Daniel in the Pit of Lions
1 Darius decided to appoint a hundred and twenty governors to hold office throughout his empire. 2 In addition, he chose Daniel and two others to supervise the governors and to look after the king's interests. 3 Daniel soon showed that he could do better work than the other supervisors or the governors. Because he was so outstanding, the king considered putting him in charge of the whole empire. 4 Then the other supervisors and the governors tried to find something wrong with the way Daniel administered the empire, but they couldn't, because Daniel was reliable and did not do anything wrong or dishonest. 5 They said to each other, “We are not going to find anything of which to accuse Daniel unless it is something in connection with his religion.”
6 So they went to see the king and said, “King Darius, may Your Majesty live forever! 7 All of us who administer your empire—the supervisors, the governors, the lieutenant governors, and the other officials—have agreed that Your Majesty should issue an order and enforce it strictly. Give orders that for thirty days no one be permitted to request anything from any god or from any human being except from Your Majesty. Anyone who violates this order is to be thrown into a pit filled with lions. 8 So let Your Majesty issue this order and sign it, and it will be in force, a law of the Medes and Persians, which cannot be changed.” 9 And so King Darius signed the order. 10 When Daniel learned that the order had been signed, he went home. In an upstairs room of his house there were windows that faced toward Jerusalem. There, just as he had always done, he knelt down at the open windows and prayed to God three times a day.
11 When Daniel's enemies observed him praying to God, 12 all of them went together to the king to accuse Daniel. They said, “Your Majesty, you signed an order that for the next thirty days anyone who requested anything from any god or from any human being except you, would be thrown into a pit filled with lions.”
The king replied, “Yes, that is a strict order, a law of the Medes and Persians, which cannot be changed.”
13 Then they said to the king, “Daniel, one of the exiles from Judah, does not respect Your Majesty or obey the order you issued. He prays regularly three times a day.”
14 When the king heard this, he was upset and did his best to find some way to rescue Daniel. He kept trying until sunset. 15 Then Daniel's enemies came back to the king and said to him, “Your Majesty knows that according to the laws of the Medes and Persians no order which the king issues can be changed.”
16 So the king gave orders for Daniel to be taken and thrown into the pit filled with lions. He said to Daniel, “May your God, whom you serve so loyally, rescue you.” 17 A stone was put over the mouth of the pit, and the king placed his own royal seal and the seal of his noblemen on the stone, so that no one could rescue Daniel. 18 Then the king returned to the palace and spent a sleepless night, without food or any form of entertainment.
19 At dawn the king got up and hurried to the pit. 20 When he got there, he called out anxiously, “Daniel, servant of the living God! Was the God you serve so loyally able to save you from the lions?”
21 Daniel answered, “May Your Majesty live forever! 22 God sent his angel to shut the mouths of the lions so that they would not hurt me. He did this because he knew that I was innocent and because I have not wronged you, Your Majesty.”
23 The king was overjoyed and gave orders for Daniel to be pulled up out of the pit. So they pulled him up and saw that he had not been hurt at all, for he trusted God. 24 Then the king gave orders to arrest all those who had accused Daniel, and he had them thrown, together with their wives and children, into the pit filled with lions. Before they even reached the bottom of the pit, the lions pounced on them and broke all their bones.
25 Then King Darius wrote to the people of all nations, races, and languages on earth:
“Greetings! 26 I command that throughout my empire everyone should fear and respect Daniel's God.
“He is a living God,
and he will rule forever.
His kingdom will never be destroyed,
and his power will never come to an end.
27 He saves and rescues;
he performs wonders and miracles
in heaven and on earth.
He saved Daniel from being killed by the lions.”
28 Daniel prospered during the reign of Darius and the reign of Cyrus the Persian.
1 Dārijs nolēma iecelt simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti,
2 Bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pār-valdniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats un nolēse, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu.
3 Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvald-niekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldi pār visu valsti.
4 Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums.
5 Tad tie vīri sacīja: „Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt ka tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā.“
6 Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: „Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi!
7 Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padomnieki, kā ari augstākie pavēlnieki uzskata par vēlamu, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē.
8 Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tam lai seko īpašs rakstā ietverts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!“
9 Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt attiecīgo rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu.
10 Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi versti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.
11 Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam.
12 Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: „Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak ķēniņ, ir ieme-tams lauvu bedrē?“ —Ķēniņš atbildēja un sacīja: „Tiešām tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!“
13 Tad tie sacīja ķēniņam: „Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā.“
14 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt.
15 Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: „Tu zini, ak ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama.“
16 Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: „Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!“
17 Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt.
18 Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt.
19 Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri.
20 Pienācis bedres tuvumā, viņs sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: „Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! —Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tev: ir izglābis no lauvām?“
21 Tad Daniēls atbildēja un sacīja: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!
22 Mans Dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī savā rīcībā pret. ķēniņu es neesmu atļāvies sev nekā ļauna.“
23 Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.
24 Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus.
25 Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodu vienībām, kas dzīvo zemes virsū: „Lai svētības jums būtu bagātīgi!
26 Tā ir mana pavēle: Visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala.
27 Viņš izglābj un atsvabina un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.“
28 Šis Daniēls kļuva slavens un iespaidīgs vīrs Dārija un persieša Ķīra valdīšanas laikā.
