II.
Publiskōs lyugšonas.
1 Vyspyrms es tevi uzaicynoju, ka natyktu nūturātas lyugšonas, lyugumi, pīlyugšonas un pateiceibas lyugšonas par visim cylvākim, 2 par kēnenim un visim varas nesējim, lai mes vysā dīvbejeibā un gūdbejeibā mīreigi un natraucāti varātu dzeivōt. 3 Tys ir labi un pateikami myusu Pesteitōja Dīva prīškā, 4 kas grib lai visi cylvāki byutu izpesteiti un pīītu pi patīseibas atzeišonas. 5 Ir tik vīns vīneigs Dīvs un vīns Vydōtōjs storp Dīvu un cylvākim: Cylvāks Jezus Kristus, 6 kas pats sevī atdeve izpērkšonas moksai par visim. Šitei ir pesteišonas līceiba, kas sovā laikā atnōce. 7 Deļ jōs es asmu īcalts par sludynōtōju un apostolu, — es stōstu patīseibu, es namaloju, — par tautu mōceitōju ticeibā un patīseibā.
8 Es grybu, lai veirīši ikvīnā vītā padīveigi rūkas pacāluši lyugtūs bez dusmes un greizsirdeibas.
9 Tai pat arī sīvītes lai īsarūn kautreigi, saprateigi sevi īrūsušas na ar motu puškim, zaltu, perlem un dōrgom drēbem, 10 bet gon, kai dīvbejeigom sīvītem pīnōkās, ar lobim dorbim.
11 Sīvīte lai pījam mōceibu vysā mīreigi un padeveigi; 12 es sīvītei naatļaunu ni mōceit, ni arī par veirīti vaļdeit, jai joizatur vysā klusu, 13 jo īprīkš beja radeits Odums un tad tikai Īva. 14 Na Odums beja pīvylts, bet gon sīva beja pīvylta un izdareja pōrkōpumu. 15 Tūmār, jei sev pesteišonu atrass mōtes pīnōkumu izpiļdeišonā, jo tik jei gūdeigi pastōvēs ticeibā, mīlesteibā un svātpalikšonā.
II.
Publiskōs lyugšonas.
1 Vyspyrms es tevi uzaicynoju, ka natyktu nūturātas lyugšonas, lyugumi, pīlyugšonas un pateiceibas lyugšonas par visim cylvākim, 2 par kēnenim un visim varas nesējim, lai mes vysā dīvbejeibā un gūdbejeibā mīreigi un natraucāti varātu dzeivōt. 3 Tys ir labi un pateikami myusu Pesteitōja Dīva prīškā, 4 kas grib lai visi cylvāki byutu izpesteiti un pīītu pi patīseibas atzeišonas. 5 Ir tik vīns vīneigs Dīvs un vīns Vydōtōjs storp Dīvu un cylvākim: Cylvāks Jezus Kristus, 6 kas pats sevī atdeve izpērkšonas moksai par visim. Šitei ir pesteišonas līceiba, kas sovā laikā atnōce. 7 Deļ jōs es asmu īcalts par sludynōtōju un apostolu, — es stōstu patīseibu, es namaloju, — par tautu mōceitōju ticeibā un patīseibā.
8 Es grybu, lai veirīši ikvīnā vītā padīveigi rūkas pacāluši lyugtūs bez dusmes un greizsirdeibas.
9 Tai pat arī sīvītes lai īsarūn kautreigi, saprateigi sevi īrūsušas na ar motu puškim, zaltu, perlem un dōrgom drēbem, 10 bet gon, kai dīvbejeigom sīvītem pīnōkās, ar lobim dorbim.
11 Sīvīte lai pījam mōceibu vysā mīreigi un padeveigi; 12 es sīvītei naatļaunu ni mōceit, ni arī par veirīti vaļdeit, jai joizatur vysā klusu, 13 jo īprīkš beja radeits Odums un tad tikai Īva. 14 Na Odums beja pīvylts, bet gon sīva beja pīvylta un izdareja pōrkōpumu. 15 Tūmār, jei sev pesteišonu atrass mōtes pīnōkumu izpiļdeišonā, jo tik jei gūdeigi pastōvēs ticeibā, mīlesteibā un svātpalikšonā.
