The Prophet Micaiah Warns Ahab
(2 Chronicles 18.2-27)1 There was peace between Israel and Syria for the next two years, 2 but in the third year King Jehoshaphat of Judah went to see King Ahab of Israel.
3 Ahab asked his officials, “Why is it that we have not done anything to get back Ramoth in Gilead from the king of Syria? It belongs to us!” 4 And Ahab asked Jehoshaphat, “Will you go with me to attack Ramoth?”
“I am ready when you are,” Jehoshaphat answered, “and so are my soldiers and my cavalry. 5 But first let's consult the Lord.”
6 So Ahab called in the prophets, about four hundred of them, and asked them, “Should I go and attack Ramoth, or not?”
“Attack it,” they answered. “The Lord will give you victory.”
7 But Jehoshaphat asked, “Isn't there another prophet through whom we can consult the Lord?”
8 Ahab answered, “There is one more, Micaiah son of Imlah. But I hate him because he never prophesies anything good for me; it's always something bad.”
“You shouldn't say that!” Jehoshaphat replied.
9 Then Ahab called in a court official and told him to go and get Micaiah at once.
10 The two kings, dressed in their royal robes, were sitting on their thrones at the threshing place just outside the gate of Samaria, and all the prophets were prophesying in front of them. 11 One of them, Zedekiah son of Chenaanah, made iron horns and said to Ahab, “This is what the Lord says: ‘With these you will fight the Syrians and totally defeat them.’” 12 All the other prophets said the same thing. “March against Ramoth and you will win,” they said. “The Lord will give you victory.”
13 Meanwhile, the official who had gone to get Micaiah said to him, “All the other prophets have prophesied success for the king, and you had better do the same.”
14 But Micaiah answered, “By the living Lord I promise that I will say what he tells me to!”
15 When he appeared before King Ahab, the king asked him, “Micaiah, should King Jehoshaphat and I go and attack Ramoth, or not?”
“Attack!” Micaiah answered. “Of course you'll win. The Lord will give you victory.”
16 But Ahab replied, “When you speak to me in the name of the Lord, tell the truth! How many times do I have to tell you that?”
17 Micaiah answered, “I can see the army of Israel scattered over the hills like sheep without a shepherd. And the Lord said, ‘These men have no leader; let them go home in peace.’”
18 Ahab said to Jehoshaphat, “Didn't I tell you that he never prophesies anything good for me? It's always something bad!”
19 Micaiah went on: “Now listen to what the Lord says! I saw the Lord sitting on his throne in heaven, with all his angels standing beside him. 20 The Lord asked, ‘Who will deceive Ahab so that he will go and be killed at Ramoth?’ Some of the angels said one thing, and others said something else, 21 until a spirit stepped forward, approached the Lord, and said, ‘I will deceive him.’ 22 ‘How?’ the Lord asked. The spirit replied, ‘I will go and make all of Ahab's prophets tell lies.’ The Lord said, ‘Go and deceive him. You will succeed.’”
23 And Micaiah concluded: “This is what has happened. The Lord has made these prophets of yours lie to you. But he himself has decreed that you will meet with disaster!”
24 Then the prophet Zedekiah went up to Micaiah, slapped his face, and asked, “Since when did the Lord's spirit leave me and speak to you?”
25 “You will find out when you go into some back room to hide,” Micaiah replied.
26 Then King Ahab ordered one of his officers, “Arrest Micaiah and take him to Amon, the governor of the city, and to Prince Joash. 27 Tell them to throw him in prison and to put him on bread and water until I return safely.”
28 “If you return safely,” Micaiah exclaimed, “then the Lord has not spoken through me!” And he added, “Listen, everyone, to what I have said!”
The Death of Ahab
(2 Chronicles 18.28-34)29 Then King Ahab of Israel and King Jehoshaphat of Judah went to attack the city of Ramoth in Gilead. 30 Ahab said to Jehoshaphat, “As we go into battle, I will disguise myself, but you wear your royal garments.” So the king of Israel went into battle in disguise.
31 The king of Syria had ordered his thirty-two chariot commanders to attack no one else except the king of Israel. 32 So when they saw King Jehoshaphat, they all thought that he was the king of Israel, and they turned to attack him. But when he cried out, 33 they realized that he was not the king of Israel, and they stopped their attack. 34 By chance, however, a Syrian soldier shot an arrow which struck King Ahab between the joints of his armor. “I'm wounded!” he cried out to his chariot driver. “Turn around and pull out of the battle!”
35 While the battle raged on, King Ahab remained propped up in his chariot, facing the Syrians. The blood from his wound ran down and covered the bottom of the chariot, and at evening he died. 36 Near sunset the order went out through the Israelite ranks: “Each of you go back to your own country and city!”
37 So died King Ahab. His body was taken to Samaria and buried. 38 His chariot was cleaned up at the pool of Samaria, where dogs licked up his blood and prostitutes washed themselves, as the Lord had said would happen.
39 Everything else that King Ahab did, including an account of his palace decorated with ivory and of all the cities he built, is recorded in The History of the Kings of Israel. 40 At his death his son Ahaziah succeeded him as king.
King Jehoshaphat of Judah
(2 Chronicles 20.31—21.1)41 In the fourth year of the reign of King Ahab of Israel, Jehoshaphat son of Asa became king of Judah 42 at the age of thirty-five, and he ruled in Jerusalem for twenty-five years. His mother was Azubah, the daughter of Shilhi. 43 Like his father Asa before him, he did what was right in the sight of the Lord; but the places of worship were not destroyed, and the people continued to offer sacrifices and burn incense there. 44 Jehoshaphat made peace with the king of Israel.
45 Everything else that Jehoshaphat did, all his bravery and his battles, are recorded in The History of the Kings of Judah. 46 He got rid of all the male and female prostitutes serving at the pagan altars who were still left from the days of his father Asa.
47 The land of Edom had no king; it was ruled by a deputy appointed by the king of Judah.
48 King Jehoshaphat had ocean-going ships built to sail to the land of Ophir for gold; but they were wrecked at Eziongeber and never sailed. 49 Then King Ahaziah of Israel offered to let his men sail with Jehoshaphat's men, but Jehoshaphat refused the offer.
50 Jehoshaphat died and was buried in the royal tombs in David's City, and his son Jehoram succeeded him as king.
King Ahaziah of Israel
51 In the seventeenth year of the reign of King Jehoshaphat of Judah, Ahaziah son of Ahab became king of Israel, and he ruled in Samaria for two years. 52 He sinned against the Lord, following the wicked example of his father Ahab, his mother Jezebel, and King Jeroboam, who had led Israel into sin. 53 He worshiped and served Baal, and like his father before him, he aroused the anger of the Lord, the God of Israel.
1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu.
2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa.
3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: „Vai jūs zināt, ka Gileadas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?“
4 Un viņš vaicāja Jošafatam: „Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēj?“ Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: „Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai—kā tavai tautai, maniem zirgiem kā taviem zirgiem!“
5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: „Pajautā tomēr, kāds šodien ir tā Kunga prāts?“
6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, aptuveni četri simti vīru, un jautajā viņiem: „Vai man doties karot Gileādas Ramotas dēļ, vai lai es neeju?“ Un tie sacīja: „Dodies kalnup, jo tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā.“
7 Bet Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kas varētu izzināt Viņa nodomu?“
8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir gan vēl viens vienīgs vīrs, ar kā starpniecību var to Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību nodevis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Micha, Imlas dēls.“ Bet Jošafats pateica: „Lai ķēniņš tā nerunā!“
9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no galma ierēdņiem un sacīja: „Pasteidzies atvest Imlas dēlu Michu.“
10 Kad nu Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklātā laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši nodeva praviešu liecības to priekšā,
11 Tad Cedekija, Kenaanas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: „Tā saka tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!“
12 Un visi pravieši deva tamlīdzīgā kārtā pravietiskas liecības, sacīdami: „Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā.“
13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Michu, sacīja tam, teikdams: „Redzi, gandrīz visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi: lai tad tavs vārds būtu tāds pats, kāds ir to vārds: sludini labu!“
14 Bet Micha sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs: tikai to, ko tas Kungs ar mani runās, es sludināšu viņam!“
15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: „Micha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā, vai neiet karā?“ Un tas sacīja: „Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!“
16 Bet ķēniņš sacīja tam: „Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība tā Kunga vārdā.“
17 Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un tas Kungs sacīja: Tiem nav vairs valdinieka: lai ikviens atgriežas savā namā!“
18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?“
19 Bet Micha turpināja: „Tādēļ klausies tā Kunga vārdu: es redzēju to Kungu sēžam uz sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē.
20 Tad tas Kungs sacīja: „Kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā?“ Un viens runāja šā, bet otrs tā.
21 Kamēr tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu samulsināšu.“ Un tas Kungs tam jautāja: kādā veidā?
22 Un tas sacīja: Es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. Un Viņš sacīja: „Tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev ari izdosies. Ej un dari tā.“
23 Un redzi: tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu.“
24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Vai tad tagad tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?“
25 Un Micha sacīja: „Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos.“
26 Un Israēla ķēniņš sacīja: „Paņem Michu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa
27 Un saki tā: Tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ!“
28 Bet Micha sacīja: „Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad tas Kungs nav ar manu muti runājis.“ Un viņš ari sacīja: „Klausaities, visi ļaudis!“
29 Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes.“ Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā.
31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem pavēlējis—tādu tam bija trīsdesmit un divi—un teicis: „Nevediet cīņu ne ar mazo, nedz ar lielo, bet tikai pret Israēla ķēniņu pašu!“
32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats sauca palīgā.
33 Kad nu ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam.
34 Un viens karavīrs—itin kā bez tēmēšanas-uzvilka loku un izšāva Israēla ķēniņam viņa bruņām un bruņu ķēdēm cauri. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!“
35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvienu karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas.
36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: „Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!“
37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī aprakts.
38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā tas Kunga vārds bija sacījis.
39 Bet pārējie Ahaba vārdi, kā arī tie darbi, kādus tas veica, un ziloņkaula nams, kuru tas uzcēla, un visas pilsētas, kuras viņš dibināja, —tas viss jau ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
40 Un Ahabs apgūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Judu.
42 Un Jošafatam bija trīsdesmit un pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit un piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Silchija meita.
43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns tā Kunga acīs.
44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas: vēl arvienu tauta gāja upurēt kaujamos upupus un kvēpināt uz kalnu virsotnēm.
45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu.
46 Un pārējie Jošafata vārdi un viņa varoņdarbi, kādus viņš veica, un kādus kapus viņš izcīnīja, visi tie ir aprakstīti Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
47 Viņš pilnīgi izdzina no zemes ārā sava tēva Asas laiku netiklības piekopējus.
48 Ēdomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks.
49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tur tie nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra.
50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: „Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!“ bet Jo-šafats to nevēlējās.
51 Un Jošafats apgūlās pie saviem tēviem, un tas tika pie saviem tēviem aprakts sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
52 Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahaba dēls Ahasja kļuva Israēla ķēniņš Samarijā. Un tas valdīja kā ķēniņš pār Israēlu divus gadus.
53 Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot.
54 Un viņš kalpoja Baālam un metās tā priekšā ar seju pie zemes, un viņš apkaitināja to Kungu, Israēla Dievu, ar visu to, ko arī viņa tēvs tāpat bija darījis.
