Solomon Prays for Wisdom
(2 Chronicles 1.3-12)1 Solomon made an alliance with the king of Egypt by marrying his daughter. He brought her to live in David's City until he had finished building his palace, the Temple, and the wall around Jerusalem. 2 A temple had not yet been built for the Lord, and so the people were still offering sacrifices at many different altars. 3 Solomon loved the Lord and followed the instructions of his father David, but he also slaughtered animals and offered them as sacrifices on various altars.
4 On one occasion he went to Gibeon to offer sacrifices because that was where the most famous altar was. He had offered hundreds of burnt offerings there in the past. 5 That night the Lord appeared to him in a dream and asked him, “What would you like me to give you?”
6 Solomon answered, “You always showed great love for my father David, your servant, and he was good, loyal, and honest in his relation with you. And you have continued to show him your great and constant love by giving him a son who today rules in his place. 7 O Lord God, you have let me succeed my father as king, even though I am very young and don't know how to rule. 8 Here I am among the people you have chosen to be your own, a people who are so many that they cannot be counted. 9 So give me the wisdom I need to rule your people with justice and to know the difference between good and evil. Otherwise, how would I ever be able to rule this great people of yours?”
10 The Lord was pleased that Solomon had asked for this, 11 and so he said to him, “Because you have asked for the wisdom to rule justly, instead of long life for yourself or riches or the death of your enemies, 12 I will do what you have asked. I will give you more wisdom and understanding than anyone has ever had before or will ever have again. 13 I will also give you what you have not asked for: all your life you will have wealth and honor, more than that of any other king. 14 And if you obey me and keep my laws and commands, as your father David did, I will give you a long life.”
15 Solomon woke up and realized that God had spoken to him in the dream. Then he went to Jerusalem and stood in front of the Lord's Covenant Box and offered burnt offerings and fellowship offerings to the Lord. After that he gave a feast for all his officials.
Solomon Judges a Difficult Case
16 One day two prostitutes came and presented themselves before King Solomon. 17 One of them said, “Your Majesty, this woman and I live in the same house, and I gave birth to a baby boy at home while she was there. 18 Two days after my child was born, she also gave birth to a baby boy. Only the two of us were there in the house—no one else was present. 19 Then one night she accidentally rolled over on her baby and smothered it. 20 She got up during the night, took my son from my side while I was asleep, and carried him to her bed; then she put the dead child in my bed. 21 The next morning, when I woke up and was going to nurse my baby, I saw that it was dead. I looked at it more closely and saw that it was not my child.”
22 But the other woman said, “No! The living child is mine, and the dead one is yours!”
The first woman answered back, “No! The dead child is yours, and the living one is mine!”
And so they argued before the king.
23 Then King Solomon said, “Each of you claims that the living child is hers and that the dead child belongs to the other one.” 24 He sent for a sword, and when it was brought, 25 he said, “Cut the living child in two and give each woman half of it.”
26 The real mother, her heart full of love for her son, said to the king, “Please, Your Majesty, don't kill the child! Give it to her!”
But the other woman said, “Don't give it to either of us; go on and cut it in two.”
27 Then Solomon said, “Don't kill the child! Give it to the first woman—she is its real mother.”
28 When the people of Israel heard of Solomon's decision, they were all filled with deep respect for him, because they knew then that God had given him the wisdom to settle disputes fairly.
1 Salamans saradojās ar Ēģiptes ķēniņu faraonu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt ne pats savu namu, nedz tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei.
2 Bet tauta tomēr joprojām vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstajiem kalniem, jo līdz tam laikam tā Kunga vārda mājoklis vēl nebija ticis uzcelts.
3 Kaut gan Salamans mīlēja to Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tad tomēr viņš pats arī vēl mēdza uz kalniem gan upurēt kaujamos upurus, gan kvēpināt.
4 Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upuru vieta kalnos. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru.
5 Kādu nakti Gibeonā tas Kungs Salamanam parādījās sapni. Un tas Kungs sacīja: „Saki man, ko lai Es tev dodu?“
6 Un Salamans sacīja: „Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis joprojām pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa.
7 Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt.
8 Un tavs kalps atrodas tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ.
9 Un tādēļ dodi savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo tavu skaitliski tik ievērojamo tautu?“
10 Un šis vārds patika tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis.
11 Un tas Kungs viņam atbildēja: „Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt,
12 Tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis, un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis.
13 Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: tāds ķēniņš kā tu nav vēl bijis visu laiku.
14 Un ja tu vien staigāsi manus ceļus ar vēlēšanos sargāt manus nolikumus un manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es arī vēl pagarināšu tava mūža dienas.“
15 Un Salamans pamodās: un lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem.
16 Tolaik atnāca divas netiklas sievietes pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā.
17 Un viena sieva sacīja: „Mans kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā.
18 Un notika trešajā dienā pēc tam, kad es biju dzemdējusi, ka arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviens pats svešs cilvēks nav bijis pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien esam bijušas tanī namā.
19 Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū.
20 Bet tā piecēlās nakti un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to pielika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa pieguldīja manām krūtīm.
21 Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un lūk, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.“
22 Bet otra sieva sacīja: „Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, un tavs dēls ir pagalam.“ Un šī atkārtoti sacīja: „Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“ Un tā viņas saviem vārdiem apmainījās ķēniņa priekšā.
23 Tad ķēniņš sacīja: „Tā viena sieva saka pastāvīgi: Viens, dzīvais dēls, tas ir mans dēls. Bet mirušais—tas ir tavs dēls. —Bet tā otra runā atkal nemitīgi: Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.“
24 Un ķēniņš pavēlēja: „Dabūjiet man zobenu.“ Un tie atnesa ķēniņam zobenu.
25 Un ķēniņš sacīja: „Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.“
26 Tad tā sieva, kuŗai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam—jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad—un tā sacīja: „Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, bet tikai nāvēt gan nenonāvējiet viņu.“ Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet īo.“
27 Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: „Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.“
28 Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemita īstā Dieva gudrība, lai varētu spriest tiesu.
