David Takes a Census
(2 Samuel 24.1-25)1 Satan wanted to bring trouble on the people of Israel, so he made David decide to take a census. 2 David gave orders to Joab and the other officers, “Go through Israel, from one end of the country to the other, and count the people. I want to know how many there are.”
3 Joab answered, “May the Lord make the people of Israel a hundred times more numerous than they are now! Your Majesty, they are all your servants. Why do you want to do this and make the whole nation guilty?” 4 But the king made Joab obey the order. Joab went out, traveled through the whole country of Israel, and then returned to Jerusalem. 5 He reported to King David the total number of men capable of military service: 1,100,000 in Israel and 470,000 in Judah. 6 Because Joab disapproved of the king's command, he did not take any census of the tribes of Levi and Benjamin.
7 God was displeased with what had been done, so he punished Israel. 8 David said to God, “I have committed a terrible sin in doing this! Please forgive me. I have acted foolishly.”
9 Then the Lord said to Gad, David's prophet, 10 “Go and tell David that I am giving him three choices. I will do whichever he chooses.”
11 Gad went to David, told him what the Lord had said, and asked, “Which is it to be? 12 Three years of famine? Or three months of running away from the armies of your enemies? Or three days during which the Lord attacks you with his sword and sends an epidemic on your land, using his angel to bring death throughout Israel? What answer shall I give the Lord?”
13 David replied to Gad, “I am in a desperate situation! But I don't want to be punished by people. Let the Lord himself be the one to punish me, because he is merciful.”
14 So the Lord sent an epidemic on the people of Israel, and seventy thousand of them died. 15 Then he sent an angel to destroy Jerusalem, but he changed his mind and said to the angel, “Stop! That's enough!” The angel was standing by the threshing place of Araunah, a Jebusite.
16 David saw the angel standing in midair, holding his sword in his hand, ready to destroy Jerusalem. Then David and the leaders of the people—all of whom were wearing sackcloth—bowed low, with their faces touching the ground. 17 David prayed, “O God, I am the one who did wrong. I am the one who ordered the census. What have these poor people done? Lord, my God, punish me and my family, and spare your people.”
18 The angel of the Lord told Gad to command David to go and build an altar to the Lord at Araunah's threshing place. 19 David obeyed the Lord's command and went, as Gad had told him to. 20 There at the threshing place Araunah and his four sons were threshing wheat, and when they saw the angel, the sons ran and hid. 21 As soon as Araunah saw King David approaching, he left the threshing place and bowed low, with his face touching the ground. 22 David said to him, “Sell me your threshing place, so that I can build an altar to the Lord, to stop the epidemic. I'll give you the full price.”
23 “Take it, Your Majesty,” Araunah said, “and do whatever you wish. Here are these oxen to burn as an offering on the altar, and here are the threshing boards to use as fuel, and wheat to give as an offering. I give it all to you.”
24 But the king answered, “No, I will pay you the full price. I will not give as an offering to the Lord something that belongs to you, something that costs me nothing.” 25 And he paid Araunah six hundred gold coins for the threshing place. 26 He built an altar to the Lord there and offered burnt offerings and fellowship offerings. He prayed, and the Lord answered him by sending fire from heaven to burn the sacrifices on the altar.
27 The Lord told the angel to put his sword away, and the angel obeyed. 28 David saw by this that the Lord had answered his prayer, so he offered sacrifices on the altar at Araunah's threshing place. 29 The Tent of the Lord's presence which Moses had made in the wilderness, and the altar on which sacrifices were burned were still at the place of worship at Gibeon at this time; 30 but David was not able to go there to worship God, because he was afraid of the sword of the Lord's angel.
1 Bet reiz cēlās Sātāns pret Israēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu.
2 Un Dāvids sacīja Joābam un tautas pārstāvjiem: „Ejiet un velciet tautas skaitīšanu Israēlā, no Bēršebas līdz Danai, un tad sniedziet man ziņojumu, lai es zinātu tās skaitu!“
3 Tad Joābs atbildēja: „Lai tas Kungs pavairotu tautu, kāda viņa tagad ir skaita ziņā simtkārtīgi! Bet, mans kungs un ķēniņ, vai tie visi tomēr nav kalpi manam kungam? Kāpēc mans kungs kavē laiku ar šādu vēlēšanos? Kādēļ viņš grib kļūt par vainas iemeslu Israēlam?“
4 Bet ķēniņa pavēle Joābam bija neatsaucama, un Joābs devās ceļā. Viņš pārstaigāja visu Israēlu un nāca atpakaļ uz Jeruzālemi.
5 Un Joābs nodeva Dāvidam saskaitīto ļaužu skaitu, un viss Israēls bija viens miljons simts tūkstošu vīru, kas bija spējīgi vēzt zobenu, un Jūdā bija četri simti septiņdesmit tūkstoši vīru, kas spēja vilkt zobenu laukā no maksts.
6 Bet Levija un Benjamīna ciltis viņš neiekļāva skaitīšanā, jo ķēniņa pavēle Joābam šķita negantība.
7 Bet Dievam šī lieta likās ļauna, un Viņš sita Israēlu.
8 Tad Dāvids lūdza Dievu: „Es esmu loti grēkojis, ka es esmu šo lietu izdarījis, bet tagad es Tevi ļoti lūdzu, nepiemini sava kalpa noziegumu! Es tiešām esmu ļoti aplami rīkojies.“
9 Bet tas Kungs pavēlēja Gadam, Dāvida pravietim, sacīdams:
10 „Noej un saki Dāvidam, teikdams: Tā saka tas Kungs: Trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, un Es tev tā darīšu!“
11 Un Gads gāja pie Dāvida un viņam sacīja: „Ta saka tas Kungs: Izvēlies sev,
12 Vai nu lai trīs gadus valda bads, vai tev būs trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem, pēc tam kad jūsu ienaidnieku zobens būs jūs pieveicis un postīšana nāks no viņiem, —jeb vai lai trīs dienas valda tā Kunga zobens ar mēri visā zemē tā, ka tā Kunga eņģelis nes nāvi visos Israēla novados? —Un nu tagad izraugi, kādu atbildi lai es nesu tam, kas mani ir sūtījis!“
13 Tad Dāvids sacīja Gadam: „Man ir lielas bailes! Bet es gribu labāk krist tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir ļoti liela, bet es negribu krist cilvēku rokās!“
14 Tad tas Kungs lika mērim nākt pār Israēlu, un no Israēla nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku.
15 Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, lai to izpostītu; bet tikko Viņš taisījās to izpostīt, tas Kungs to uzlūkoja, un Viņam kļuva žēl ļaunuma, un Viņš sacīja posta eņģelim, ko bija sūtījis: „Tagad pietiek, atvelc savu roku!“ Un tā Kunga eņģelis bija nostājies taisni pie jebusieša Ornana klona.
16 Kad nu Dāvids pacēla savas acis, tad viņš ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens viņa rokā, izstiepts pār Jeruzālemi, —tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga,
17 Un Dāvids lūdza Dievu: „Vai es tas nebiju, kas noteica, lai izdara tautas skaitīšanu, un es esmu tas, kas grēkojis un izdarījis visai ļaunu pārkāpumu! Bet šīs avis, ko tās ir darījušas? Ak Kungs, mans Dievs! Lai tava roka vēršas pret mani un pret manu dzimtu, bet lai pār tavu tautu nenāk piemeklējums!“
18 Un tā Kunga eņģelis pavēlēja Gadam pateikt Dāvidam, lai Dāvidš dodas augšup kalnā un lai uzceļ altāri tam Kungam uz jebusieša Ornana klona.
19 Un paklausīdams Gada vārdiem, ko tas bija runājis Kunga vārdā, Dāvids devās kalnā.
20 Kad nu Ornans apgriezās, tad vņsi ari ieraudzīja eņģeli, bet viņa četri dēli, kas kūla kopā ar viņu, paslēpās, bet Ornans kūla kviešus.
21 Kad nu Dāvids nāca pie Ornana, un Ornans paskatījās un ieraudzīja Dāvidu, tad viņš iznāca laukā no klona un nometās Dāvida priekšā ar savu seju pie zemes.
22 Un Dāvids sacīja Ornanam: „Lūdzams, dod man klona vietu, lai es tur uzceļu altāri tam Kungam, bet piešķir man to par pilnu samaksu, lai tādā kārtā mocība tiek no tautas novērsta.“
23 Tad Ornans atbildēja Dāvidam: „Ņem to sev un dari, mans kungs un ķēniņ, kā vien tev patīk! Redzi, tur tos vēršus es dodu dedzināmiem upupiem un šīs kuļamās ragavas malkai, bet kviešus ēdamam upurim; to visu es dodu!“
24 Bet ķēniņš Dāvids sacīja Ornanam: „Nē, bet es to visu gribu pirkt no tevis par pilnu samaksu, jo es negribu ņemt tam Kungam, kas ir tavs, nedz arī es upurēšu tādu dedzināmo upuri, kas iegūts par velti!“
25 Tā Dāvids deva Ornanam par šo vietu zeltu svarā seši simti seķeļus.
26 Un Dāvids tur uzcēla tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upupus; un kad viņš to Kunga piesauca, tad Viņš tam atbildēja ar uguni no debesim pār dedzināmo upufu altāri.
27 Un tas Kungs deva rīkojumu eņģelim, un tas iebāza savu zobenu maksti.
28 Tanī laikā, kad Dāvids redzēja, ka tas Kungs bija viņam atbildējis uz jebusieša Ornana klona, tad viņš tur upurēja ari kaujamos upurus.
29 Bet tā mājoklis, ko Mozus bija tuksnesi izveidojis, un ari dedzināmo upupi altāris tanī laikā abi atradās kalnu augstienē pie Gibeonas.
30 Bet Dāvids nevarēja tur pie tā noiet, lai tā priekšā godinātu Dievu, jo viņš bija iztrūcinājies no tā Kunga eņģeļa zobena.
