XIII.
1 Ikvīnam jōpasadūd prīkšnīceibas varai. Nav varas, kas napaītu nu Dīva; kur tik jei pastōv, jei paīt nu Dīva. 2 Tai tad, kas pretojās vērseibai, tys pretojās Dīva nūlykumam, bet pretinīki poši sev pīsauc strōpi. 3 Lobā lītā vērsinīki nav beistami, bet gon ļaunā. Jo gribi, lai tev vērseibas navajadzātu beitīs, tod dori lobu un tu nu jōs sajimsi uzslavu, 4 Jo jī tev ir Dīva paleigi lobā. Bet jo tu dori ļaunu, tod beistīs, jī na par veļti nosoj zūbynu. Jī ir Dīva kolpi un izpylda dusmes tīsu pret tim, kas dora ļaunu. 5 Tōpēc jim jōpasadūd na tikai strōpes dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ, 6 tōdēļ jyus arī nūdūkļus moksojat, ka jī, kas tū omotu pylda, ir Dīva īredni. 7 Atdūdit ikvīnam tū, kas tam pīnōkās: kam nūdūklis, — nūdūkli, kam muita — muitu, kam baile — baili, kam gūds — gūdu.
8 Napalīcit nikam nikō porōdā, izjamūt sovstarpejū mīlesteibu, jo ikvīns, kas mīļoj tyvōkū, izpylda lykumu. 9 Tev nabyus lauleibas pōrlauzt; tev nabyus nūkaut; tev nabyus zagt (tev nabyus napatīši līcynōt); tev nabyus īkōrōt, kai arī vysas cytas bausleibas ir ītvartas šytamūs vōrdūs: Tev byus mīļōt sovu tyvōkū kai sevi pošu. 10 Mīlesteiba tyvōkajam nikō ļauna nadora; mīlesteiba ir lykuma pīpiļdejums.
Pīnōkumi pret sevi pošu.
11 Un tū jyus dorot saprosdami laiku, ka mums jau ir laiks nu mīga ceļtīs, jo pesteišona ir tyvōk, kai tod, kad mes īticējom. 12 Nakts jau ir pagōjuse, dīna ir atnōkuse. Lai tad matam nūst tymseibas dorbus, un lai gērbamēs gaismas īrūčūs, lai mes gūdam staigojam kai dīnā: 13 na maļteitēs un dzeršonōs, na izprīcōs un nakauneibā, na bōršonā un kildā, 14 bet gon apsagērbit Kungā Jezū Kristū, un naļutynojit mīsas kaisleibu apmīrynōšonai.
XIII.
1 Ikvīnam jōpasadūd prīkšnīceibas varai. Nav varas, kas napaītu nu Dīva; kur tik jei pastōv, jei paīt nu Dīva. 2 Tai tad, kas pretojās vērseibai, tys pretojās Dīva nūlykumam, bet pretinīki poši sev pīsauc strōpi. 3 Lobā lītā vērsinīki nav beistami, bet gon ļaunā. Jo gribi, lai tev vērseibas navajadzātu beitīs, tod dori lobu un tu nu jōs sajimsi uzslavu, 4 Jo jī tev ir Dīva paleigi lobā. Bet jo tu dori ļaunu, tod beistīs, jī na par veļti nosoj zūbynu. Jī ir Dīva kolpi un izpylda dusmes tīsu pret tim, kas dora ļaunu. 5 Tōpēc jim jōpasadūd na tikai strōpes dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ, 6 tōdēļ jyus arī nūdūkļus moksojat, ka jī, kas tū omotu pylda, ir Dīva īredni. 7 Atdūdit ikvīnam tū, kas tam pīnōkās: kam nūdūklis, — nūdūkli, kam muita — muitu, kam baile — baili, kam gūds — gūdu.
8 Napalīcit nikam nikō porōdā, izjamūt sovstarpejū mīlesteibu, jo ikvīns, kas mīļoj tyvōkū, izpylda lykumu. 9 Tev nabyus lauleibas pōrlauzt; tev nabyus nūkaut; tev nabyus zagt (tev nabyus napatīši līcynōt); tev nabyus īkōrōt, kai arī vysas cytas bausleibas ir ītvartas šytamūs vōrdūs: Tev byus mīļōt sovu tyvōkū kai sevi pošu. 10 Mīlesteiba tyvōkajam nikō ļauna nadora; mīlesteiba ir lykuma pīpiļdejums.
Pīnōkumi pret sevi pošu.
11 Un tū jyus dorot saprosdami laiku, ka mums jau ir laiks nu mīga ceļtīs, jo pesteišona ir tyvōk, kai tod, kad mes īticējom. 12 Nakts jau ir pagōjuse, dīna ir atnōkuse. Lai tad matam nūst tymseibas dorbus, un lai gērbamēs gaismas īrūčūs, lai mes gūdam staigojam kai dīnā: 13 na maļteitēs un dzeršonōs, na izprīcōs un nakauneibā, na bōršonā un kildā, 14 bet gon apsagērbit Kungā Jezū Kristū, un naļutynojit mīsas kaisleibu apmīrynōšonai.
