Sheba's Rebellion
1 There happened to be in Gilgal a worthless character named Sheba son of Bikri, of the tribe of Benjamin. He blew the trumpet and called out, “Down with David! We won't follow him! Men of Israel, let's go home!” 2 So the Israelites deserted David and went with Sheba, but the men of Judah remained loyal and followed David from the Jordan to Jerusalem.
3 When David arrived at his palace in Jerusalem, he took the ten concubines he had left to take care of the palace, and put them under guard. He provided for their needs, but did not have intercourse with them. They were kept confined for the rest of their lives, living like widows.
4 The king said to Amasa, “Call the men of Judah together and be back here with them by the day after tomorrow.” 5 Amasa went to call them, but he did not get back by the time the king had told him to. 6 So the king said to Abishai, “Sheba will give us more trouble than Absalom. Take my men and go after him, or else he may occupy some fortified towns and escape from us.” 7 So Joab's men, the royal bodyguards, and all the other soldiers left Jerusalem with Abishai to go after Sheba. 8 When they reached the large rock at Gibeon, Amasa met them. Joab was dressed for battle, with a sword in its sheath fastened to his belt. As he came forward, the sword fell out. 9 Joab said to Amasa, “How are you, my friend?” and took hold of his beard with his right hand in order to kiss him. 10 Amasa was not on guard against the sword that Joab was holding in his other hand, and Joab stabbed him in the belly, and his insides spilled out on the ground. He died immediately, and Joab did not have to strike again.
Then Joab and his brother Abishai went on after Sheba. 11 One of Joab's men stood by Amasa's body and called out, “Everyone who is for Joab and David follow Joab!” 12 Amasa's body, covered with blood, was lying in the middle of the road. Joab's man saw that everybody was stopping, so he dragged the body from the road out into the field and threw a blanket over it. 13 After the body had been removed from the road, everyone followed Joab in pursuit of Sheba.
14 Sheba passed through the territory of all the tribes of Israel and came to the city of Abel Beth Maacah, and all the members of the clan of Bikri assembled and followed him into the city. 15 Joab's men heard that Sheba was there, and so they went and besieged the city. They built ramps of earth against the outer wall and also began to dig under the wall to make it fall down. 16 There was a wise woman in the city who shouted from the wall, “Listen! Listen! Tell Joab to come here; I want to speak with him.” 17 Joab went, and she asked, “Are you Joab?”
“Yes, I am,” he answered.
“Listen to me, sir,” she said.
“I'm listening,” he answered.
18 She said, “Long ago they used to say, ‘Go and get your answer in the city of Abel’—and that's just what they did. 19 Ours is a great city, one of the most peaceful and loyal in Israel. Why are you trying to destroy it? Do you want to ruin what belongs to the Lord?”
20 “Never!” Joab answered. “I will never ruin or destroy your city! 21 That is not our plan. A man named Sheba son of Bikri, who is from the hill country of Ephraim, started a rebellion against King David. Hand over this one man, and I will withdraw from the city.”
“We will throw his head over the wall to you,” she said. 22 Then she went to the people of the city with her plan, and they cut off Sheba's head and threw it over the wall to Joab. He blew the trumpet as a signal for his men to leave the city, and they went back home. And Joab returned to Jerusalem to the king.
David's Officials
23 Joab was in command of the army of Israel; Benaiah son of Jehoiada was in charge of David's bodyguards; 24 Adoniram was in charge of the forced labor; Jehoshaphat son of Ahilud was in charge of the records; 25 Sheva was the court secretary; Zadok and Abiathar were the priests, 26 and Ira from the town of Jair was also one of David's priests.
1 Tur bija gadījies arī kāds nekrietns vīrs vārdā Šeba, Bichrija dēls, benjamīnietis; tas pūta taurē, vēstīdams: „Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu nedz ari kāda daļa gar Isaja dēla mantojumu! Ikviens no Israēla lai paliek savās teltīs!“
2 Tad visi Israēla vīri novērsās nost no Dāvida un sekoja Šebam, Bichrija dēlam, bet ikviens Jūdas vīrs vēl ciešāk turējās pie sava ķēniņa no Jardānas līdz Jeruzālemei.
3 Kad nu Dāvids bija atgriezies savā pilī Jeruzālemē, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, kas bija blakus sievas, kuras viņš bija atstājis, lai tās sargātu pili, un viņš tās novietoja kādā atsevišķā ēkā un tās apgādāja ar pārtiku, bet viņš vairs pie tām negāja. Tās kļuva cietum-nieces līdz savai miršanas dienai un visu savu atlikušo mūžu nodzīvoja atraitnēs.
4 Un ķēniņš pavēlēja Amasam: „Sasauc man Jūdas vīrus pēc trim dienām, un esi ari tu pats te!“
5 Tad Amasa gāja, lai sasauktu kopā Jūdu, bet kad viņš nokavējās pāri noteiktajam laikam, ko ķēniņš bija viņam nolicis,
6 Tad Dāvids sacīja Abišajam: „Nu mums Seba, Bichrija dēls, nodarīs vairāk ļauna nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, lai viņš netiek iekšā stipri nocietinātās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm!“
7 Tad Abišaja vadībā no Jeruzālemes izgāja Joābs ar saviem karavīriem, kā arī miesas sargi, krētieši un plētieši, un visi kara vadoņi, lai vajātu Šebu, Bichrija dēlu.
8 Kad tie nu bija pie Lielā akmens, kas atrodas Gibeonā, tad Amasa nāca tiem pretim, bet Joābs bija tērpies savā karavīra tērpā, un tam pāri bija apjozta josta ar zobenu pie viņa gurniem piestiprinātā makstī, un tas izslīdēja no maksts un krita zemē.
9 Tad Joābs sacīja Amasam: „Kā tev labi klājas, mīļais brāli?“ Tai brīdi Joābs satvēra ar labo roku it stipri Amasu pie bārdas, lai viņu noskūpstītu.
10 Bet Amasa neievēroja zobenu, kas bija Joāba kreisajā rokā; to Joābs iedūra tā viņa vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē, un viņš mira, tā ka viņam vairs nevajadzēja otru reizi durt. Kamēr Joābs un viņa brālis Abišajs vajāja Šebu, Bichrija dēlu,
11 Kāds jauneklis no Joāba karavīriem bija atstāts pie Amasas, lai sauktu: „Kas turas kopā ar Joābu un kas pieķēries Dāvidam, tas lai seko Joābam!“
12 Bet Amasa vēl vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu šis vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un pārsedza tam pāri mēteli, tāpēc ka viņš bija novērojis, ka ikviens, kas tam gāja garām, pie viņa apstājās.
13 Un tikko kā tie bija viņu no ceļa novēluši nost, tad arī ikviens, pagājis garām, sekoja Joābam, lai vajātu Sebu, Bichrija dēlu.
14 Bet šis pārstaigāja visu Israēla cilšu novadus līdz Abelai un Bet-Maachai un visu Berima tiesu, un ļaudis pulcējās un sekoja viņam.
15 Tad tā karavīru saime, kura bija ar Joibu, nāca un viņu ielenca Abela-Bet-ha-Maachā; un viņi uzmeta pret pilsētu valni, un tas pacēlās līdz pirmā mūra augstumam, un visi ļaudis, kas bija pie Joāba, lūkoja mūri graut un sagāzt.
16 Tad kāda gudra sieva uzkāpa uz pilsētas mūra un sauca no pilsētas: „Klausiet, klausiet! Lūdzu, sakiet Joābam: Pienāc tuvu klāt še, šinī vietā, tad es gribu ar tevi runāt!“
17 Kad nu viņš bija pienācis tuvu pie tās klāt, tad sieva jautāja: „Vai tu esi Joābs?“ Un viņš atbildēja: „Jā, es tas esmu!“ Un viņa tam sacīja: „Uzklausi savas kalpones vārdus!“ Un viņš atbildēja: „Es klausos!“
18 Tad viņa sacīja tālāk: „Senāk mēdza tā runāt tautas mutē: Kas vaicā, lai vaicā Ābelā! —Un tā tie viegli tika galā.
19 Šīs pilsētas ļaudis ir vieni no miermīlīgākiem un uzticamākiem Israēlā, bet tu pats esi tas, kas mēģini nopostīt pilsētu, un pie tam tādu, kas ir Israēla māte. Kāpēc tu gribi iznīcināt tā Kunga īpašumu?“
20 Tad Joābs atbildēja: „Es ir nedomāju to nedz izpostīt nedz iznīcināt!
21 Tas nav tiesa! Bet viens vīrs gan no Ēfraima kalniem, vārdā Šeba, Bichrija dēls, tas bija savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; izdodiet man tikai vienīgi viņu, tad es aiziešu projām no pilsētas!“ Tad sieva atbildēja Joābam: „Redzi, viņa galva pāri mūrim tiks pie tevis nomesta zemē!“
22 Un šī sieva gāja ar savu gudrību pie visiem iedzīvotājiem un pierunāja tos, un tie nogrieza Šebam, Bichrija dēlam, galvu un to izmeta ārā Joābam. Tad Joābs lika pūst taurē par zīmi, ka atkāpjas no pilsētas, un ļaudis izklīda ikviens pa savām dzīves vietām; bet Joābs atgriezās pie ķēniņa Jeruzālemē.
23 Un Joābs bija augstākais virspavēlnieks pār Israēla karaspēku, un Benaja, Jojada dēls, bija pavēlnieks pār miesas sardzi, pār krētiešiem un pār plētiešiem.
24 Un Adorāms bija pārraugs pār klaušu pildītājiem, bet Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks.
25 Un Ševa bija rakstvedis, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri.
26 Un arī īra, Jaīra dēls, tāpat bija Dāvida priesteris.
