War between Israel and Moab
1 In the eighteenth year of the reign of King Jehoshaphat of Judah, Joram son of Ahab became king of Israel, and he ruled in Samaria for twelve years. 2 He sinned against the Lord, but he was not as bad as his father or his mother Jezebel; he pulled down the image his father had made for the worship of Baal. 3 Yet, like King Jeroboam son of Nebat before him, he led Israel into sin and would not stop.
4 King Mesha of Moab raised sheep, and every year he gave as tribute to the king of Israel 100,000 lambs and the wool from 100,000 sheep. 5 But when King Ahab of Israel died, Mesha rebelled against Israel. 6 At once King Joram left Samaria and gathered all his troops. 7 He sent word to King Jehoshaphat of Judah: “The king of Moab has rebelled against me; will you join me in war against him?”
“I will,” King Jehoshaphat replied. “I am at your disposal, and so are my men and my horses. 8 What route shall we take for the attack?”
“We will go the long way through the wilderness of Edom,” Joram answered.
9 So King Joram and the kings of Judah and Edom set out. After marching seven days, they ran out of water, and there was none left for the men or the pack animals. 10 “We're done for!” King Joram exclaimed. “The Lord has put the three of us at the mercy of the king of Moab!”
11 King Jehoshaphat asked, “Is there a prophet here through whom we can consult the Lord?”
An officer of King Joram's forces answered, “Elisha son of Shaphat is here. He was Elijah's assistant.”
12 “He is a true prophet,” King Jehoshaphat said. So the three kings went to Elisha.
13 “Why should I help you?” Elisha said to the king of Israel. “Go and consult those prophets that your father and mother consulted.”
“No!” Joram replied. “It is the Lord who has put us three kings at the mercy of the king of Moab.”
14 Elisha answered, “By the living Lord, whom I serve, I swear that I would have nothing to do with you if I didn't respect your ally, King Jehoshaphat of Judah. 15 Now get me a musician.”
As the musician played his harp, the power of the Lord came on Elisha, 16 and he said, “This is what the Lord says: ‘Dig ditches all over this dry stream bed. 17 Even though you will not see any rain or wind, this stream bed will be filled with water, and you, your livestock, and your pack animals will have plenty to drink.’” 18 And Elisha continued, “But this is an easy thing for the Lord to do; he will also give you victory over the Moabites. 19 You will conquer all their beautiful fortified cities; you will cut down all their fruit trees, stop all their springs, and ruin all their fertile fields by covering them with stones.”
20 The next morning, at the time of the regular morning sacrifice, water came flowing from the direction of Edom and covered the ground.
21 When the Moabites heard that the three kings had come to attack them, all the men who could bear arms, from the oldest to the youngest, were called out and stationed at the border. 22 When they got up the following morning, the sun was shining on the water, making it look as red as blood. 23 “It's blood!” they exclaimed. “The three enemy armies must have fought and killed each other! Let's go and loot their camp!”
24 But when they reached the camp, the Israelites attacked them and drove them back. The Israelites kept up the pursuit, slaughtering the Moabites 25 and destroying their cities. As they passed by a fertile field, every Israelite would throw a stone on it until finally all the fields were covered; they also stopped up the springs and cut down the fruit trees. At last only the capital city of Kir Heres was left, and the slingers surrounded it and attacked it.
26 When the king of Moab realized that he was losing the battle, he took seven hundred swordsmen with him and tried to force his way through the enemy lines and escape to the king of Syria, but he failed. 27 So he took his oldest son, who was to succeed him as king, and offered him on the city wall as a sacrifice to the god of Moab. The Israelites were terrified and so they drew back from the city and returned to their own country.
1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja kā ķēniņš divpadsmit gadus.
2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, bet ne tā, ķā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baāla stabu, kufu viņa tēvs bija darinājis.
3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās.
4 Moāba ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ikgadus simts tūkstoš jērus un vilnu no simt tūkstoš auniem.
5 Bet kad Ahabs bija miris, tad Moāba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa.
6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu.
7 Un viņš devās ceļā un tanī pašā laikā sūtīja ziņu Jūdas ķēniņam Jošafatam, un lika viņam sacīt: „Moāba ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs, vai tu gribi līdz ar mani doties kaj-ā pret Moābu?“ Un tas atbildēja: „Jā, es labprāt iešu līdz, jo kāds ir mans liktenis, tāds ir tavs, kā klājas manai tautai, tā klājas tavai tautai, un kā būs maniem zirgiem, tā ari būs taviem zirgiem!“
8 Kad viņš jautāja: „Pa kupu ceļu mēs iesim?“ Tad tas atbildēja: „Pa Ēdoma klajuma ceļu.“
9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Ēdomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad kapaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens.
10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: „Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz kapu, lai tos nodotu Moāba rokā!“
11 Un Jošafats jautāja: „Vai tad še nav kāda no tā Kunga praviešiem, lai ar viņa starpniecību mēs izjautātu to Kungu?“ Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja „Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.“
12 Un Jošafats sacīja: „Jā, tā Kunga vārds iet viņam līdzi!“ Kad nu Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Ēdomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa,
13 Tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: „Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!“ Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: „Nē! Vai tad tas Kungs ir šos trīs ķēniņus aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?“
14 Tad Elīsa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu!
15 Bet nu tagad sadabūjiet man koklētāju!“ Kad nu šis koklētājs pie-skārās stīgām, tad tā Kunga roka nāca pār viņu,
16 Un viņš sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es gribu, lai jūs šo sauso ieleju darāt par ūdens tvertni, par ūdens glabātavu!
17 Jo tā saka tas Kungs: Jūs nere-dzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka ir jūs paši dzersit, ir jūsu ganāmpulki, un ir jūsu lopi.
18 Bet tas vēl ir par maz tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā,
19 Tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu, un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem.“
20 Un patiešām: nākošā rītā, kad bija ēdamā upupa nešanas laiks, tad, redzi, piepeši nāca ūdens no Ēdoma puses, tā ka viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni.
21 Kad nu visa Moāba valsts dzirdēja, ka trīs ķēniņi bija atnākuši kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas vien spēja nest ieročus, jā, un pat vēl tos, kas nebija spējīgi nest ieročus, un viņi tos ierindoja kapaspēkā un novietoja pie robežām.
22 Kad nu tie nākošā rītā agri apjozās ap saules lēktu, un tā atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis
23 Tā, ka viņi izsaucās: „Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši: bet tagad pie laupījuma, Moāb!“
24 Bet kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut tā, ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna.
25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīruma, ka tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus, un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairāk nebija pāri atlicis kā vienīgi Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūŗiem. Kad nu lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem
26 Un Moāba ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņsimt vīrus, ķupi atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Ēdomas ķēniņa; bet tas tiem neizdevās.
27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kuļam bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pret Israēlu sacēlās tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.
