King Josiah of Judah
(2 Kings 22.12 2)1 Josiah was eight years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for thirty-one years. 2 He did what was pleasing to the Lord; he followed the example of his ancestor King David, strictly obeying all the laws of God.
Josiah Attacks Pagan Worship
3 In the eighth year that Josiah was king, while he was still very young, he began to worship the God of his ancestor King David. Four years later he began to destroy the pagan places of worship, the symbols of the goddess Asherah, and all the other idols. 4 Under his direction the altars where Baal was worshiped were smashed, and the incense altars near them were torn down. They ground to dust the images of Asherah and all the other idols and then scattered the dust on the graves of the people who had sacrificed to them. 5 He burned the bones of the pagan priests on the altars where they had worshiped. By doing all this, he made Judah and Jerusalem ritually clean again. 6 He did the same thing in the cities and the devastated areas of Manasseh, Ephraim, and Simeon, and as far north as Naphtali. 7 Throughout the territory of the Northern Kingdom he smashed the altars and the symbols of Asherah, ground the idols to dust, and broke into bits all the incense altars. Then he returned to Jerusalem.
The Book of the Law Is Discovered
(2 Kings 22.3-20)8 In the eighteenth year of his reign, after he had purified the land and the Temple by ending pagan worship, King Josiah sent three men to repair the Temple of the Lord God: Shaphan son of Azaliah, Maaseiah, the governor of Jerusalem, and Joah son of Joahaz, a high official. 9 The money that the Levite guards had collected in the Temple was turned over to Hilkiah the High Priest. (It had been collected from the people of Ephraim and Manasseh and the rest of the Northern Kingdom, and from the people of Judah, Benjamin, and Jerusalem.) 10 This money was then handed over to the three men in charge of the Temple repairs, and they gave it to 11 the carpenters and the builders to buy the stones and the timber used to repair the buildings that the kings of Judah had allowed to decay. 12 The men who did the work were thoroughly honest. They were supervised by four Levites: Jahath and Obadiah of the clan of Merari, and Zechariah and Meshullam of the clan of Kohath. (The Levites were all skillful musicians.) 13 Other Levites were in charge of transporting materials and supervising the workers on various jobs, and others kept records or served as guards.
14 While the money was being taken out of the storeroom, Hilkiah found the book of the Law of the Lord, the Law that God had given to Moses. 15 He said to Shaphan, “I have found the book of the Law here in the Temple.” He gave Shaphan the book, 16 and Shaphan took it to the king. He reported, “We have done everything that you commanded. 17 We have taken the money that was kept in the Temple and handed it over to the workers and their supervisors.” 18 Then he added, “I have here a book that Hilkiah gave me.” And he read it aloud to the king.
19 When the king heard the book being read, he tore his clothes in dismay 20 and gave the following order to Hilkiah, to Ahikam son of Shaphan, to Abdon son of Micaiah, to Shaphan, the court secretary, and to Asaiah, the king's attendant: 21 “Go and consult the Lord for me and for the people who still remain in Israel and Judah. Find out about the teachings of this book. The Lord is angry with us because our ancestors have not obeyed the word of the Lord and have not done what this book says must be done.”
22 At the king's command, Hilkiah and the others went to consult a woman named Huldah, a prophet who lived in the newer part of Jerusalem. (Her husband Shallum, the son of Tikvah and grandson of Harhas, was in charge of the Temple robes.) They described to her what had happened, 23 and she told them to go back to the king and give him 24 the following message from the Lord: “I am going to punish Jerusalem and all its people with the curses written in the book that was read to the king. 25 They have rejected me and have offered sacrifices to other gods, and so have stirred up my anger by all they have done. My anger is aroused against Jerusalem, and it will not die down. 26 As for the king himself, this is what I, the Lord God of Israel, say: You listened to what is written in the book, 27 and you repented and humbled yourself before me, tearing your clothes and weeping, when you heard how I threatened to punish Jerusalem and its people. I have heard your prayer, 28 and the punishment which I am going to bring on Jerusalem will not come until after your death. I will let you die in peace.”
The men returned to King Josiah with this message.
Josiah Makes a Covenant to Obey the Lord
(2 Kings 23.1-20)29 King Josiah summoned all the leaders of Judah and Jerusalem, 30 and together they went to the Temple, accompanied by the priests and the Levites and all the rest of the people, rich and poor alike. Before them all the king read aloud the whole book of the covenant, which had been found in the Temple. 31 He stood by the royal column and made a covenant with the Lord to obey him, to keep his laws and commands with all his heart and soul, and to put into practice the demands attached to the covenant, as written in the book. 32 He made the people of Benjamin and everyone else present in Jerusalem promise to keep the covenant. And so the people of Jerusalem obeyed the requirements of the covenant they had made with the God of their ancestors. 33 King Josiah destroyed all the disgusting idols that were in the territory belonging to the people of Israel, and as long as he lived, he required the people to serve the Lord, the God of their ancestors.
1 Josijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija astoņi gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu.
2 Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi.
3 Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem.
4 Un viņa acu priekšā tika nolauzti altāri baāliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja ašēras, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upupus.
5 Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi.
6 Tāpat ari Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām—un visapkārt pa viņu posta vietām—
7 Viņš nopostīja altārus, nocirta ašēras un elku koku tēlus un sadauzīja tos gabalos; viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi; tad viņš atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
8 Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, kad viņš bija šķīstījis ir zemi, ir svētnīcu, viņš sūtīja Šafanu, Acaljas dēlu, un Maāseju, pilsētas priekšnieku, un Joachu, Joahaza dēlu, valsts padomnieku, lai tie uzkoptu un savestu kārtībā tā Kunga, sava Dieva, namu.
9 Kad nu viņi nāca pie augstā priestera Hilkijas, tad viņi nodeva viņam naudu, kas bija ienākusi Dieva namā un ko bija savākuši leviti, kas bija durvju sargi, —ir no Manases puses, ir no Ēfraima, ir no visa atlikušā Israēla, ir no visas Jūdas un Benjamīna cilts, ir no Jeruzālemes iedzīvotājiem.
10 Un tie to atkal nodeva darba uzņēmējiem, kuri bija iecelti par pār-raugiem pār tā Kunga namu; tie to nodeva strādniekiem, kas bija nodarbināti gar tā Kunga namu, lai to uzpostu un uzkoptu,
11 Proti, amatniekiem un namdariem, lai pirktu apcirstus akmeņus un kokus, ko varēja izlietot sijām un baļķiem tiem namiem, ko Jūdas ķēniņi bija aizlaiduši postā.
12 Un šie vīri darīja savu darbu uzticīgi un apzinīgi; viņu uzraugi bija Jahats un Obadja, Ievīti no Merārija cilts, un Zacharja un Mešullāms no Kehata dēliem; tie uzraudzīja darbu, un itin visi Ievīti prata spēlēt uz dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumentiem,
13 Un tie bija uzraugi pār nastu nesējiem un pārziņi pār visiem darba darītājiem, lai arī kāds tas būtu, un no Ievītu vidus bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi.
14 Un kad viņi to naudu izņēma, kas bija ienākusi tā Kunga namā, tad priesteris Hilkija atrada tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota ar Mozus starpniecību.
15 Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: „Es esmu atradis bauslības grāmatu tā Kunga namā!“ un Hilkija iedeva šo grāmatu Šafanam.
16 Bet rakstvedis Šafans devās pie ķēniņa un nodeva ziņojumu ķēniņam, pie tam vēl sacīdams: „Visu, ko vien tu biji uzdevis savu kalpu rokām, to viņi ir veikuši.
17 Viņi ir izbēruši naudu, kas atradās tā Kunga namā, un to devuši ir darba uzraugiem, ir strādniekiem.“
18 Tad rakstvedis Šafans sacīja ķēniņam, paziņodams: „Priesteris Hilkija man ir iedevis grāmatu.“ Un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā.
19 Un notika, kad ķēniņš bija dzirdējis bauslības vārdus, tad viņš saplēsa gabalos savas drēbes.
20 Un ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahikāmam, Šafana dēlam, un Abdonam, Michas dēlam, un rakstvedim Šafanam, un Asajam, ķēniņa paša apkalpotājam, sacīdams:
21 „Ejiet un vaicājiet to Kungu manis un visu labā, kas vēl ir atlikuši Israēlā un Jūdā, par šīs grāmatas vārdiem, kas ir atrasta, jo tā Kunga dusmu kvēlei, kas iedegusies pār mums, ir jābūt jo lielai, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši tā Kunga vārdu nedz arī to visu tā izpildījuši, kā tas viss šinī grāmatā ir ierakstīts!“
22 Tad Hilkija un tie vīri, kup bija ķēniņa sūtīti, nogāja pie pravietes Huldas, drēbju noliktavas sarga Šaluma sievas, kas pats bija Tokhata dēla Hasras dēls, bet viņa pati dzīvoja Jeruzālemē pilsētas otrā iecirknī, un viņi to uzrunāja, izstāstīdami savu uzdevumu.
23 Un viņa tiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Sakiet tam vīram, kas jūs pie manis ir sūtījis:
24 Tā saka tas Kungs: Redzi, Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, —visus tos lāstus, kup ir rakstīti tanī grāmatā, ko viņi ir skaļi lasījuši Jūdas ķēniņam priekšā,
25 Tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upupis kvēpinājuši citiem dieviem, manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc ari Es izliešu sava barguma izplūdumu pār šo vietu un sava barguma degsmi nenoslāpēšu!
26 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis, lai vaicātu to Kungu, viņam sakiet tā: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kupus tu esi dzirdējis:
27 Tādēļ ka tava sirds ir mīksta un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams šos Viņa draudus pret šo vietu un pret tās iedzīvotājiem, un tu pats esi pazemojies manā priekšā, esi saplēsis drēbes un esi raudājis mana vaiga priekšā, tāpēc Es esmu tevi paklausījis! —Tāds ir tā Kunga pasludinājums.
28 Redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu arī pats tiksi pievienots mierā saviem mirušajiem, un tavas acis neskatīs visu to postu, kādam Es likšu nākt pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem“. Kad nu viņi nonesa šo vēsti ķēniņam,
29 Tad ķēniņš izsūtīja ziņu un sapulcināja visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos.
30 Un ķēniņš devās augšup tā Kunga namā, un kopā ar viņu gāja visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, tāpat arī priesteri, Ievīti un it visa tauta, sākot ar lielo un beidzot ar mazo, un viņš, tiem visiem to dzirdot, skaļi cēla priekšā visus tās derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta tā Kunga namā.
31 Un ķēniņš stāvēja savā paaugstinājumā, un viņš slēdza derību tā Kunga priekšā, solīdamies sekot tam Kungam un sargāt Viņa baušļus, Viņa liecības un Viņa nolikumus ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli, lai piepildītu derības vārdus, kādi bija rakstīti šinī grāmatā.
32 Un viņš panāca, ka visi tie, kas atradās Jeruzālemē un Benjamīnā, to arī apņēmās; un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja tā, kā derība ar Dievu, viņu tēvu Dievu, noteica.
33 Un Josija izdeldēja visas elku kalpības negantības visās zemēs, kas piederēja Israēla bērniem, un viņš panāca, ka itin visi tie, kas atradās Jeruzālemē, kalpoja tam Kungam, savam Dievam. Un visu viņa mūža dienu, kamēr Josija dzīvoja, tie nemitējās sekot tam Kungam, savam tēvu Dievam.
