David Spares Saul's Life Again
1 Some men from Ziph came to Saul at Gibeah and told him that David was hiding on Mount Hachilah at the edge of the Judean wilderness. 2 Saul went at once with three thousand of the best soldiers in Israel to the wilderness of Ziph to look for David, 3 and camped by the road on Mount Hachilah. David was still in the wilderness, and when he learned that Saul had come to look for him, 4 he sent spies and found out that Saul was indeed there. 5 He went at once and located the exact place where Saul and Abner son of Ner, commander of Saul's army, slept. Saul slept inside the camp, and his men camped around him.
6 Then David asked Ahimelech the Hittite, and Abishai the brother of Joab (their mother was Zeruiah), “Which of you two will go to Saul's camp with me?”
“I will,” Abishai answered.
7 So that night David and Abishai entered Saul's camp and found Saul sleeping in the center of the camp with his spear stuck in the ground near his head. Abner and the troops were sleeping around him. 8 Abishai said to David, “God has put your enemy in your power tonight. Now let me plunge his own spear through him and pin him to the ground with just one blow—I won't have to strike twice!”
9 But David said, “You must not harm him! The Lord will certainly punish whoever harms his chosen king. 10 By the living Lord,” David continued, “I know that the Lord himself will kill Saul, either when his time comes to die a natural death or when he dies in battle. 11 The Lord forbid that I should try to harm the one whom the Lord has made king! Let's take his spear and his water jar, and go.” 12 So David took the spear and the water jar from right beside Saul's head, and he and Abishai left. No one saw it or knew what had happened or even woke up—they were all sound asleep, because the Lord had sent a heavy sleep on them all.
13 Then David crossed over to the other side of the valley to the top of the hill, a safe distance away, 14 and shouted to Saul's troops and to Abner, “Abner! Can you hear me?”
“Who is that shouting and waking up the king?” Abner asked.
15 David answered, “Abner, aren't you the greatest man in Israel? So why aren't you protecting your master, the king? Just now someone entered the camp to kill your master. 16 You failed in your duty, Abner! I swear by the living Lord that all of you deserve to die, because you have not protected your master, whom the Lord made king. Look! Where is the king's spear? Where is the water jar that was right by his head?”
17 Saul recognized David's voice and asked, “David, is that you, my son?”
“Yes, Your Majesty,” David answered. 18 And he added, “Why, sir, are you still pursuing me, your servant? What have I done? What crime have I committed? 19 Your Majesty, listen to what I have to say. If it is the Lord who has turned you against me, an offering to him will make him change his mind; but if some people have done it, may the Lord's curse fall on them. For they have driven me out from the Lord's land to a country where I can only worship foreign gods. 20 Don't let me be killed on foreign soil, away from the Lord. Why should the king of Israel come to kill a flea like me? Why should he hunt me down like a wild bird?”
21 Saul answered, “I have done wrong. Come back, David, my son! I will never harm you again, because you have spared my life tonight. I have been a fool! I have done a terrible thing!”
22 David replied, “Here is your spear, Your Majesty. Let one of your men come over and get it. 23 The Lord rewards those who are faithful and righteous. Today he put you in my power, but I did not harm you, whom the Lord made king. 24 Just as I have spared your life today, may the Lord do the same to me and free me from all troubles!”
25 Saul said to David, “God bless you, my son! You will succeed in everything you do!”
So David went on his way, and Saul returned home.
1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: „Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas uzkalnā austrumos no Ješimonas?“
2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoš vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī.
3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī,
4 Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pilnīgi pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis.
5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids nu to vietu redzēja, kur Sauls ar savu kaya pulku virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kaj-a saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt,
6 Tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimelecham un Abišajam, Ceruj asdēlam, Joāba brālim, teikdams: „Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?“ Un Abišajs sacīja: „Es iešu tev līdz!“
7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm nakti, tad, redzi, Sauls bija apgūlies un iemidzis savesto nometnes ratu vidū, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu.
8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: „Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!“
9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: „Nenonāvē viņu! Jo kufš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs?“
10 Un Dāvids sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, —nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai ari pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai arī viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā.
11 Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto! —Nē! Tāpēc nem tagad tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens krūzi; tad dosimies projām!“
12 Un tā Dāvids ņēma ir šķēpu, ir ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens ari neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.
13 Kad nu Dāvids bija pārgājis pāri ielejas otrā pusē, tad viņš nostājās kalna galā no tiem lielā attālumā, tā ka viņu starpā bija plata atstarpe,
14 Un tad Dāvids uzsauca kajra vīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: „Vai tu neatbildi, Abner?“ Un Abners atsaucās: „Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?“
15 Tad Dāvids sacīja Abneram: „Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietie-kami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvas galā?“
17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: „Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?“ Un Dāvids atbildēja: „Jā gan, mans kungs un ķēniņ!“
18 Tad viņš turpināja: „Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu uzklausi sava kalpa vārdus! Ja tas ir tas Kungs, kas tevi ir maldīgā kārtā pret mani saskubinājis, tad lai Viņš ož dāvanu upupa smaržu; bet ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani ir šodien izdzinuši, ka es vairs nevaru piedalīties tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: Ej projām, kalpo citiem dieviem!
20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no tā Kunga vaiga, jo tiešām, Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt tā, kā meklē kādu blusu, jeb tā, kā irbi medī kalnos.“
21 Tad Sauls sacīja: „Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!“
22 Tad Dāvids atbildēja un teica: „Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!
23 Bet tas Kungs lai ikvienam atmaksa vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret tā Kunga svaidīto.
24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acis, tāpat lai mana dvēsele tiek tagad augsti turēta tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām!“
25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: „Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Tu droši izvedīsi cauri savu lietu, ko tu uzņemsies, un laimīgs sasniegsi sprausto mērķi!“ Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
