The Lord's Covenant with Israel in the Land of Moab
1 These are the terms of the covenant that the Lord commanded Moses to make with the people of Israel in the land of Moab; all this was in addition to the covenant which the Lord had made with them at Mount Sinai.
2 Moses called together all the people of Israel and said to them, “You saw for yourselves what the Lord did to the king of Egypt, to his officials, and to his entire country. 3 You saw the terrible plagues, the miracles, and the great wonders that the Lord performed. 4 But to this very day he has not let you understand what you have experienced. 5 For forty years the Lord led you through the desert, and your clothes and sandals never wore out. 6 You did not have bread to eat or wine or beer to drink, but the Lord provided for your needs in order to teach you that he is your God. 7 And when we came to this place, King Sihon of Heshbon and King Og of Bashan came out to fight against us. But we defeated them, 8 took their land, and divided it among the tribes of Reuben and Gad, and half the tribe of Manasseh. 9 Obey faithfully all the terms of this covenant, so that you will be successful in everything you do.
10 “Today you are standing in the presence of the Lord your God, all of you—your leaders and officials, your men, 11 women, and children, and the foreigners who live among you and cut wood and carry water for you. 12 You are here today to enter into this covenant that the Lord your God is making with you and to accept its obligations, 13 so that the Lord may now confirm you as his people and be your God, as he promised you and your ancestors, Abraham, Isaac, and Jacob. 14 You are not the only ones with whom the Lord is making this covenant with its obligations. 15 He is making it with all of us who stand here in his presence today and also with our descendants who are not yet born.
16 “You remember what life was like in Egypt and what it was like to travel through the territory of other nations. 17 You saw their disgusting idols made of wood, stone, silver, and gold. 18 Make sure that no man, woman, family, or tribe standing here today turns from the Lord our God to worship the gods of other nations. This would be like a root that grows to be a bitter and poisonous plant. 19 Make sure that there is no one here today who hears these solemn demands and yet convinces himself that all will be well with him, even if he stubbornly goes his own way. That would destroy all of you, good and evil alike. 20 The Lord will not forgive such a man. Instead, the Lord's burning anger will flame up against him, and all the disasters written in this book will fall on him until the Lord has destroyed him completely. 21 The Lord will make an example of him before all the tribes of Israel and will bring disaster on him in accordance with all the curses listed in the covenant that is written in this book of the Lord's teachings.
22 “In future generations your descendants and foreigners from distant lands will see the disasters and sufferings that the Lord has brought on your land. 23 The fields will be a barren waste, covered with sulfur and salt; nothing will be planted, and not even weeds will grow there. Your land will be like the cities of Sodom and Gomorrah, of Admah and Zeboiim, which the Lord destroyed when he was furiously angry. 24 Then the whole world will ask, ‘Why did the Lord do this to their land? What was the reason for his fierce anger?’ 25 And the answer will be, ‘It is because the Lord's people broke the covenant they had made with him, the God of their ancestors, when he brought them out of Egypt. 26 They served other gods that they had never worshiped before, gods that the Lord had forbidden them to worship. 27 And so the Lord became angry with his people and brought on their land all the disasters written in this book. 28 The Lord became furiously angry, and in his great anger he uprooted them from their land and threw them into a foreign land, and there they are today.’
29 “There are some things that the Lord our God has kept secret; but he has revealed his Law, and we and our descendants are to obey it forever.
1 Un Mozus sasaukdams sapulcināja visu Israēlu un tiem sacīja:
2 „Jūs visu esat redzējuši, ko tas Kungs jūsu acu priekšā ir darījis Ēģiptes zemē faraonam un visiem viņa kalpiem un visai viņa zemei,
3 Tāpat arī lielos Viņa varas pierādījumus, ko tu pats ar savām acīm esi redzējis, ir lielās zīmes, ir vareni lielos brīnuma darbus.
4 Un tomēr tas Kungs jums nav devis tādu sirdsprātu, ka jūs to būtu sapratuši, nedz tādas acis, ka jūs būtu varējuši to saskatīt, nedz tādas ausis, ka jūs būtu varējuši sadzirdēt, līdz pat šai dienai.
5 Es jums esmu licis četrdesmit gadus staigāt tuksnesī; jūsu drēbes nav uz jūsu augumiem pārvērtušās nelietojamās skrandās, un tavas sandales vēl nav izirušas tavās kājās;
6 Maizi jūs netikāt ēduši nedz arī tikāt dzēruši vīnu, nedz stiprus dzērienus, lai jūs atzītu, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.
7 Un kad jūs atnācāt šinī vietā, tad Sichons, Hešbonas ķēniņš, un Ogs, Basanas ķēniņš, devās mums pretī, lai kafotu, bet mēs tos sakāvām,
8 Un mēs ieņēmām viņu zemes un tās iedevām īpašumā Rūbena un Gada ciltīm un Manases pusciltij.
9 Tad nu sargājiet šos derības vārdus, tos pildīdami, lai jums viss jo labi veiktos, ko vien jūs darīsit!
10 Jūs visi esat šodien nostājušies tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jūsu vadītāji, —jūsu cilšu vecākie, jūsu vecaji, jūsu ierēdņi, —visi Israēla vīri,
11 Jūsu bērni, jūsu sievas un tavs svešinieks, kas ir tavas nometnes vidū, sākot no tava malkas cirtēja līdz tavam ūdens smēlējam,
12 Lai tu stātos ar to Kungu, savu Dievu, derībā un ar zvērestu apstipri-nātu šo savienību, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi šodien noslēdzis,
13 Ka Viņš tevi šodien ieceļ par savu tautu un ka Viņš pats grib būt tev par Dievu, kā Viņš to tev ir apsolījis un ar zvērestu apstiprinājis taviem tēviem—Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.
14 Taču ne ar jums vien es slēdzu šo derību un šo savienību,
15 Bet tiklab ar jums, kas šodien šeit kopā ar mums stāvat tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā arī ar tiem, kas šodien šeit ar mums kopā nestāv.
16 Jūs taču paši zināt, ka mēs esam dzīvojuši Ēģiptes zemē un ka mēs esam izvirzījušies cauri visām tām tautām, kujru zemes jūs esat šķērsojuši,
17 Un jūs esat redzējuši viņu riebekļus un elkus no koka un akmens, ari no sudraba un zelta, kas viņiem bija.
18 Lai nebūtu jūsu vidū ne vīra, ne sievas, ne ģints, ne cilts, kas šodien savā sirdī un ar paša prātu novērstos no tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu un kalpotu šo tautu dieviem; lai jūsu vidū nebūtu nevienas dzīvas saknes, kas nes indīgus un rūgtus augļus!
19 Un lai nenotiek tā, ka, šos lāstu vārdus dzirdot, kāds savā sirdī sevi tur par svētīgu un saka: „Man tomēr klāsies labi, kaut arī es staigātu pēc sava nepielaidīgā sirds prāta!“ Jo tas novestu pie tā, ka bojā būtu jāiet ir tai zemei, kas ir tikusi apūdeņota, kā arī tai, kas ir sausa.
20 Tādam cilvēkam gan tas Kungs negribēs piedot, bet pret tādu gan tūliņ gaiši uzliesmos tā Kunga dusmas un barguma degsme, un visi lāsti, kas ierakstīti šinī grāmatā, gulsies uz viņu, un tas Kungs izdzēsīs viņa vārdu no pasaules.
21 Un tas Kungs viņu izcels kā vispilnīgāko ļaunuma iemiesojumu visu Israēla cilšu vidū, saskaņā ar visiem derības lāstiem, kas ierakstīti šinī bauslības grāmatā.
22 Bet nākamās paaudzes, jūsu bērnu un tālāko pēcnācēju ciltis, un arī svešinieki, kas atnāks no tālas zemes, sacīs, redzēdami šīs zemes mocības un sērgas, ar kādām tas Kungs šo zemi ir piemeklējis,
23 Ka visa viņu zeme ir sērs un sāls, izdegusi vieta; tur nesēj, jo tur nezeļ, un tur arī neizdīgst nekāds zaļums, jo tā zeme ir postaša, gluži kā Sodoma un Gomora, Ādama un Ceboima, kuras tas Kungs pilnīgi izpostīja savās dusmās un bardzībā,
24 Un tad visas tautas jautās: „Kapēc tas Kungs šai zemei tā ir darījis? Kāds pamats šīm lielām un karstām dusmām?“
25 Un tad atbildēs: „Tas ir sods, tāpēc ka tie ir atmetuši tā Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko Viņš bija ar tiem noslēdzis, kad Viņš tos izveda no Ēģiptes zemes,
26 Un tagad tie ir aizgājuši un citiem dieviem kalpojuši un tos pielūguši, to priekšā mezdamies ar vaigu pie zemes, dievus, ko viņi nepazina, un kujus Viņš nem neblija piešķīris.
27 Tāpēc tā Kunga dusmas ir iedegušās pret šo zemi, un tāpēc viņš licis nākt pār to visiem šiem lāstiem, kas ir ierakstīti šinī grāmatā.
28 Un tas Kungs tos ir izstūmis savās dusmās un bardzībā un ar lielu īgnumu no viņu zemes, un Viņš tos ir pārsviedis kādā citā zemē, kā tas vēl šodien ir.
29 Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem; tās domātas mūžībai, un lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.“
