Job
1-2 Yes, I've heard all that before.
But how can a human being win a case against God?
3 How can anyone argue with him?
He can ask a thousand questions
that no one could ever answer.
4 God is so wise and powerful;
no one can stand up against him.
5 Without warning he moves mountains
and in anger he destroys them.
6 God sends earthquakes and shakes the ground;
he rocks the pillars that support the earth.
7 He can keep the sun from rising,
and the stars from shining at night.
8 No one helped God spread out the heavens
or trample the sea monster's back.
9 God hung the stars in the sky—the Dipper,
Orion, the Pleiades, and the stars of the south.
10 We cannot understand the great things he does,
and to his miracles there is no end.
11 God passes by, but I cannot see him.
12 He takes what he wants, and no one can stop him;
no one dares ask him, “What are you doing?”
13 God's anger is constant. He crushed his enemies
who helped Rahab, the sea monster, oppose him.
14 So how can I find words to answer God?
15 Though I am innocent, all I can do
is beg for mercy from God my judge.
16 Yet even then, if he lets me speak,
I can't believe he would listen to me.
17 He sends storms to batter and bruise me
without any reason at all.
18 He won't let me catch my breath;
he has filled my life with bitterness.
19 Should I try force? Try force on God?
Should I take him to court? Could anyone make him go?
20 I am innocent and faithful, but my words sound guilty,
and everything I say seems to condemn me.
21-22 I am innocent, but I no longer care.
I am sick of living. Nothing matters;
innocent or guilty, God will destroy us.
23 When an innocent person suddenly dies,
God laughs.
24 God gave the world to the wicked.
He made all the judges blind.
And if God didn't do it, who did?
25 My days race by, not one of them good.
26 My life passes like the swiftest boat,
as fast as an eagle swooping down on a rabbit.
27-28 If I smile and try to forget my pain,
all my suffering comes back to haunt me;
I know that God does hold me guilty.
29 Since I am held guilty, why should I bother?
30 No soap can wash away my sins.
31 God throws me into a pit with filth,
and even my clothes are ashamed of me.
32 If God were human, I could answer him;
we could go to court to decide our quarrel.
33 But there is no one to step between us—
no one to judge both God and me.
34 Stop punishing me, God!
Keep your terrors away!
35 I am not afraid. I am going to talk
because I know my own heart.
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
2 „Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kuj-š cilvēks ir taisns Dieva priekšā?
3 Tiešām, ja kādam iegribētos iet ar Dievu tiesā, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.
4 Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kuj-š gan būtu tāds pārgalvis, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā?
5 Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka savās dusmās Viņš tos apgāž.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes.
8 Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem.
9 Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš pabrauc garām, bet es Viņu nesamanu.
12 Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: Ko Tu dari?
13 Dievs neliks savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi.
14 Ak, kā gan es tad varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus?
15 Un kaut man būtu taisnība, tad taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!
16 Jebšu es ari sauktu, un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.
17 Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.
18 Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.
19 Ja spēka vajaga, redzi, tad Viņš ir varens, un ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?
20 Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un ja es būtu bez vainas, tad Viņš tomēr mani padarītu par vainīgu.
21 Es tiešām esmu nenoziedzīgs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestātu augsti!
22 Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgo līdzīgi bezdievīgajam.
23 Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.
24 Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievīgā rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?
25 Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Tās aizslīd kā niedpu pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
27 Ja es ari domāju: Es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, —būt līksms,
28 Tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēj; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
29 Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
30 Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēj pat manas drēbes sajustu riebumu.
32 Jo Dievs jau nav cilvēks, —tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
33 Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.
34 Kaut Viņš atvilktu no manis savu rīksti un neļautu savām bailēm mani vēl vairāk iztrūcināt,
35 Tad es gribu runāt un nebīries no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.“
