VII.
Atbreivōšona nu Moizeša lykuma.
1 Brōļi, vai jyus nazynot, — es runoju lykuma zynōtōjim, — ka lykums par cylvāku volda tik iļgi koleidz tys ir dzeivs? 2 Tai pracāta sīvīte ar lykumu ir saisteita koleidz veirs ir dzeivs. Ar veira nōvi jei ir breiva nu tō lykuma, kas jū saisteja ar veiru. 3 Jo veiram dzeivam asūt, ītu pi cyta veira, jei byutu lauleibas lauzēja. Bet jo veirs nūmērst, tod jei nu lykuma ir breiva, un, jo īt pi cyta veira, nav nikaida lauleibas lauzēja. 4 Arī jyus, muni brōli, caur Kristus mīsu lykumam asat nūmyruši un pīdarat vīnam cytam, tys ir tam, kas ir pīsacēlis nu myrūnim, lai nastu augļus Dīvam. 5 Koleidz mes dzeivōjom mīsai, myusu lūcekļūs dorbōjōs caur lykumu izsauktōs grēceigōs kōreibas tai, ka mes nōvei nesem augļus. 6 Bet tagad nu lykuma mes asam atbreivōti, un myruši tam, kas myusus kalpynōja. Tōpēc mes tagad kolpojam jaunā gorā, bet na pēc nūvacōjušō lykuma burta.
7 Kū tad lai sokom? Vai lykums ir grāks? Nimoz nē. Bet gon tikai caur lykumu es pazynu grāku. Par kōreibu es nikō nazynōtu, jo lykums nasaceitu: Tev nabyus īkōrōt! 8 Caur lykumu rodōs grākam izdeveiba un manī uzmūdynōja dažaidas kaisleibas. Bez lykuma grāks ir miris. 9 Agrōk es dzeivōju bez lykuma, kad nōce bausleiba, grāks atsadzeivynōja, 10 bet es nūmyru. Un tai iznōce, ka bausleiba, kas beja dūta dzeivei, mani vede uz nōvi. 11 Pēc tam grāks, caur bausleibu atradis izdeveibu, mani apmōneja un caur tū nūdeve nōvei. 12 Tai tad, kai svāts ir lykums, tai svāta, taisneiga un loba ir bausleiba. 13 Vai tad lobais man ir palicis par nōvi? Nikod nē! Bet gon grāks, lai jys pasarōdeitu kai grāks, caur lobu man nese nōvi. Un caur lykumu jys pasarōdeja sovā brīsmeigajā grēceibā.
14 Kai mes zynom, lykums ir goreigs, bet es asmu mīseigs, padūts grākam. 15 Tō, kū doru, es nasaprūtu; es nadoru tō, kū grybu, bet gon doru tū (ļaunu), kū naīradzu. 16 Bet jo es doru tū, kō nagrybu, tod ar tū es pīkreitu, ka lykums ir lobs. 17 Tai tad, na es vairs dorbojūs, bet gon grāks, kas manī dzeivoj. 18 Es zynu, ka manī, tys ir mūnā mīsā, lobais nadzeivoj; lobu gribēt man veicās vīgli, bet tū dareit es naspēju. 19 Es nadoru loba, kō es grybu, bet gon doru ļaunu, kō es nagrybu. 20 Un jo es doru tū, kō nagrybu, tod doru jau na es, bet gon manī asūšais grāks. 21 Tai tad, es atrūnu lykumu: Jo es grybu dareit lobu, arī ļaunais man ir klōtu. 22 Pēc sovas īkšejōs pōrlīceibas es pīkreitu Dīva lykumam, 23 bet sovūs lūcekļūs es monu cytu lykumu, kas muna prōta lykumam nūsastōj pretim un mani pakļaun zam grāka lykuma, kas mit munūs lūcekļūs.
24 Es nalaimeigais cylvāks! Kas mani atbreivōs nu šōs nōvi nasūšōs mīsas? 25 — Dīva žēlesteiba caur myusu Kungu Jezu Kristu. Tai tad, es ar prōtu kolpoju Dīva lykumam, bet ar mīsu — grāka lykumam.
VII.
Atbreivōšona nu Moizeša lykuma.
1 Brōļi, vai jyus nazynot, — es runoju lykuma zynōtōjim, — ka lykums par cylvāku volda tik iļgi koleidz tys ir dzeivs? 2 Tai pracāta sīvīte ar lykumu ir saisteita koleidz veirs ir dzeivs. Ar veira nōvi jei ir breiva nu tō lykuma, kas jū saisteja ar veiru. 3 Jo veiram dzeivam asūt, ītu pi cyta veira, jei byutu lauleibas lauzēja. Bet jo veirs nūmērst, tod jei nu lykuma ir breiva, un, jo īt pi cyta veira, nav nikaida lauleibas lauzēja. 4 Arī jyus, muni brōli, caur Kristus mīsu lykumam asat nūmyruši un pīdarat vīnam cytam, tys ir tam, kas ir pīsacēlis nu myrūnim, lai nastu augļus Dīvam. 5 Koleidz mes dzeivōjom mīsai, myusu lūcekļūs dorbōjōs caur lykumu izsauktōs grēceigōs kōreibas tai, ka mes nōvei nesem augļus. 6 Bet tagad nu lykuma mes asam atbreivōti, un myruši tam, kas myusus kalpynōja. Tōpēc mes tagad kolpojam jaunā gorā, bet na pēc nūvacōjušō lykuma burta.
7 Kū tad lai sokom? Vai lykums ir grāks? Nimoz nē. Bet gon tikai caur lykumu es pazynu grāku. Par kōreibu es nikō nazynōtu, jo lykums nasaceitu: Tev nabyus īkōrōt! 8 Caur lykumu rodōs grākam izdeveiba un manī uzmūdynōja dažaidas kaisleibas. Bez lykuma grāks ir miris. 9 Agrōk es dzeivōju bez lykuma, kad nōce bausleiba, grāks atsadzeivynōja, 10 bet es nūmyru. Un tai iznōce, ka bausleiba, kas beja dūta dzeivei, mani vede uz nōvi. 11 Pēc tam grāks, caur bausleibu atradis izdeveibu, mani apmōneja un caur tū nūdeve nōvei. 12 Tai tad, kai svāts ir lykums, tai svāta, taisneiga un loba ir bausleiba. 13 Vai tad lobais man ir palicis par nōvi? Nikod nē! Bet gon grāks, lai jys pasarōdeitu kai grāks, caur lobu man nese nōvi. Un caur lykumu jys pasarōdeja sovā brīsmeigajā grēceibā.
14 Kai mes zynom, lykums ir goreigs, bet es asmu mīseigs, padūts grākam. 15 Tō, kū doru, es nasaprūtu; es nadoru tō, kū grybu, bet gon doru tū (ļaunu), kū naīradzu. 16 Bet jo es doru tū, kō nagrybu, tod ar tū es pīkreitu, ka lykums ir lobs. 17 Tai tad, na es vairs dorbojūs, bet gon grāks, kas manī dzeivoj. 18 Es zynu, ka manī, tys ir mūnā mīsā, lobais nadzeivoj; lobu gribēt man veicās vīgli, bet tū dareit es naspēju. 19 Es nadoru loba, kō es grybu, bet gon doru ļaunu, kō es nagrybu. 20 Un jo es doru tū, kō nagrybu, tod doru jau na es, bet gon manī asūšais grāks. 21 Tai tad, es atrūnu lykumu: Jo es grybu dareit lobu, arī ļaunais man ir klōtu. 22 Pēc sovas īkšejōs pōrlīceibas es pīkreitu Dīva lykumam, 23 bet sovūs lūcekļūs es monu cytu lykumu, kas muna prōta lykumam nūsastōj pretim un mani pakļaun zam grāka lykuma, kas mit munūs lūcekļūs.
24 Es nalaimeigais cylvāks! Kas mani atbreivōs nu šōs nōvi nasūšōs mīsas? 25 — Dīva žēlesteiba caur myusu Kungu Jezu Kristu. Tai tad, es ar prōtu kolpoju Dīva lykumam, bet ar mīsu — grāka lykumam.
