The Valley of Dry Bones
1 I felt the powerful presence of the Lord, and his spirit took me and set me down in a valley where the ground was covered with bones. 2 He led me all around the valley, and I could see that there were very many bones and that they were very dry. 3 He said to me, “Mortal man, can these bones come back to life?”
I replied, “Sovereign Lord, only you can answer that!”
4 He said, “Prophesy to the bones. Tell these dry bones to listen to the word of the Lord. 5 Tell them that I, the Sovereign Lord, am saying to them: I am going to put breath into you and bring you back to life. 6 I will give you sinews and muscles, and cover you with skin. I will put breath into you and bring you back to life. Then you will know that I am the Lord.”
7 So I prophesied as I had been told. While I was speaking, I heard a rattling noise, and the bones began to join together. 8 While I watched, the bones were covered with sinews and muscles, and then with skin. But there was no breath in the bodies.
9 God said to me, “Mortal man, prophesy to the wind. Tell the wind that the Sovereign Lord commands it to come from every direction, to breathe into these dead bodies, and to bring them back to life.”
10 So I prophesied as I had been told. Breath entered the bodies, and they came to life and stood up. There were enough of them to form an army.
11 God said to me, “Mortal man, the people of Israel are like these bones. They say that they are dried up, without any hope and with no future. 12 So prophesy to my people Israel and tell them that I, the Sovereign Lord, am going to open their graves. I am going to take them out and bring them back to the land of Israel. 13 When I open the graves where my people are buried and bring them out, they will know that I am the Lord. 14 I will put my breath in them, bring them back to life, and let them live in their own land. Then they will know that I am the Lord. I have promised that I would do this—and I will. I, the Lord, have spoken.”
Judah and Israel in One Kingdom
15 The Lord spoke to me again. 16 “Mortal man,” he said, “take a wooden stick and write on it the words, ‘The kingdom of Judah.’ Then take another stick and write on it the words, ‘The kingdom of Israel.’ 17 Then hold the two sticks end to end in your hand so that they look like one stick. 18 When your people ask you to tell them what this means, 19 tell them that I, the Sovereign Lord, am going to take the stick representing Israel and put it with the one that represents Judah. Out of the two I will make one stick and hold it in my hand.
20 “Hold in your hand the two sticks and let the people see them. 21 Then tell them that I, the Sovereign Lord, am going to take all my people out of the nations where they have gone, gather them together, and bring them back to their own land. 22 I will unite them into one nation in the land, on the mountains of Israel. They will have one king to rule over them, and they will no longer be divided into two nations or split into two kingdoms. 23 They will not defile themselves with disgusting idols any more or corrupt themselves with sin. I will free them from all the ways in which they sin and betray me. I will purify them; they will be my people, and I will be their God. 24 A king like my servant David will be their king. They will all be united under one ruler and will obey my laws faithfully. 25 They will live on the land I gave to my servant Jacob, the land where their ancestors lived. They will live there forever, and so will their children and all their descendants. A king like my servant David will rule them forever. 26 I will make a covenant with them that guarantees their security forever. I will establish them and increase their population, and will see to it that my Temple stands forever in their land. 27 I will live there with them; I will be their God, and they will be my people. 28 When I place my Temple there to be among them forever, then the nations will know that I, the Lord, have chosen Israel to be my own people.”
1 Tā Kunga roka nāca pār mani un aizveda mani garā, kas bija tā Kunga manī iedvestās aizrautības un pacilātības pārņemts, kādā ielejas līdzenumā, kas bija pilns ar miroņu kauliem.
2 Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši.
3 Un Viņš man jautāja: „Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi? Es atbildēju: „Kungs mans Dievs, Tu to zini.“
4 Tad Viņš man pavēlēja: „Sludini par nākotni šiem kauliem un saki tiem: Jūs, sakaltušie kauli, klausaities tā Kunga vārdu!
5 Tā saka Dievs tas Kungs par šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi.
6 Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.“
7 Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un man sludinot tur notika ar čirkstoņu saistīta kustība, kauli sadevās kopā cits ar citu.
8 Un kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, ka tie apvilkās ar ādu, bet dzīvības gara viņos nebija.
9 Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: Tā saka tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem, un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!“
10 Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks.
11 Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Israēla nams. Redzi, tie saka: Mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti.“
12 Tādēļ sludini un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē.
13 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, ja Es vēju vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, mana tauta.
14 Es likšu jūsos ieiet savam garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju,“ —tā saka tas Kungs.
15 Atkal mani skāra tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, ņem koka vēzdu un raksti uz tās: Jūda un ar viņu savienotie Israēla bērni.“ Tad ņem vēl vienu koka vēzdu un raksti uz tās: „Jāzeps, Ēfraima un visa ap viņu apvienotā Israēla nama vēzda.“
17 „Tad saliec abas tās vēzdas kopā, tā ka tās abas ir tikai viena vēzda tavā rokā.“
18 Kad tad nu tavi tautas brāļi tev jautās: Vai tu mums nepaskaidrosi, ko tas nozīmē?
19 Tad atbildi tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ņemšu Jāzepa vēzdu, kas ir Ēfraima rokā, un ar Jāzepu sabiedrotās Israēla ciltis un to pievienošu Jūdas vēzdai un abas padarīšu par vienu kopēju vēzdu, ka tā būs viena manā rokā.
20 Kad tu vēzdas, ko tu apzīmēji ar uzrakstiem, turēsi savā rokā viņu acu priekšā,
21 Tad saki tiem: Redzi, Es izvedīšu Israēla bērnus no pagānu tautu vidus, kurp tie aizgājuši, Es tos salasīšu kopā un atvedīšu atpakaļ viņu pašu zemē,“ —saka Dievs tas Kungs.
22 „Es savienošu tos par vienu tautu tur tai zemē, Israēla kalnos, un viens vienīgs ķēniņš valdīs pār to. Tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs divi valstis.
23 Tad tie vairs neaptraipīsies ar saviem elkiem un kalpību tiem, ar riebīgajiem sīkākiem dievekļiem un ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Es tiem piedošu visus uzticības laušanas gadījumus, kādos tie apgrēkojušies, tin Es tos šķīstīšu; tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
24 Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans. Tie staigās pēc maniem noteikumiem, turēs manus likumus un rīkosies pēc tiem.
25 Tad tie dzīvos atkal tai zemē, ko Es devu savam kalpam Jēkabam un kur dzīvoja jūsu tēvi. Arī tie tur dzīvos un viņu bērni un bērnu bērni mūžīgi. Un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks uz visiem laikiem.
26 Es slēgšu ar tiem miera derību, tā būs mūžīga derība. Es tiem likšu dzīvot uz vietas, vairošu tos un atstāšu savu svētnīcu viņu vidū mūžīgi.
27 Mans miteklis būs pār tiem, Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.
28 Arī pagānu tautas atzīs, ka Es esmu tas Kungs, kas Israēlu svētī, kad mana svētnīca būs viņu vidū mūžīgi!“
