The Lord's Sword
1 The Lord spoke to me. 2 “Mortal man,” he said, “denounce Jerusalem. Denounce the places where people worship. Warn the land of Israel 3 that I, the Lord, am saying: I am your enemy. I will draw my sword and kill all of you, good and evil alike. 4 I will use my sword against everyone from south to north. 5 Everyone will know that I, the Lord, have drawn my sword and that I will not put it away.
6 “Mortal man, groan as if your heart is breaking with despair. Groan in sorrow where everyone can watch you. 7 When they ask you why you are groaning, tell them it is because of the news that is coming. When it comes, their hearts will be filled with fear, their hands will hang limp, their courage will fail, and their knees will tremble. The time has come; it is here.” The Sovereign Lord has spoken.
8 The Lord said to me, 9 “Mortal man, prophesy. Tell the people what I, the Lord, am saying:
A sword, a sword is sharpened and polished.
10 It is sharpened to kill,
polished to flash like lightning.
There can be no rejoicing,
for my people have disregarded every warning and punishment.
11 The sword is being polished,
to make it ready for use.
It is sharpened and polished,
to be put in the hands of a killer.
12 Howl in grief, mortal man;
this sword is meant for my people
and for all the leaders of Israel.
They are going to be killed
with all the rest of my people.
Beat your breast in despair!
13 I am testing my people,
and if they refuse to repent,
all these things will happen to them.
14 “Now, mortal man, prophesy. Clap your hands, and the sword will strike again and again. It is a sword that kills, a sword that terrifies and slaughters. 15 It makes my people lose courage and stumble. I am threatening their city with a sword that flashes like lightning and is ready to kill. 16 Cut to the right and the left, you sharp sword! Cut wherever you turn. 17 I also will clap my hands, and my anger will be over. I, the Lord, have spoken.”
The Sword of the King of Babylonia
18 The Lord spoke to me. 19 “Mortal man,” he said, “mark out two roads by which the king of Babylonia can come with his sword. Both of them are to start in the same country. Put up a signpost where the roads fork. 20 One will show the king the way to the Ammonite city of Rabbah, and the other the way to Judah, to the fortified city, Jerusalem. 21 The king of Babylonia stands by the signpost at the fork of the road. To discover which way to go, he shakes the arrows; he consults his idols; he examines the liver of a sacrificed animal. 22 Now! His right hand holds the arrow marked ‘Jerusalem’! It tells him to go and set up battering rams, to shout the battle cry, to place battering rams against the gates, to throw up earthworks, and to dig trenches. 23 The people of Jerusalem won't believe this because of the treaties they have made. But this prediction is to remind them of their sins and to warn them that they will be captured. 24 This then is what I, the Sovereign Lord, am saying: Your sins are exposed. Everyone knows how guilty you are. You show your sins in your every action. You stand condemned, and I will hand you over to your enemies.
25 “You wicked, unholy ruler of Israel, your day, the day of your final punishment, is coming. 26 I, the Sovereign Lord, have spoken. Take off your crown and your turban. Nothing will be the same again. Raise the poor to power! Bring down those who are ruling! 27 Ruin, ruin! Yes, I will make the city a ruin. But this will not happen until the one comes whom I have chosen to punish the city. To him I will give it.
A Sword and the Ammonites
28 “Mortal man, prophesy. Announce what I, the Sovereign Lord, am saying to the Ammonites, who are insulting Israel. Say to them:
‘A sword is ready to destroy;
It is polished to kill, to flash like lightning.
29 The visions that you see are false, and the predictions you make are lies. You are wicked and evil, and your day is coming, the day of your final punishment. The sword is going to fall on your necks.
30 “‘Put up the sword! I will judge you in the place where you were created, in the land where you were born. 31 You will feel my anger when I turn it loose on you like a blazing fire. And I will hand you over to brutal men, experts at destruction. 32 You will be destroyed by fire. Your blood will be shed in your own country, and no one will remember you any more.’” The Lord has spoken.
1 Un atkal pār mani nāca tā Kunga vārds un man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, virzi savus skatus uz dienvidiem, nostājies pret pusdienas pusi un sludini pret to mežu, kas dienvidu klajumā,
3 Un saki mežam dienvidos: Klausies tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Es iededzināšu uguni tevī, un tā aprīs visus tavus zaļos un visus sausos kokus, lokanās liesmu mēles neapdzisīs, un visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem būs jāsadeg.
4 Tad visa miesa atzīs, ka Es, tas Kungs, iededzināju uguni, kas deg un nav nodzēšama.“
5 Un es atbildēju: „Ak Kungs, Kungs! Tie saka par mani: Vai šis vienumēr neteic mums mīklainas runas?“
6 Un mani skāra atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja:
7 „Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Jeruzālemi, vērsies savā runā pret tās svētajām vietām un sludini ļaunu par Israēla zemi.
8 Un saki Israēla zemei: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es celšos pret tevi, Es izvilkšu savu zobenu no makstīm un izdeldēšu tavā vidū kā taisnus, tā bezdievjus.
9 Tāpēc ka Es gribu iznīcināt tevī taisnos un netaisnos, mans zobens nāks ārā no savām makstīm un vērsīsies pret visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem.
10 Tad visa pasaule atzīs, ka Es, tas Kungs, izvilku savu zobenu no makstīm un ka tas tur vairs neatgriezīsies atpakaļ.“
11 Bet tu, cilvēka bērns, vaidi, vaidi ar ciešanās savilktiem gurniem un rūgtās sāpēs, vaidi viņu acu priekšā!
12 Kad tie tad tev jautās, kādēļ tu vaidi, tad atbildi tiem: Kādas šausmu vēsts dēļ! Kad tā nāks, tad visiem sirds izmisīs, dūša sašļuks, rokas nolaidīsies, cerība zudīs, bet ceļi ļodzīsies un valstī-sies, saspriegdamies un saplakdami kā ūdeņi. Tiešām, tā nāks un īstenosies,“ saka Dievs tas Kungs.
13 Tad atkal garā man atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja:
14 „Cilvēka bērns, pasludini tiem sekojošo: Tā saka tas Kungs: Zobens, jā zobens ir trīts un asināts,
15 Tas ir asināts asins izliešanai, trīts un spodrināts, lai spīdētu un mirdzētu. Jeb vai mums par to priecāties? Manam dēlam nolemtā rīkste nonicina visuskokus.
16 Viņš zobenu nodevis noslaucīšanai, lai to sataisītu lietošanai. Zobens ir asināts un tīrīts, lai to dotu slepkavotājam rokā!
17 Kliedz un vaimanā, cilvēka bērns, jo šis zobens vēršas pret manu tautu, pret visiem Israēla valdniekiem, tie ir visi nodoti zobena varā kopā ar manu tautu. Tādēļ sit sev pa saviem gurniem.
18 Tas taču ir pārbaudīts. Bet kā? Un ja rīkste pati nonicina pēršanu, ko tad? Tas nenotiks!“ —saka Dievs tas Kungs. —
19 „Bet tu, cilvēka bērns, sludini nākotni un sasit rokas, jo zobens nāks pār tiem divkārt, ja pat trīskārt. Tas ir ļaužu galināšanas zobens, milzīgs ļaužu galināšanas ierocis, tas tos ielenks no visām pusēm,
20 Lai viņu sirdis izsamist, lai daudzi krīt beigti pie ieejām visos savos vārtos. Es lieku mirdzēt zobenam! Šausmas! Spiguļošanai tas darināts, trīts un asināts kaušanai.
21 Radi šausmas ļaudīs, cērt pa labi un pa kreisi, arī taisni, kurp vien virzīts tieši tavs zobena asmenis.
22 Arī Es sasitīšu savas rokas un ļaušu savām dusmām brīvu vaļu, Es, tas Kungs, to sacīju.“
23 Tad mans gars atkal uztvēra tā Kunga vārdu, un tas man sacīja:
24 „Cilvēka bērns, attēlo un uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā ari uz otru pilsētu,
25 Lai zobens varētu nonākt tiklab Amona bērnu pilsētā Rabatā, kā ari pāri Jūdai stiprajā Jeruzālemes pilsētā tieši tās vidū.
26 Jo Bābeles ķēniņš stāv ceļa jūtls abu ceļu sākumā, kur tie šķiras, gaidīdams atklāsmes parādību ar tiešu norādijumu: viņš kaisa bultas, izjautādams likteni, viņš izvaicā savus mājas dievus un zīlē pēc upura dzīvnieka aknām.
27 Mesli krīt no viņa pa labo roku, rādīdami uz Jeruzālemi, un viņam tagad tikai jāatver mute kara uzsaukumam, lai pēc tam liktu atskanēt skaļam kaujas saucienam, lai tiktu virzīti graujamie āži pret pilsētas vārtiem, celti uzbērumi un sastatīti aplenkuma torņi.
28 Diemžēl viņu acīs tas šķiet maldīgs pravietojums, jo viņi no savas puses bija devuši vissvinīgākos zvērestus. Bet Dievs tiem atgādina viņu noziegumu, lai viņus saņemtu gūstā.
29 Tādēļ Dievs tas Kungs saka ta: Tāpēc ka jūs atgādinājāt Man savus noziegumus, atklādami savuspārkāpumus, tā ka jūsu grēki ir skaidri saskatāmi visos jūsu darbos un jūs paši to apliecināt, tad ari jums šo grēku dēļ bus kļūt satvertiem ar stingru roku.
30 Bet tu, noziedzīgais bezdievi, Israēla valdniek, kura diena pienākusi laika, kad tavs noziegums ir galā un tev galīgi tiek atmaksats, tik tiešām—
31 Tā saka Dievs tas Kungs: Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! Tas nepaliks tā, kā tas tagad ir! Zemajam jātop paaugstinātam un augstajam pazemotam.
32 Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās! Lāsts viņam! Lai tomēr paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu.
33 Bet tu, cilvēka bērns, pasludini sekojošo pravietojumu. Tā saka Dievs tas Kungs par Amona bērniem un viņu nicinājumu runām: Saki tiem: Zobens, zobens ir izvilkts kaušanai, spodrināts mirdzumam, lai spiguļotu un lai to liktu nolādētiem bezdievjiem pie kakla, kuru diena pienākusi laikā, kad viņu nozie-gums galīgi tiek atmaksāts.
34 Bet tevi maldināja ar aplamām parādībām un tev sludināja par nākotni melus.
35 Bāz zobenu makstī! Tai vietā, kur tu radīts, tai zemē, no kurienes tu nācis, tur Es tevi tiesāšu,
36 Un Es izliešu pār tevi savas dusmas un iededzināšu savas bardzības uguni pret tevi un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību.
37 Uguns tevi apris, tavas asinis izplūdīs tava paša zemē, un tevi vairs nepieminēs, jo Es, tas Kungs, to tā esmu noteicis.“
