1 The storm makes my heart beat wildly.
2 Listen, all of you, to the voice of God,
to the thunder that comes from his mouth.
3 He sends the lightning across the sky,
from one end of the earth to the other.
4 Then the roar of his voice is heard,
the majestic sound of thunder,
and all the while the lightning flashes.
5 At God's command amazing things happen,
wonderful things that we can't understand.
6 He commands snow to fall on the earth,
and sends torrents of drenching rain.
7 He brings our work to a stop;
he shows us what he can do.
8 The wild animals go to their dens.
9 The storm winds come from the south,
and the biting cold from the north.
10 The breath of God freezes the waters,
and turns them to solid ice.
11 Lightning flashes from the clouds,
12 as they move at God's will.
They do all that God commands,
everywhere throughout the world.
13 God sends rain to water the earth;
he may send it to punish us,
or to show us his favor.
14 Pause a moment, Job, and listen;
consider the wonderful things God does.
15 Do you know how God gives the command
and makes lightning flash from the clouds?
16 Do you know how clouds float in the sky,
the work of God's amazing skill?
17 No, you can only suffer in the heat
when the south wind oppresses the land.
18 Can you help God stretch out the sky
and make it as hard as polished metal?
19 Teach us what to say to God;
our minds are blank; we have nothing to say.
20 I won't ask to speak with God;
why should I give him a chance to destroy me?
21 And now the light in the sky is dazzling,
too bright for us to look at it;
and the sky has been swept clean by the wind.
22 A golden glow is seen in the north,
and the glory of God fills us with awe.
23 God's power is so great that we cannot come near him;
he is righteous and just in his dealings with us.
24 No wonder, then, that everyone is awed by him,
and that he ignores those who claim to be wise.
1 „Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.
2 Klausieties jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes!
3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un savu zibens liesmu Viņš vada līdz visattālākām zemes malām.
4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij, un Viņš neattur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.
5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
6 Kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: Krīti zemē! un lietum: Līsti! vai lietus gāzēm: Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!
7 Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību.
8 Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs.
9 No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals.
10 Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā.
11 Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri savu zibeņu padebešiem,
12 Un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu:
13 Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.
14 Ak Ijab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!
15 Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?
16 Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā?
17 Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā.
18 Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stiņgri saliedējot, tā ka izplatījums ķļūst līdzīgs izlietam metalla spogulim?
19 Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā.
20 Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jebkupš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt?
21 Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri, un debess noskaidrojusies.
22 No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kupu Viņš tomēr nekad nesagroza.
24 Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!“
