XII.
Sīvīte un drakons.
1 Dabasūs pasarōdeja lela zeime: Sīvīte saulē tārpta, zam jōs kōjom mēness un uz jōs golvas ar divpadsmit zvaigznem krūņs. 2 Jei beja mōtes cereibōs un sovōs sōpēs un dzemdeišonas mūkōs klīdze. 3 Un dabasūs pasarōdeja vēļ ūtra zeime: Raug, lels guņssorkons drakons ar septeņom golvom un desmit rogim un uz jō golvom septeņi krūni. 4 Jō aste rōve sev leidza trešu daļu nu debess zvaigznem un svīde jōs uz zemes. Drakons nūstōja pret sīvīti, kurai vajadzēja dzemdeit, lai tyuliņ pēc pīdzimšonas nūreit jōs bārnu.
5 Jei dzemdēja bārnu, kuram ar dzeļža sceptru jōvolda vysas tautas. Bārnu pajēme pi Dīva gūda krāslā, bet sīvīte aizbāga tuksnesī.
6 Tur jai Dīvs sagatavōja vītu, un jū uzturēja tyukstūša divi simti sešdesmit dīnu.
7 Te dabasūs izacēle kars. Michaeļs un jō engeli karōja pret drakonu, drakons un jō engeli arī karōja. 8 Bet jī pretim nūsaturēt navarēja un jim dabasūs vairs nabeja vītas. 9 Tad nūgryude lelū drakonu un vacū čyusku, kuru sauce par valnu un satanu, kura pīvyla vysu pasauli; jū nūmete uz zemi un reizē ar jū nūgryude arī jō engeļus. 10 Un es dzērdēju dabasūs jō lelū bolsu saucam: Tagad ir atnōkuse myusu Dīva pesteišona, vara un vaļsteiba un jō Kristus vara, jo ir nūgryusts myusu brōļu apvaiņōtōjs, kurs Dīva prīškā jūs apvaiņōja dīn un nakt. 11 Jī tū uzvarēja caur jāra asni un caur jō līceibas vōrdu, un jī sovu dzeivi tik moz vērtēja, ka lobōk pacīte nōvi. 12 Tōpēc prīcojitēs dabasi un jyus, kas jymūs dzeivojit. Bāda zemei un jyurai, uz jums nūsalaide valns lelōs dusmēs, jo jys zyna cik moz jam ir laika.
13 Kad drakons redzēja, ka ir nūsvīsts uz zemes, jys vojōja tū sīvīti, kura dzemdēja bārnu. 14 Bet sīvītei tyka dūti lelō ērgļa divi spōrni, lai jei tuksnesī aizlīdōtu uz tū vītu, kur jei čyuskas naskarta varātu dzeivōt vīnu laiku, divejus laikus un pus laika. 15 Tad čyuska nu sovom žūklom raideja sīvītei pakaļ yudini kai upi, lai straume jū aiznastu prūjom. 16 Bet te sīvītei nōce paleigā zeme: Zeme atvēre sovu muti un īsyuce tū straumi, kuru nu sovas mutes raideja drakons. 17 Tad drakons uz sīvītes ļūti aizadusmōja un aizgōja karōtu ar jōs pōrejim pēcnōcējim, ar tim, kas pylda Dīva bausleibas un kurim ir Jezus (Kristus) līceiba.
XII.
Sīvīte un drakons.
1 Dabasūs pasarōdeja lela zeime: Sīvīte saulē tārpta, zam jōs kōjom mēness un uz jōs golvas ar divpadsmit zvaigznem krūņs. 2 Jei beja mōtes cereibōs un sovōs sōpēs un dzemdeišonas mūkōs klīdze. 3 Un dabasūs pasarōdeja vēļ ūtra zeime: Raug, lels guņssorkons drakons ar septeņom golvom un desmit rogim un uz jō golvom septeņi krūni. 4 Jō aste rōve sev leidza trešu daļu nu debess zvaigznem un svīde jōs uz zemes. Drakons nūstōja pret sīvīti, kurai vajadzēja dzemdeit, lai tyuliņ pēc pīdzimšonas nūreit jōs bārnu.
5 Jei dzemdēja bārnu, kuram ar dzeļža sceptru jōvolda vysas tautas. Bārnu pajēme pi Dīva gūda krāslā, bet sīvīte aizbāga tuksnesī.
6 Tur jai Dīvs sagatavōja vītu, un jū uzturēja tyukstūša divi simti sešdesmit dīnu.
7 Te dabasūs izacēle kars. Michaeļs un jō engeli karōja pret drakonu, drakons un jō engeli arī karōja. 8 Bet jī pretim nūsaturēt navarēja un jim dabasūs vairs nabeja vītas. 9 Tad nūgryude lelū drakonu un vacū čyusku, kuru sauce par valnu un satanu, kura pīvyla vysu pasauli; jū nūmete uz zemi un reizē ar jū nūgryude arī jō engeļus. 10 Un es dzērdēju dabasūs jō lelū bolsu saucam: Tagad ir atnōkuse myusu Dīva pesteišona, vara un vaļsteiba un jō Kristus vara, jo ir nūgryusts myusu brōļu apvaiņōtōjs, kurs Dīva prīškā jūs apvaiņōja dīn un nakt. 11 Jī tū uzvarēja caur jāra asni un caur jō līceibas vōrdu, un jī sovu dzeivi tik moz vērtēja, ka lobōk pacīte nōvi. 12 Tōpēc prīcojitēs dabasi un jyus, kas jymūs dzeivojit. Bāda zemei un jyurai, uz jums nūsalaide valns lelōs dusmēs, jo jys zyna cik moz jam ir laika.
13 Kad drakons redzēja, ka ir nūsvīsts uz zemes, jys vojōja tū sīvīti, kura dzemdēja bārnu. 14 Bet sīvītei tyka dūti lelō ērgļa divi spōrni, lai jei tuksnesī aizlīdōtu uz tū vītu, kur jei čyuskas naskarta varātu dzeivōt vīnu laiku, divejus laikus un pus laika. 15 Tad čyuska nu sovom žūklom raideja sīvītei pakaļ yudini kai upi, lai straume jū aiznastu prūjom. 16 Bet te sīvītei nōce paleigā zeme: Zeme atvēre sovu muti un īsyuce tū straumi, kuru nu sovas mutes raideja drakons. 17 Tad drakons uz sīvītes ļūti aizadusmōja un aizgōja karōtu ar jōs pōrejim pēcnōcējim, ar tim, kas pylda Dīva bausleibas un kurim ir Jezus (Kristus) līceiba.
