The Woman from Shunem Returns
1 Now Elisha had told the woman who lived in Shunem, whose son he had brought back to life, that the Lord was sending a famine on the land, which would last for seven years, and that she should leave with her family and go and live somewhere else. 2 She had followed his instructions and had gone with her family to live in Philistia for the seven years.
3 At the end of the seven years she returned to Israel and went to the king to ask that her house and her land be restored to her. 4 She found the king talking with Gehazi, Elisha's servant; the king wanted to know about Elisha's miracles. 5 While Gehazi was telling the king how Elisha had brought a dead person back to life, the woman made her appeal to the king. Gehazi said to him, “Your Majesty, here is the woman and here is her son whom Elisha brought back to life!” 6 In answer to the king's question, she confirmed Gehazi's story, and so the king called an official and told him to give back to her everything that was hers, including the value of all the crops that her fields had produced during the seven years she had been away.
Elisha and King Benhadad of Syria
7 Elisha went to Damascus at a time when King Benhadad of Syria was sick. When the king was told that Elisha was there, 8 he said to Hazael, one of his officials, “Take a gift to the prophet and ask him to consult the Lord to find out whether or not I am going to get well.” 9 So Hazael loaded forty camels with all kinds of the finest products of Damascus and went to Elisha. When Hazael met him, he said, “Your servant King Benhadad has sent me to ask you whether or not he will recover from his sickness.”
10 Elisha answered, “The Lord has revealed to me that he will die; but go to him and tell him that he will recover.” 11 Then Elisha stared at him with a horrified look on his face until Hazael became ill at ease. Suddenly Elisha burst into tears. 12 “Why are you crying, sir?” Hazael asked.
“Because I know the horrible things you will do against the people of Israel,” Elisha answered. “You will set their fortresses on fire, slaughter their finest young men, batter their children to death, and rip open their pregnant women.”
13 “How could I ever be that powerful?” Hazael asked. “I'm a nobody!”
“The Lord has shown me that you will be king of Syria,” Elisha replied.
14 Hazael went back to Benhadad, who asked him, “What did Elisha say?”
“He told me that you would certainly get well,” Hazael answered. 15 But on the following day Hazael took a blanket, soaked it in water, and smothered the king.
And Hazael succeeded Benhadad as king of Syria.
King Jehoram of Judah
(2 Chronicles 21.1-20)16 In the fifth year of the reign of Joram son of Ahab as king of Israel, Jehoram son of Jehoshaphat became king of Judah 17 at the age of thirty-two, and he ruled in Jerusalem for eight years. 18 His wife was Ahab's daughter, and like the family of Ahab he followed the evil ways of the kings of Israel. He sinned against the Lord, 19 but the Lord was not willing to destroy Judah, because he had promised his servant David that his descendants would always continue to rule.
20 During Jehoram's reign Edom revolted against Judah and became an independent kingdom. 21 So Jehoram set out with all his chariots to Zair, where the Edomite army surrounded them. During the night he and his chariot commanders managed to break out and escape, and his soldiers scattered to their homes. 22 Edom has been independent of Judah ever since. During this same period the city of Libnah also revolted.
23 Everything else that Jehoram did is recorded in The History of the Kings of Judah. 24 Jehoram died and was buried in the royal tombs in David's City, and his son Ahaziah succeeded him as king.
King Ahaziah of Judah
(2 Chronicles 22.1-6)25 In the twelfth year of the reign of Joram son of Ahab as king of Israel, Ahaziah son of Jehoram became king of Judah 26 at the age of twenty-two, and he ruled in Jerusalem for one year. His mother was Athaliah, the daughter of King Ahab and granddaughter of King Omri of Israel. 27 Since Ahaziah was related to King Ahab by marriage, he sinned against the Lord, just as Ahab's family did.
28 King Ahaziah joined King Joram of Israel in a war against King Hazael of Syria. The armies clashed at Ramoth in Gilead, and Joram was wounded in battle. 29 He returned to the city of Jezreel to recover from his wounds, and Ahaziah went there to visit him.
1 Bet Elīsa runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, sacīdams: „Celies tu un ej ar savu namu un apmeties kaut kur svešumā, jo tas Kungs ir uzsūtījis badu, un tas ilgs šinī zemē septiņus gadus.“
2 Tad tā sieva cēlās un izpildīja Dieva vīra norādījumus: viņa un viņas nams devās ceļā uz filistiešu zemi un tur dzīvoja svešumā septiņus gadus.
3 Kad nu septiņi gadi bija pagājuši, tad sieva atgriezās atpakaļ no filistiešu zemes, un tā lūdza ķēniņa palīdzību un sāka pieprasīt ar sūdzībām savu namu un savu tīrumu.
4 Bet ķēniņš sarunājās ar Gehazi, Dieva vīra puisi, sacīdams: „Nosauc man visus slavenos darbus, ko Elīsa ir darī-jis!“
5 Kad nu tas patlaban stāstīja ķēniņam, kā tas bija mirušu darījis dzīvu, tad, redzi, pašreiz tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca pie ķēniņa, lai žēlotos sava nama un sava tīruma dēļ. Tad Gehazis sacīja: „Mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, kuram Elīsa atdeva dzīvību!“
6 Tad ķēniņš izjautāja šo sievu, un tā viņam to visu izstāstīja. Un ķēniņš deva viņai līdzi kādu no galma ļaudīm, kuram viņš uzdeva: „Liec, lai viņai atdod visu, kas vien viņai pieder, līdz ar visiem ienākumiem no viņas tīruma, sākot ar to dienu, kurā to ir atstājusi, līdz šai dienai!“
7 Un Elīsa nonāca Damaskā, kad Damaskas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika pateikts: „Dieva vīrs ir šurp atnācis!“
8 Tad ķēniņš pavēlēja Hazaēlam: „Ņem dāvanas savās rokās un ej pretī Dieva vīram un izjautā ar viņa starp-niecību to Kungu, jautādams, vai es izveseļošos no šīs slimības.“
9 Un Hazaēls gāja viņam pretī un paņēma dāvanas savā rokā, visādus Damaskas dārgumus, veselu nastu četrdesmit kamieļiem. Un kad nu viņš bija nogājis un nostājies viņa priekšā, tad viņš sacīja: „Es esmu Aramas ķēniņa Ben-Hadada dēls; ķēniņš mani ir pie tevis sūtījis, jautādams: „Vai pārdzīvošu šo slimību un kļūšu vesels?“
10 Tad Elīsa viņam atbildēja: „Tu tiešām dzīvosi, bet tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tikpat droši nomirs.“
11 Un Dieva vīrs nostājās viņa priekšā un skatījās uz viņu, to stingri uzlūkodams un novezdams līdz apkaunojumam, un tad viņš apraudājās.
12 Kad nu Hazaēls viņam jautāja: „Kādēļ raud mans kungs?“ Viņš at-bildēja: „Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļauna darīsi Israēla bērniem; tu nodedzināsi vīnu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas.“
13 Tad Hazaēls atbildēja: „Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, ka tas tādas varmācības pastrādātu?“ Un Elīsa viņam atbildēja: „Tas Kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu.“
14 Un tad viņš aizgāja projām no Elīsas un nogāja pie sava kunga, un tas viņam jautāja: „Ko tev Elīsa teica?“ Un tas atbildēja: „Viņš man sacīja, ka tu palikšot vesels.“
15 Bet nākamajā dienā Hazaēls ņēma gultas segu, iemērca to ūdenī un pārklāja pār viņa seju, ka tas nomira. Un Hazaēls kļuva ķēniņš viņa vietā.
16 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt kā ķēniņš Jūdā.
17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē.
18 Un viņš staigāja Israēla kēninu ceļus, kā to Ahaba nams allaž bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs.
19 Bet tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt sava kalpa Dāvida dēļ, tādēļ ka Viņš bija tam sacījis, ka Tas viņam arvien došot kādu gaišu spīdekli starp viņa dēliem uz laiku laikiem.
20 Viņa valdīšanas laikā ēdomieši cēlās pret viņu un atkrita no Jūdas virsvaldības, un tie cēla paši sev ķēniņu.
21 Tad Jorāms pārcēlās pāri ar visiem saviem kara ratiem pie Caīras, un toreiz notika, ka viņš piecēlās naktī un kopā ar saviem ratu virsniekiem izsitās cauri ēdomiešiem, kas jau bija viņus ielenkuši, bet vienkāršā kaja tauta izklīda pa savām mājām.
22 Tāpēc Ēdoma atkrita no Jūdas virsvaldības līdz šai dienai. Un tanī pašā laikā sacēlās arī Libna un atkrita.
23 Bet pārējie Jorāma vārdi, un viss tas, kas būtu stāstāms, ko Jorāms ir darījis, tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
24 Kad nu Jorāms apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
25 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā.
26 Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrija mazmeita.
27 Un viņš staigāja Ahaba nama ceļus un darīja to, kas tā Kunga acīs ir Jauns, kā jau Ahaba nams allaž mēdza darīt, jo viņš bija Ahaba namam znots.
28 Un viņš ar Jorāmu, Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas ķēniņu Hazaēlu un cīnījās pie Ramotas Gileādā, un ara-mieši ievainoja Jorāmu.
29 Tad ķēniņš Jorāms griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties no saviem ievainojumiem Jezreēlā, jo to bija ievainojuši aramieši pie Ramotas, toreiz, kad tas karoja pret Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Ahasja, Jorāma dēls, Jūdas ķēniņš, nogāja, lai apraudzītu Jorāmu, Ahaba dēlu, Jezreēlā, kad viņš bija slims.
