Solomon Turns Away from God
1 Solomon loved many foreign women. Besides the daughter of the king of Egypt he married Hittite women and women from Moab, Ammon, Edom, and Sidon. 2 He married them even though the Lord had commanded the Israelites not to intermarry with these people, because they would cause the Israelites to give their loyalty to other gods. 3 Solomon married seven hundred princesses and also had three hundred concubines. They made him turn away from God, 4 and by the time he was old they had led him into the worship of foreign gods. He was not faithful to the Lord his God, as his father David had been. 5 He worshiped Astarte, the goddess of Sidon, and Molech, the disgusting god of Ammon. 6 He sinned against the Lord and was not true to him as his father David had been. 7 On the mountain east of Jerusalem he built a place to worship Chemosh, the disgusting god of Moab, and a place to worship Molech, the disgusting god of Ammon. 8 He also built places of worship where all his foreign wives could burn incense and offer sacrifices to their own gods.
9-10 Even though the Lord, the God of Israel, had appeared to Solomon twice and had commanded him not to worship foreign gods, Solomon did not obey the Lord but turned away from him. So the Lord was angry with Solomon 11 and said to him, “Because you have deliberately broken your covenant with me and disobeyed my commands, I promise that I will take the kingdom away from you and give it to one of your officials. 12 However, for the sake of your father David I will not do this in your lifetime, but during the reign of your son. 13 And I will not take the whole kingdom away from him; instead, I will leave him one tribe for the sake of my servant David and for the sake of Jerusalem, the city I have made my own.”
Solomon's Enemies
14 So the Lord caused Hadad, of the royal family of Edom, to turn against Solomon. 15-16 Long before this, when David had conquered Edom, Joab the commander of his army had gone there to bury the dead. He and his men remained in Edom six months, and during that time they killed every male in Edom 17 except Hadad and some of his father's Edomite servants, who escaped to Egypt. (At that time Hadad was just a child.) 18 They left Midian and went to Paran, where some other men joined them. Then they traveled to Egypt and went to the king, who gave Hadad some land and a house and provided him with food. 19 Hadad won the friendship of the king, and the king gave his sister-in-law, the sister of Queen Tahpenes, to Hadad in marriage. 20 She bore him a son, Genubath, who was raised by the queen in the palace, where he lived with the king's sons.
21 When the news reached Hadad in Egypt that David had died and that Joab the commander of the army was dead, Hadad said to the king, “Let me go back to my own country.”
22 “Why?” the king asked. “Have I failed to give you something? Is that why you want to go back home?”
“Just let me go,” Hadad answered the king. And he went back to his country.
As king of Edom, Hadad was an evil, bitter enemy of Israel.
23 God also caused Rezon son of Eliada to turn against Solomon. Rezon had fled from his master, King Hadadezer of Zobah, 24 and had become the leader of a gang of outlaws. (This happened after David had defeated Hadadezer and had slaughtered his Syrian allies.) Rezon and his gang went and lived in Damascus, where his followers made him king of Syria. 25 He was an enemy of Israel during the lifetime of Solomon.
God's Promise to Jeroboam
26 Another man who turned against King Solomon was one of his officials, Jeroboam son of Nebat, from Zeredah in Ephraim. His mother was a widow named Zeruah. 27 This is the story of the revolt.
Solomon was filling in the land on the east side of Jerusalem and repairing the city walls. 28 Jeroboam was an able young man, and when Solomon noticed how hard he worked, he put him in charge of all the forced labor in the territory of the tribes of Manasseh and Ephraim. 29 One day, as Jeroboam was traveling from Jerusalem, the prophet Ahijah from Shiloh met him alone on the road in the open country. 30 Ahijah took off the new robe he was wearing, tore it into twelve pieces, 31 and said to Jeroboam, “Take ten pieces for yourself, because the Lord, the God of Israel, says to you, ‘I am going to take the kingdom away from Solomon, and I will give you ten tribes. 32 Solomon will keep one tribe for the sake of my servant David and for the sake of Jerusalem, the city I have chosen to be my own from the whole land of Israel. 33 I am going to do this because Solomon has rejected me and has worshiped foreign gods: Astarte, the goddess of Sidon; Chemosh, the god of Moab; and Molech, the god of Ammon. Solomon has disobeyed me; he has done wrong and has not kept my laws and commands as his father David did. 34 But I will not take the whole kingdom away from Solomon, and I will keep him in power as long as he lives. This I will do for the sake of my servant David, whom I chose and who obeyed my laws and commands. 35 I will take the kingdom away from Solomon's son and will give you ten tribes, 36 but I will let Solomon's son keep one tribe, so that I will always have a descendant of my servant David ruling in Jerusalem, the city I have chosen as the place where I am worshiped. 37 Jeroboam, I will make you king of Israel, and you will rule over all the territory that you want. 38 If you obey me completely, live by my laws, and win my approval by doing what I command, as my servant David did, I will always be with you. I will make you king of Israel and will make sure that your descendants rule after you, just as I have done for David. 39 Because of Solomon's sin I will punish the descendants of David, but not for all time.’”
40 And so Solomon tried to kill Jeroboam, but he escaped to King Shishak of Egypt and stayed there until Solomon's death.
The Death of Solomon
(2 Chronicles 9.29-31)41 Everything else that Solomon did, his career, and his wisdom, are all recorded in The History of Solomon. 42 He was king in Jerusalem over all Israel for forty years. 43 He died and was buried in David's City, and his son Rehoboam succeeded him as king.
1 Un ķēniņš Salamans ļoti cienīja sveštautu sievietes: bez faraona meitas viņam bija moābietes, amonietes, ēdomietes, sidonietes un hetietes,
2 Un arī no tām tautām, par kādām tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: Neieejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš, un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar sevišķu mīlestību.
3 Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakus sievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi.
4 Un īpaši Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.
5 Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam.
6 Un Salamans darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un viņš pilnīgi nesekoja tam Kungam tā, kā viņa tēvs Dāvids.
7 Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu šausmonim Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī drausmīgajam amoniešu elkam Molocham.
8 Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpi-nāja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem.
9 Un tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no piederības pie tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies
10 Un kas viņam, tieši zīmējoties uz šo lietu, bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis.
11 Un tas Kungs sacīja Salamanam: „Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi izpildījis manu derību nedz manus likumus, kādus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arīdzan no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam.
12 Tikai to gan: tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas.
13 Un arī visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam sava kalpa Dāvida labad un Jeruzālemes dēļ, kufu Es esmu izrau-dzījis!“
14 Un tas Kungs lika celties pret Salamanu—ēdomietim Hadadam. Viņš bija no ķēniņu nama pēcnācējiem Ēdomā.
15 Tolaik, kad Dāvids bija Edomā kā uzvarētājs, kafa pulku virspavēlnieks Joābs devās kalnup, lai apraktu visus kritušos; toreiz viņš lika nogalināt visus vīriešus Ēdomā.
16 Un Joābs palika Ēdomā sešus mēnešus ar visu Israēla karaspēku, lai iznīcinātu visus vīriešus Ēdomā.
17 Bet Hadads aizbēga uz Ēģipti: viņš pats un tie no viņa tēva ierēdņiem, kufi viņam piebiedrojās, lai dotos uz Ēģipti. Bet Hadads pats bija mazs zēns.
18 Un tie cēlās no Midianas un nonāca Paranāj un viņi paņēma no Paranas vīrus sev līdzi un nonāca tad Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņiem deva ir pajumti, ir maizi, ir zemi.
19 Un Hadads atrada labpatiku faraona acīs pat tik ļoti lielā mērā, ka tas viņam iedeva savas sievas, ķēniņienes un pavēlnieces Tachpaneses, māsu par sievu.
20 Un Tachpaneses māsa dzemdēja viņam viņa dēlu Genubatu, ko Tachpanese izaudzināja faraona namā. Un Genubats atradās faraona namā faraona paša dēlu vidū.
21 Un Hadads dzirdēja Ēģiptē, ka Dāvids bija apgūlies pie saviem tēviem un ka kajraspēka virspavēlnieks Joābs bija miris; tad Hadads sacīja faraonam: „Atlaid mani, es gribu atgriezties savā zemē.“
22 Un faraons viņam iebilda „Kā tev trūka pie manis, ka tu, lūk, meklē, kā nokļūt savā zemē. Bet viņš sacīja: „Atlaid vien.“ Un viņš to atlaida.
23 Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam, Eljadas dēlam, kas, bija aizbēdzis no Cobas ķēniņa, sava pavēlnieka, Hadadēzera.
24 Rešons sapulcināja ap sevi vīrus un pats kļuva par sirotāju vadītāju toreiz, kad Dāvids bija siriešus sakāvis, un vini aizbēga uz Damasku. Tie dzīvoja tur, un Rešons uzkundzējās Damaskai par valdinieku.
25 Viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. Viņš bija ļauns, gluži kā Hadads, un ienīda Israēlu, bet pats valdīja pār Aramu.
26 Vēl tur bija Jerobeāms, ēfraimietis, Nebata dēls, no Ceredas, Salamana darbinieks. Un viņa māte bija atraitne vārdā Cerua, arī viņš sadumpojās pret ķēniņu.
27 Un šis ir iemesls, kādēļ viņš pacēla savu roku pret ķēniņu Salamanu: Salamans toreiz tieši cēla Millas pili, lai noslēgtu spraugu, kas vēl bija atlikusies viņa teva Davida pilsētas apsardzības joslā.
28 Bet Jerobeāms bija izdarīgs vīrs. Un kad Salamans ievēroja, kādus darbus šis jauneklis veica, viņš to iecēla par pārzini pār visiem tiem, kas no Jāzepa cilts pildīja klaušas.
29 Tanī laikā, kad Jerobeāms iznāca no Jeruzalemes ārā, viņu ceļā sastapa pravietis Ahija no Šilo. Bet tas bija apvilcis jaunu mēteli. Tie abi bija vieni paši laukā.
30 Un Ahija paņēma jauno mēteli, kas viņam bija mugurā, un saplēsa to divpadsmit gabalos
31 Un sacīja Jerobeāmam: „Paņem sev desmit gabalus, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus, —
32 Bet šī viena cilts piederēs viņam mana kalpa Dāvida un manas pilsētas Jerazālemes dēļ, kufu Es sev esmu izraudzījis no visām Israēla ciltīm, —
33 Tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ar savu vaigu pie zemes ir liekušies sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs manās acīs, un nav ievērojuši nedz manus likumus, nedz manas tiesas, kā to gan darīja viņa tēvs Dāvids.
34 Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida labad, kuru Es esmu izvēlējis, —to, kas ir pildījis manus baušļus un manas tiesas,
35 Bet Es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un Es došu to tev—tās desmit ciltis.
36 Bet viņa dēlam Es atdošu šo vienu cilti, lai manam kalpam Dāvidam paliek mana vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē, tanī pilsētā, kuj-u Es pats sev esmu izraudzījis, lai tanī ieliktu savu vārdu.
37 Tad nu tevi Es paņemšu: un tev kā ķēniņam ir jāvalda pār it visu, kā vien tas tavai dvēselei labi patīk, jo tu būsi ķēniņš pār Israēlu.
38 Un notiks, ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi manus ceļus, un darīsi to, kas ir taisnīgs manās acīs, un sargāsi manus likumus un manus baušļus, kā darījis tika mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu.
39 Un tādēļ Es pazemošu Dāvida pēcnācējus, bet ne uz visiem laikiem!“
40 Un Salamans meklēja Jerobeāmu nokaut. Bet Jerobeāms cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka. Un tas palika Ēģiptē līdz Salamana nāvei.
41 Un pārējie Salamana vārdi un tas, ko Salamans ir darījis, un viņa gudrības izteicieni, —tas ir aprakstīts Salamana darbu grāmatā.
42 Bet laiks, cik ilgi Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēla namu, ir četrdesmit gadi.
43 Un Salamans apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apraka viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
