Job
1-2 Why do you keep tormenting me with words?
3 Time after time you insult me
and show no shame for the way you abuse me.
4 Even if I have done wrong,
how does that hurt you?
5 You think you are better than I am,
and regard my troubles as proof of my guilt.
6 Can't you see it is God who has done this?
He has set a trap to catch me.
7 I protest his violence,
but no one is listening;
no one hears my cry for justice.
8 God has blocked the way, and I can't get through;
he has hidden my path in darkness.
9 He has taken away all my wealth
and destroyed my reputation.
10 He batters me from every side.
He uproots my hope
and leaves me to wither and die.
11 God is angry and rages against me;
he treats me like his worst enemy.
12 He sends his army to attack me;
they dig trenches and lay siege to my tent.
13 God has made my own family forsake me;
I am a stranger to those who knew me;
14 my relatives and friends are gone.
15 Those who were guests in my house have forgotten me;
my servant women treat me like a stranger and a foreigner.
16 When I call a servant, he doesn't answer—
even when I beg him to help me.
17 My wife can't stand the smell of my breath,
and my own brothers won't come near me.
18 Children despise me and laugh when they see me.
19 My closest friends look at me with disgust;
those I loved most have turned against me.
20 My skin hangs loose on my bones;
I have barely escaped with my life.
21 You are my friends! Take pity on me!
The hand of God has struck me down.
22 Why must you persecute me the way God does?
Haven't you tormented me enough?
23 How I wish that someone would remember my words
and record them in a book!
24 Or with a chisel carve my words in stone
and write them so that they would last forever.
25 But I know there is someone in heaven
who will come at last to my defense.
26 Even after my skin is eaten by disease,
while still in this body I will see God.
27 I will see him with my own eyes,
and he will not be a stranger.
My courage failed because you said,
28 “How can we torment him?”
You looked for some excuse to attack me.
29 But now, be afraid of the sword—
the sword that brings God's wrath on sin,
so that you will know there is one who judges.
1 Un Ijabs atbildēja un sacija:
2 „Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?
3 Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!
4 Un ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmā kārtā skartu mani pašu.
5 Bet ja patiešām jums ir Jauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?
6 Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!
7 Redzi, ja esiekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.
8 Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.
9 Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.
10 Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.
11 Viņš iekvēlinājis savu bardzību pret mani, pie saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.
12 Viņa kafa pulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.
13 Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.
14 Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.
15 Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.
16 Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.
17 Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.
18 Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.
19 Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.
21 Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!
22 Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?
23 Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!
24 Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!
25 Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem,
26 Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.
27 Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kujra mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim! —un, ka tā vaina meklējama manī pašā,
29 Tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vispārīgi vēl pastāv tiesa!“
