza uz to Kungu pēc palīdzības, tad Viņš lika celties biezai tumsai starp jums un ēģiptiešiem, un Viņš lika jūfai pār tiem nākt un viņus apklāt; un jūs paši esat ar savām acīm redzējuši, ko Es esmu Ēģiptē darījis. Pēc tam jūs ilgu laiku mitāt tuksnesī.
8 Un Es jūs vedu amoriešu zemē, kas dzīvoja savos īpašumos viņpus Jardānas; un tie pret jums karoja, bet Es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, jo Es tos iznīcināju, jums ienākot.
9 Tad cēlās Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls, un kaj-oja pret Israēlu; viņš arī nosūtīja sūtņus un lika aicināt Bileāmu, Beora dēlu, lai tas jūs nolādētu.
10 Bet Es negribēju Bileāmam pa-klausīt, un viņš svētīdams jūs svētīja, un tā Es jūs izglābu no viņa rokas.
11 Un kad jūs pārcēlāties pāri Jardānai un nonācāt pie Jērikas, tad Jērikas kungi pret jums karoja tāpat kā amorieši, ferisieši, kānaānieši, hetieši, girgasieši, hīvieši un jebusieši, bet Es tos nodevu jūsu rokās.
12 Un Es sūtīju jums pa priekšu sirseņus, un tie viņus, jums nākot, aizdzina, tāpat ari tos divus amoriešu ķēniņus—ne jau ar tavu zobenu, ne jau ar tavu loku.
13 Un Es jums iedevu zemi, kufu tu nebiji ar saviem sviedriem iekopis, un pilsētas, kuras tu nebiji pats uzcēlis, un jūs tanīs dzīvojat; vīna kalnus un olīvu koku dārzus, kujus jūs nebijāt dēstījuši, un tomēr, jūs no tiem ēdat to augļus.
14 Un nu, bīstaities to Kungu un kalpojiet viņam patiesībā un mīlestībā! Un atmetiet tos dievus, kufiem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet tam Kungam!
15 Bet ja jums nepatiks tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit, —vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!“
16 Tad tauta atbildēja un sacīja: „Lai tāla mums ir doma, ka mēs to Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem!
17 Jo tas Kungs, mūsu Dievs, ir tas, kas mūs un mūsu tēvus ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama. Kādas lielas brīnuma zīmes gan Viņš ir darījis mūsu acu priekšā un mūs pasargājis visos ceļos, pa kufiem Viņš mūs ir vadījis, un tāpat visu to tautu vidū, pa kuru zemi mēs esam klīduši!
18 Un tas Kungs mūsu soļu priekšā ir padzinis visas svešās tautas, arī amoriešus, šis zemes iedzīvotājus; tāpēc mēs kalposim tam Kungam, jo Viņš ir mūsu Dievs!“
19 Tad Jozua sacīja tautai: „Jūs nebūsit spējīgi kalpot tam Kungam, jo tas Kungs ir svēts Dievs; Viņš ir taisnīgs Dievs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus un jūsu grēkus.
20 Ja jūs aizmirsīsit to Kungu un kalposit svešu tautu dieviem, tad Viņš no jums novērsīsies, un Viņš liks ļaunumam nākt pār jums, un Viņš jūs iznīcinās pēc tam, kad Viņš jums tikdaudz laba ir darījis.“
21 Bet tauta sacīja Jozuam: „Ne tā! Mēs tiešām kalposim tam Kungam!“
22 Tad Jozua sacīja tautai: „Jūs paši esat sev liecinieki tam, ka jūs esat sev izraudzījuši to Kungu, lai Viņam vien kalpotu.“ Un viņi atbildēja: „Jā, mēs esam liecinieki!“
23 „Tāpēc nu tagad atstājieties no svešu tautu dieviem, kādi vēl ir jūsu vidū, un pievērsieties savā sirdsprātā tam Kungam, Israēla Dievam!“
24 Un tauta atbildēja Jozuam: „Tam Kungam, mūsu Dievam, mēs gribam kalpot un klausīt Viņa balsij!“
25 Tā Jozua tanī dienā slēdza derību ar tautu, deva Israēla bērniem Sichemā likumus un iekārtoja viņiem taisnu tiesu.
26 Un Jozua rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā, un viņš ņēma lielu akmeni un uzstatīja to zem ozola, kas bija pie tā Kunga svētās vietas.
27 Tad Jozua sacīja visai tautai: „Redziet, šis akmens lai ir mums par liecinieku, jo tas ir dzirdējis visus tā Kunga vārdus, ko tas Kungs ir ar mums runājis, un tas lai jums ir liecinieks, ka jūs nenoliegsit Dievu!“
28 Tā Jozua atlaida tautu, ikvienu savā īpašumā.
29 Un pēc šiem notikumiem Jozua, Nūna dēls, tā Kunga kalps, nomira, būdams simts desmit gadus vecs.
30 Un tie viņu apraka tā dzimt-īpašuma robežās Timnat-Serā, Ēfraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna.
31 Un Israēls kalpoja tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis.
32 Un tie arīdzan apraka Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija līdzi izveduši no Ēģiptes, Sichemā, tanī dzimtīpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sichema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā.
33 Kad nu arī Ēleāzars, Arona dēls, nomira, tad arī viņu apraka Gibeā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija piešķirta Ēfraima kalnos.
