XXII.
Pōvuls runoj ļaudim.
1 Veiri, brōli un tāvi, pasaklausit munas atsataisnōšonas runas, ar kuru es tagad pi jums grīžūs. 2 Tī, izdzērduši, ka uz jim runoj ebreju volūdā, palyka vēļ klusōki. Un jys runōja: 3 Es asmu jūdu veirs, pēc dzimšonas nu Cilicijas Tarsim, šeit šytamā piļsātā izaudzāts un pi Gamalieļa kōjom bōrgajūs tāvu lykumūs mōceits. Es beju centeigs Dīva (lykuma) aizstōvātōjs, kai jyus visi vēļ šudiņ esit. 4 Kai taids es šytū ticeibu vojōju leidz nōvei un es lyku veirīšus un sīvītes sasīt un slūdzeit cītumūs. 5 Šytū maņ var aplīcynōt vērsgoreidznīks un vysa augstō padūme. Nu jim es sajēmu vēstules uz Damaska brōlim un devūs uz turīni, lai ari tūs, kas tur beja, sasītus vastu uz Jeruzalemu nūstrōpēšonai.
6 Bet kad es, braukdams uz turīni, beju natōli nu Damaska, ap pusdīnas laiku mani umai nu dabasim apjēme lela gaisma. 7 Pakritis uz zemes, es izdzēržu maņ saucūšu bolsu: Saul, Saul, kōpēc tu mani vojoj? 8 Tad es atbiļdēju: Kungs, kas Tu esi? Un Jys maņ saceja: Es asmu Jezus Nazareīts, kuru tu vojoj. 9 Muni ceļa bīdri gaismu gon redzēja, bet tō bolsa, kurs maņ sauce, nadzērdēja. 10 Tad es vaicōju: Kungs, kas maņ doroms? Un Kungs maņ atbiļdēja: Celīs augšā un ej uz Damasku, tur tev vysu, kas doroms, pasaceis.
11 Un tai, kai es gaismas spūžuma dēļ navarēju nikō redzēt, uz Damasku mani aiz rūkom aizvede muni ceļa bīdri. 12 Tur pi manis atgōja kaids lykumam uzticeigs cylvāks Ananiass, kuram pi visim turīnes jūdim ir loba slava. 13 Jys, pīgōjis pi manis klōtu, saceja: Saul, brōļ, esi redzeigs, un es tamā pat breidī jū īraudzeju. 14 Tad jys saceja tōļōk: Myusu tāvu Dīvs tevi izlaseja, ka tu pazeitu Jō grybu, ka radzātu Taisneigū un ka nu Jō lyupom izdzērstu bolsu, 15 jo tev byus vysu ļaužu prīškā jōlīcynoj tū, kū tu esi redzējis un dzērdējis. 16 Un kōpēc vēļ tagad vylcynojīs? Celīs augšā, pījem kristeibu, un, pīsaucis Jō vōrda, apmozgoj sovus grākus. 17 Un kad es, atsagrīzis atpakaļ uz Jeruzalemu, svētneicā lyudžūs, es īkrytu ekstazē. 18 Es īraudzeju Jū, un Jys maņ saceja: Steidzīs un nu Jeruzalemas ej prūjom, jo te tovas līceibas par Mani napījims. 19 Bet es atbiļdēju: Kungs, jī tadei zyna, ka es tūs lyku slūdzeit cītumā un svētneicā dauzeit tūs, kas Tev ticēja. 20 Un kad Tōva līcinīka Stepōna asnis tyka līts, es ar patikšonu stōvēju klōt un apsorgōju beņžu drēbes. 21 Bet Jys maņ teice: Ej, jo Es tevi tōli, pat uz pogōnim, syuteišu.
Jūdi pīprosa Pōvulam nōves.
22 Leidz šam jī jō klausejōs. Bet tagad pacēle sovu bolsu un klīdze: Nūst ar taidu nu zemes vērsa! Jys ilgōk dzeivōt nadreikst! 23 Un kad jī tai klīdze, sovas drēbes nūsvīduši zemē, gaisā svīde putekli. 24 Tad vērsinīks pavēlēja jū īvest karaveiru nūmetnē un šaustūt nūpratynōt, kōdēļ tī tai pret jū uzastōj. 25 Kad jū izstīpe zam syksnu peickom, Pōvuls uz klōtasūšū simtnīku atsasauce: Vai tad jums ir breivi Romas piļsōni šausteit un pi tam vēļ bez tīsas sprīduma? 26 Šytū izdzērdis, simtnīks aizgōja pi vērsinīka un jam paziņōja saceidams: Kū tu dori? Šytys cylvāks ir tadei Romas piļsōņs. 27 Tad pīgōjis klōtu vērsinīks saceja: Pasoki maņ, vai tu esi Romas piļsōņs? Un tys atbiļdēja: Jā. 28 Tad vērsinīks saceja: Es tū piļsōneibu īmontōju par lelu naudas sumu. Pōvuls tam atbiļdēja: Bet es nu dzimšonas. 29 Tad tī, kas gribēja jū nūpratynōt, tyuleņ atsastōja nūst. Tū zynūt, vērsinīku pōrjēme baile, ka jys Romas piļsōni beja licis šausteit.
Pōvuls augstōs padūmes prīškā.
30 Nōkūšā dīnā, grybādams zynōt nūteikti, kōpēc jūdi jū apvaiņōja, atraisejis jū vaļā, jys saaicynōja kūpā vērsgoreidznīkus un augstū padūmi, lyka atvest Pōvulu un stōdeit tū jūs vydā.
XXII.
Pōvuls runoj ļaudim.
1 Veiri, brōli un tāvi, pasaklausit munas atsataisnōšonas runas, ar kuru es tagad pi jums grīžūs. 2 Tī, izdzērduši, ka uz jim runoj ebreju volūdā, palyka vēļ klusōki. Un jys runōja: 3 Es asmu jūdu veirs, pēc dzimšonas nu Cilicijas Tarsim, šeit šytamā piļsātā izaudzāts un pi Gamalieļa kōjom bōrgajūs tāvu lykumūs mōceits. Es beju centeigs Dīva (lykuma) aizstōvātōjs, kai jyus visi vēļ šudiņ esit. 4 Kai taids es šytū ticeibu vojōju leidz nōvei un es lyku veirīšus un sīvītes sasīt un slūdzeit cītumūs. 5 Šytū maņ var aplīcynōt vērsgoreidznīks un vysa augstō padūme. Nu jim es sajēmu vēstules uz Damaska brōlim un devūs uz turīni, lai ari tūs, kas tur beja, sasītus vastu uz Jeruzalemu nūstrōpēšonai.
6 Bet kad es, braukdams uz turīni, beju natōli nu Damaska, ap pusdīnas laiku mani umai nu dabasim apjēme lela gaisma. 7 Pakritis uz zemes, es izdzēržu maņ saucūšu bolsu: Saul, Saul, kōpēc tu mani vojoj? 8 Tad es atbiļdēju: Kungs, kas Tu esi? Un Jys maņ saceja: Es asmu Jezus Nazareīts, kuru tu vojoj. 9 Muni ceļa bīdri gaismu gon redzēja, bet tō bolsa, kurs maņ sauce, nadzērdēja. 10 Tad es vaicōju: Kungs, kas maņ doroms? Un Kungs maņ atbiļdēja: Celīs augšā un ej uz Damasku, tur tev vysu, kas doroms, pasaceis.
11 Un tai, kai es gaismas spūžuma dēļ navarēju nikō redzēt, uz Damasku mani aiz rūkom aizvede muni ceļa bīdri. 12 Tur pi manis atgōja kaids lykumam uzticeigs cylvāks Ananiass, kuram pi visim turīnes jūdim ir loba slava. 13 Jys, pīgōjis pi manis klōtu, saceja: Saul, brōļ, esi redzeigs, un es tamā pat breidī jū īraudzeju. 14 Tad jys saceja tōļōk: Myusu tāvu Dīvs tevi izlaseja, ka tu pazeitu Jō grybu, ka radzātu Taisneigū un ka nu Jō lyupom izdzērstu bolsu, 15 jo tev byus vysu ļaužu prīškā jōlīcynoj tū, kū tu esi redzējis un dzērdējis. 16 Un kōpēc vēļ tagad vylcynojīs? Celīs augšā, pījem kristeibu, un, pīsaucis Jō vōrda, apmozgoj sovus grākus. 17 Un kad es, atsagrīzis atpakaļ uz Jeruzalemu, svētneicā lyudžūs, es īkrytu ekstazē. 18 Es īraudzeju Jū, un Jys maņ saceja: Steidzīs un nu Jeruzalemas ej prūjom, jo te tovas līceibas par Mani napījims. 19 Bet es atbiļdēju: Kungs, jī tadei zyna, ka es tūs lyku slūdzeit cītumā un svētneicā dauzeit tūs, kas Tev ticēja. 20 Un kad Tōva līcinīka Stepōna asnis tyka līts, es ar patikšonu stōvēju klōt un apsorgōju beņžu drēbes. 21 Bet Jys maņ teice: Ej, jo Es tevi tōli, pat uz pogōnim, syuteišu.
Jūdi pīprosa Pōvulam nōves.
22 Leidz šam jī jō klausejōs. Bet tagad pacēle sovu bolsu un klīdze: Nūst ar taidu nu zemes vērsa! Jys ilgōk dzeivōt nadreikst! 23 Un kad jī tai klīdze, sovas drēbes nūsvīduši zemē, gaisā svīde putekli. 24 Tad vērsinīks pavēlēja jū īvest karaveiru nūmetnē un šaustūt nūpratynōt, kōdēļ tī tai pret jū uzastōj. 25 Kad jū izstīpe zam syksnu peickom, Pōvuls uz klōtasūšū simtnīku atsasauce: Vai tad jums ir breivi Romas piļsōni šausteit un pi tam vēļ bez tīsas sprīduma? 26 Šytū izdzērdis, simtnīks aizgōja pi vērsinīka un jam paziņōja saceidams: Kū tu dori? Šytys cylvāks ir tadei Romas piļsōņs. 27 Tad pīgōjis klōtu vērsinīks saceja: Pasoki maņ, vai tu esi Romas piļsōņs? Un tys atbiļdēja: Jā. 28 Tad vērsinīks saceja: Es tū piļsōneibu īmontōju par lelu naudas sumu. Pōvuls tam atbiļdēja: Bet es nu dzimšonas. 29 Tad tī, kas gribēja jū nūpratynōt, tyuleņ atsastōja nūst. Tū zynūt, vērsinīku pōrjēme baile, ka jys Romas piļsōni beja licis šausteit.
Pōvuls augstōs padūmes prīškā.
30 Nōkūšā dīnā, grybādams zynōt nūteikti, kōpēc jūdi jū apvaiņōja, atraisejis jū vaļā, jys saaicynōja kūpā vērsgoreidznīkus un augstū padūmi, lyka atvest Pōvulu un stōdeit tū jūs vydā.
