X.
72 mōcekļu syuteišona.
1 Pēc tam Kungs pazeimōja cytus vēļ septeņdesmit divejus mōcekļus un pasyuteja jūs īt pa divi īprīkš uz ikvīnu mīstu un vītu, uz kurīni pats gribēja īt. 2 Jys tim saceja: Pļōves lauks gon ir lels, bet strōdnīku moz. Tōdēļ lyudzit pļōves lauka Kungu, lai syuta sovā laukā strōdnīkus. 3 Ejte. Raug, Es jyusus syutu, kai jārus vylku vydā. 4 Najemit leidza ni naudas moka, ni kules, ni kūrpu un ceļā nikō nasveicynojit. 5 Kad īīsit kaidā mōjā, tad pyrmū sokit: Mīrs šai mōjai. 6 Jo tur dzeivōs mīra bārns, tad jyusu mīrs pi jō mitēs, bet jo nē, tad atsagrīzs atpakaļ uz jums. 7 Tamā pat mōjā palicit āsdami un dzardami, kas pi jim ir, strōdnīks tadei ir cīneigs sovas olgas. Nastaigalejit nu vīnas sātas uz ūtru.
8 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusus tur pījims, tad ēdit, kū jums liks prīškā, 9 slymūs, kas tur byutu, dorit vasalus un jim sludynojit: Dīva vaļsteiba pi jums tyvojās. 10 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusu tur napījimtu, tad ejit ōrā īlōs saceidami: 11 Mes pat putekli, kas pīlypa pi myusu kōjom nu jyusu mīsta, nūkrotam uz jums atpakaļ, — tūmār īvārojit, ka Dīva vaļsteiba ir tyvu. 12 Es jums soku, ka Sodomai tamā dīnā byus vīgļōk, na taidam mīstam.
Draudi mīstim.
13 Bāda tev, Korozain, bāda tev, Betsaida! Jo Tyrā un Sydonā byutu nūtykuši tī breinumi, kas pi jums nūtyka, tad jau seņ maisā un palnūs byutu grāku vaidēšonu darejuši. 14 Tyram un Sydonam tīsas dīnā byus vīgļōk, kai jums. 15 Un tu, Kafarnaum, vai tu nabeji leidz debesim paaugstynōts? Tu tiksi nūgryusts leidz eļnei.
16 Kas jyusu klausa, tys Manis klausa, kas jyusus nīvoj, tys Mani nīvoj, bet kas Mani nīvoj, tys nīvoj Tū, kas Mani syuteja.
Mōcekļu atsagrīzšona.
17 Tī septeņdesmit divi grīzēs prīceigi atpakaļ un stōsteja: Kungs, Tovā Vōrdā pat ļaunī gori ir mums padeveigi. 18 Jys atbiļdēja: Es redzēju ļaunū goru, kai zibini nu dabasim kreitam. 19 Raug, Es jums īdevu varu staigōt pōri par čyuskom un skorpionim un par naideigū spāku, nikas jums navarēs kaitēt. 20 Tūmār nasaprīcojit nu tō, ka ļaunī gori jums ir padeveigi, bet gon prīcojitēs nu tō, ka jyusu vōrdi ir dabasūs pīraksteiti.
Pateiceibas lyugšona.
21 Tūlaik Jys prīcōjōs Svātajā Gorā un saceja:
Tāvs, dabasu un zemes Kungs, Es tevi slaveju,
ka Tu šytū paslēpi pret gudrim un saprateigim,
bet pasludynōji mozajim.
22 Jā, Tāvs, tai Tev ir labpaticis!
Muns Tāvs Maņ vysu atdeve.
Nikas nazyna, kas ir Dāls, kai vīneigi Tāvs.
Un nikas nazyna, kas ir Tāvs, kai tikai Dāls
un tys, kam Dāls grib dareit zynomu.
23 Un pasagrīzis uz mōceklim saceja: Svēteigas ir acis, kas redz tū, kū jyus radzat! 24 Es tadei jums soku: Daudz kēneņu un pravīšu gribēja redzēt tū, kū jyus radzat, bet naredzēja, dzērdēt, kū jyus dzēržat, bet nadzērdēja.
Žāļsirdeigais samarīts.
25 Raug, pīsacēle vīns Rokstim mōceitais un, grybādams Jū pōrbaudeit, saceja: Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 26 Bet Jys tam atbiļdēja: Kas stōv raksteits lykumā? Kai tur losi? 27 Jys atbiļdēja: Mīļoj Dīvu, sovu Kungu nu vysas sovas sirds, nu vysas sovas dvēseles, nu vysa sova spāka un nu vysa sova prōta un sovu tyvōkū, kai sevi pošu. 28 Tad Jys atbiļdēja: Tu atbiļdēji vysā labi, dori tai un dzeivōsi. 29 Bet tys, grybādams sevi attaisnōt, saceja Jezum: Kas tad ir maņ tyvōkais?
30 Jezus, tōļōk runojūt, jam saceja: Kaids cylvāks, īdams nu Jeruzalema uz Jericho, kryta laupeitōju rūkōs. Tī aplaupejuši gryuši jū īvaiņōja, un pamatuši pusdzeivu guļūt, aizgōja prūjom. 31 Pa tū ceļu gadejōs īt vīnam goreidznīkam; jys tū īraudzeja, bet pagōja garum. 32 Tai pat ari levits, atgōjis uz tū vītu, pasavēre un pagōja garum. 33 Ari kaids samarīts gōja pa tū ceļu Bet, īraudzejis tū, jys apsažālōja, 34 pīgōja klōtu, apsvaideja bryuces ar eleju un veinu un jōs apseja. Tad pajēme jū uz sova lūpa, un nūvede uz mōjas vītu un jū apkūpe. 35 Nōkušā dīnā, izviļcis divi denari, īdeve mōjas saiminīkam saceidams: Apkūp jū un jo vairōk par šytū izdūsi, es, īdams atpakaļ, tev atleidzēšu. 36 Kurs tad nu šitim trejim, pēc tovom dūmom, ir laupeitōju rūkōs īkrytušō tyvōkais? 37 Tad jys atbiļdēja: Tys, kas jam izdareja žāļsirdeibu. Un Jezus tam saceja: Ej un dori taipat.
Marta un Marija.
38 Un nūtyka, ka Jezus, īdams pa ceļu, īgōja kaidā solā. Tur Jū pījēme sovōs mōjōs kaida sīvīte, vōrdā Marta. 39 Jai beja mōsa, vōrdā Marija. Tei nūsāda pi Kunga kōjom un klausejōs Jō mōceibas. 40 Marta, turpretim, pyulējōs, ļūti aizjimta ar dažaidom pakolpōšonom. Jei, pīgōjuse klōt, saceja: Kungs, vai Tev navā nikaidu ryup’u par tū, ka muna mōsa atstōja mani vīnu pošu kolpojam? Pasok, lai jei maņ paleidz. 41 Bet Kungs atbiļdēja: Marta, Marta, tu pyulejīs un ryupejīs par daudz lītom, bet vīna ir vajadzeiga. 42 Marija sev izlaseja lobōkū daļu, kas nu jōs natiks atjimta.
X.
72 mōcekļu syuteišona.
1 Pēc tam Kungs pazeimōja cytus vēļ septeņdesmit divejus mōcekļus un pasyuteja jūs īt pa divi īprīkš uz ikvīnu mīstu un vītu, uz kurīni pats gribēja īt. 2 Jys tim saceja: Pļōves lauks gon ir lels, bet strōdnīku moz. Tōdēļ lyudzit pļōves lauka Kungu, lai syuta sovā laukā strōdnīkus. 3 Ejte. Raug, Es jyusus syutu, kai jārus vylku vydā. 4 Najemit leidza ni naudas moka, ni kules, ni kūrpu un ceļā nikō nasveicynojit. 5 Kad īīsit kaidā mōjā, tad pyrmū sokit: Mīrs šai mōjai. 6 Jo tur dzeivōs mīra bārns, tad jyusu mīrs pi jō mitēs, bet jo nē, tad atsagrīzs atpakaļ uz jums. 7 Tamā pat mōjā palicit āsdami un dzardami, kas pi jim ir, strōdnīks tadei ir cīneigs sovas olgas. Nastaigalejit nu vīnas sātas uz ūtru.
8 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusus tur pījims, tad ēdit, kū jums liks prīškā, 9 slymūs, kas tur byutu, dorit vasalus un jim sludynojit: Dīva vaļsteiba pi jums tyvojās. 10 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusu tur napījimtu, tad ejit ōrā īlōs saceidami: 11 Mes pat putekli, kas pīlypa pi myusu kōjom nu jyusu mīsta, nūkrotam uz jums atpakaļ, — tūmār īvārojit, ka Dīva vaļsteiba ir tyvu. 12 Es jums soku, ka Sodomai tamā dīnā byus vīgļōk, na taidam mīstam.
Draudi mīstim.
13 Bāda tev, Korozain, bāda tev, Betsaida! Jo Tyrā un Sydonā byutu nūtykuši tī breinumi, kas pi jums nūtyka, tad jau seņ maisā un palnūs byutu grāku vaidēšonu darejuši. 14 Tyram un Sydonam tīsas dīnā byus vīgļōk, kai jums. 15 Un tu, Kafarnaum, vai tu nabeji leidz debesim paaugstynōts? Tu tiksi nūgryusts leidz eļnei.
16 Kas jyusu klausa, tys Manis klausa, kas jyusus nīvoj, tys Mani nīvoj, bet kas Mani nīvoj, tys nīvoj Tū, kas Mani syuteja.
Mōcekļu atsagrīzšona.
17 Tī septeņdesmit divi grīzēs prīceigi atpakaļ un stōsteja: Kungs, Tovā Vōrdā pat ļaunī gori ir mums padeveigi. 18 Jys atbiļdēja: Es redzēju ļaunū goru, kai zibini nu dabasim kreitam. 19 Raug, Es jums īdevu varu staigōt pōri par čyuskom un skorpionim un par naideigū spāku, nikas jums navarēs kaitēt. 20 Tūmār nasaprīcojit nu tō, ka ļaunī gori jums ir padeveigi, bet gon prīcojitēs nu tō, ka jyusu vōrdi ir dabasūs pīraksteiti.
Pateiceibas lyugšona.
21 Tūlaik Jys prīcōjōs Svātajā Gorā un saceja:
Tāvs, dabasu un zemes Kungs, Es tevi slaveju,
ka Tu šytū paslēpi pret gudrim un saprateigim,
bet pasludynōji mozajim.
22 Jā, Tāvs, tai Tev ir labpaticis!
Muns Tāvs Maņ vysu atdeve.
Nikas nazyna, kas ir Dāls, kai vīneigi Tāvs.
Un nikas nazyna, kas ir Tāvs, kai tikai Dāls
un tys, kam Dāls grib dareit zynomu.
23 Un pasagrīzis uz mōceklim saceja: Svēteigas ir acis, kas redz tū, kū jyus radzat! 24 Es tadei jums soku: Daudz kēneņu un pravīšu gribēja redzēt tū, kū jyus radzat, bet naredzēja, dzērdēt, kū jyus dzēržat, bet nadzērdēja.
Žāļsirdeigais samarīts.
25 Raug, pīsacēle vīns Rokstim mōceitais un, grybādams Jū pōrbaudeit, saceja: Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 26 Bet Jys tam atbiļdēja: Kas stōv raksteits lykumā? Kai tur losi? 27 Jys atbiļdēja: Mīļoj Dīvu, sovu Kungu nu vysas sovas sirds, nu vysas sovas dvēseles, nu vysa sova spāka un nu vysa sova prōta un sovu tyvōkū, kai sevi pošu. 28 Tad Jys atbiļdēja: Tu atbiļdēji vysā labi, dori tai un dzeivōsi. 29 Bet tys, grybādams sevi attaisnōt, saceja Jezum: Kas tad ir maņ tyvōkais?
30 Jezus, tōļōk runojūt, jam saceja: Kaids cylvāks, īdams nu Jeruzalema uz Jericho, kryta laupeitōju rūkōs. Tī aplaupejuši gryuši jū īvaiņōja, un pamatuši pusdzeivu guļūt, aizgōja prūjom. 31 Pa tū ceļu gadejōs īt vīnam goreidznīkam; jys tū īraudzeja, bet pagōja garum. 32 Tai pat ari levits, atgōjis uz tū vītu, pasavēre un pagōja garum. 33 Ari kaids samarīts gōja pa tū ceļu Bet, īraudzejis tū, jys apsažālōja, 34 pīgōja klōtu, apsvaideja bryuces ar eleju un veinu un jōs apseja. Tad pajēme jū uz sova lūpa, un nūvede uz mōjas vītu un jū apkūpe. 35 Nōkušā dīnā, izviļcis divi denari, īdeve mōjas saiminīkam saceidams: Apkūp jū un jo vairōk par šytū izdūsi, es, īdams atpakaļ, tev atleidzēšu. 36 Kurs tad nu šitim trejim, pēc tovom dūmom, ir laupeitōju rūkōs īkrytušō tyvōkais? 37 Tad jys atbiļdēja: Tys, kas jam izdareja žāļsirdeibu. Un Jezus tam saceja: Ej un dori taipat.
Marta un Marija.
38 Un nūtyka, ka Jezus, īdams pa ceļu, īgōja kaidā solā. Tur Jū pījēme sovōs mōjōs kaida sīvīte, vōrdā Marta. 39 Jai beja mōsa, vōrdā Marija. Tei nūsāda pi Kunga kōjom un klausejōs Jō mōceibas. 40 Marta, turpretim, pyulējōs, ļūti aizjimta ar dažaidom pakolpōšonom. Jei, pīgōjuse klōt, saceja: Kungs, vai Tev navā nikaidu ryup’u par tū, ka muna mōsa atstōja mani vīnu pošu kolpojam? Pasok, lai jei maņ paleidz. 41 Bet Kungs atbiļdēja: Marta, Marta, tu pyulejīs un ryupejīs par daudz lītom, bet vīna ir vajadzeiga. 42 Marija sev izlaseja lobōkū daļu, kas nu jōs natiks atjimta.
