XII.
Breidynōjums pret līkuleibu.
1 Tam laikam sasalaseja tik lels ļaužu daudzums, ka cyts cytam myna uz kōjom. Pyrmū Jys īsōce runōt mōceklim: Sorgojitēs farizeju rauga, tys ir līkuleibas. 2 Nikas tadei nava tai nūglobōts, ka natyktu atrosts, nikas tai nūslāpts, ka natyktu izzynōts. 3 Kū jyus runojat tymsumā, tys tiks atkōrtōts gaismā, un kū jyus kam kambarī kluseņom stōstot, tys tiks sludynōts nu jumtim.
Pamūdynōjums uz drūšsirdeibu un iztureibu.
4 Jums, sovim draugim, Es soku: Nasabeistit tūs, kas, mīsu nūnōvējuši, vairōk nikō naspēj padareit. 5 Bet Es jums parōdeišu, kō vajaga beitīs: Beistitēs Tō, kas nūnōvējis var īmest eļnē. Patīši, Es soku: Jō beistitēs. 6 Vai tad par divim vara gobolim navar nūpērkt pīcu zvērbuļu? — tumār nivīns nu jim nava Dīva prīškā aizmērsts. 7 Tadei un moti, kas ir uz jyusu golvas, visi ir saskaiteiti. Nasabeistit, jyus asat vērteigōki par daudz zvērbulim.
8 Es jums soku: Kas Mani atzeis ļaužu prīškā, tū atzeis ari Cylvāka Dāls eņgeļu prīškā. 9 Bet kas Manis aizalīgs ļaužu prīškā, tō Es aizalīgšu Dīva eņgeļu prīškā. 10 Kas izsaceitu kaidu vōrdu pret Cylvāka Dālu, tam vēļ tiks atlaists, bet kas zaimōtu Svātū Goru, tys atlaisšonas nasajims.
11 Kad jyusus vodōs uz synagogom, īrednim un vērsinīkim, tad nasaryupejit, kai sevi aizstōvēt un kū runōt. 12 Gon jau Svātais Gors jyusus tamā breidī īmōceis, kas sokoms.
Pōrsorgōjums pret montkōreibu.
13 Kaids nu ļaužu pulka Jō lyudze: Mōceitōj, pīsoki munam brōļam, ka jys sadaleitu ar mani montōjumu. 14 Jys tam atbiļdēja: Cylvāks, kas tad Mani par tīsnesi un montōjumu daleitōju pi jums ir īcēlis?
15 Un Jys saceja tōļōk: Sorgojitēs uzmaneigi nu ikvīnas montkōreibas. Lai ari kaids dzeivōtu pōrpiļneibā, tūmār jō dzeive nava atkareiga nu jō monta.
16 Tad jim pastōsteja pīleidzeibu: Kaidam bogōtnīkam beja dryva, kas deve jam bogōtu ražu. 17 Jys dūmōja pats sevī: Kū lai doru? Maņ tadei nav vītas, kur augļus nūlikt. 18 Un jys saceja: Es dareišu tai: Nūjaukšu sovus škyuņus un izbyuvēšu jaunus lelōkus. Tur varēšu nūlikt vysus augļus un vysu sovu montu, 19 un sovai dvēselei teikšu: Dvēsele, tev ir daudzi monta, dēļ ļūti daudzim godim sakrōts, atsapyut, ēd, dzer un prīceigi padzeivoj. 20 Bet Dīvs tam pasaceis: Tu muļkis, šūnakt pat tova dvēsele nu tevis tiks atsaukta. Kam tad tys pīdarēs, kū esi sakrōjis? 21 Tai nūteik tam, kas dēļ sevis montu krōj, bet Dīva prīškā nava bogōts.
Pōrmēreigōs ryupes ir līkas.
22 Tad Jys saceja sovim mōceklim: Tōpēc Es jums soku, nasaryupejit pōrōk par dzeivi, — kū ēssit, ni ari par mīsu, — kū apviļksit. 23 Tadei dzeive ir vērteigōka par ēdīni, un mīsa par apgērbu. 24 Jemit vārā kraukļus. Jī tadei ni sēj, ni pļaun, jim navā ni klēts, ni škyuņa, bet Dīvs jūs baroj. Bet jyus asat vērteigōki par putnim. 25 Un kas tad var caur pyulem pīlikt sovam myužam kaut vīnu ūlekti. 26 Jo jyus tōs vysnīceigōkōs līteņas navarit izdareit, kōpēc tad ryupejitēs par cytom lītom. 27 Apskotit lilijas, kai jōs aug, jōs tadei ni strōdoj, ni sprēž. Bet Es jums sōku, ka pats Salomons vysā sovā slavā nasagērbe tai, kai vīna nu jom. 28 Jo tad zōli, kas šudiņ uz teiruma stōv, bet reit tiks īmasta ceplī, Dīvs tai apgērb, tū vairōk jyusus, jyus mozticeigī. 29 Tai tad navaicojit, kū jyus ēssit, kū dzersit, un nasaryupejit pōrōk. 30 Par tū ryupejās šō pasauļa pogōni; jyusu Tāvs tadei zyna, ka tys jums ir vajadzeigs. 31 Bet pyrmōk meklejit (Dīva) vaļsteibas un jōs taisneibas, un tys (vyss) jums byus pīlykts klōtu.
Krōjums dabasūs.
32 Nasabeisti, mozais puļceņ, — jyusu Tāvam tadei labpatyka dūt jums vaļsteibu. 33 Pōrdūdit tū, kū turit, un izdolit žāļsirdeibas dōvonōs. Īgōdojit sev krōjumu, kas napalīk vacs, — naizsmeļamu krōjumu dabasūs, kur zaglis navar pītivēt un kūde iznycynōt. 34 Tadei kur ir jyusu krōjums, tur byus ari jyusu sirds.
Pīleidzeiba par mūdrū kolpu.
35 Jyusu gūrnim jōbyun apjūztim, un lukturim (rūkōs) aizdagtim. 36 Pošim jōbyun taidim, kai kolpim, kas gaida sova kunga nu kōzom atsagrīžam, lai jam, kai tik sōks klaudzynōt, tyuleņ atdareitu. 37 Laimeigi tī kolpi, kurus kungs atgōjis atrass nūmūdā. Patīši, Es jums soku: Jys apsajūzis, liks tim nūsēst un jim kolpōs. 38 Jo atīs ūtrōs vai trešōs nakts sardzes laikā un tai atrass, tad laimeigi ir tī (kolpi).
39 Bet īvārojit tū: Jo saiminīks zynōtu, kurā stuņdē zaglis atīs, tad jys byutu nūmūdā un naļautu tam īsalauzt sovā mōjā. 40 Esit tad gataveibā, o Cylvāka Dāls atīs tamā stuņdē, kod nadūmōsit.
41 Tad Pīters vaicōja: Kungs, vai šitei pīleidzeiba atsateic tikai uz mums vai ari uz visim? 42 Kungs saceja: Kas tad ir tys uzticeigais un gudrais pōrvaļdnīks, kuru kungs īcēle par sovu saimi, lai jys dūtu tim nūteiktā laikā bareibu? 43 Laimeigs tys kolps, kuru kungs atgōjis atrass tai dorūt. 44 Patīši, Es jums soku: Jys īceļs tū par vysas sovas maņteibas (pōrvaļdnīku). 45 Bet jo tys kolps pats sovā sirdī teiktu: Muns kungs ar atnōkšonu kavejās, un ka sōktu kolpus un kolpyunes sist; pats ēst, dzert un nūsadzert, 46 tad taida kolpa kungs atīs tamā dīnā, kod jys nagaida un stuņdē, kuras nazyna. Tad jys liks jū sakopōt un pazeimōs jam vītu reizē ar naticeigim. 47 Bet tys kolps, kas, zynōdams kunga vaļu, tūmār nadareitu saskaņā ar jō vaļu, sajims daudzi sitīņu. 48 Turpretim tys, kas nazynūt dora tū, kas peļnej sitīņus, dabōs tikai nadaudz sitīņu. Kam ir daudzi dūts, nu tō daudzi tiks praseits, kam daudzi ir uztycāts, nu tō daudzi tiks pīpraseits.
K. Jezum pakaļīšona ir saisteita ar pašuzpurēšonūs.
49 Es asmu nōcis mest guni vērs zemes un nikō cyta nagrybu, kai vīn, ka jei dagtu. 50 Bet Maņ vēl jōpījam vīna kristeiba, un Es asmu namīrā, koleidz tys naizapiļdeis. 51 Dūmojit, ka Es atgōju vērs zemes mīra nastu? Nimoz nā, — Es jums soku — škeļšonōs. 52 Sōcūt nu šō breiža, pīci nasadareigi dzeivōs vīnā sātā: Trejs ceļsīs divejim pretim, un divi trejim. 53 Tāvs ceļsīs pret dālu, un dāls pret tāvu, mōte pret meitu, un meita pret mōti, veira mōte pret sovu vadaklu, un vadakla pret veira mōti.
Ar Dīvu jōizleigst dzeives laikā.
54 Tad Jys saceja ļaužu pulkim: Kad jyus īraugat nu vokorim ceļūšūs mōkūni, tad tyuleņ sokot: Byus leits, — un tai ari nūteik, bet, 55 kad pyuš dīnvydu vējs, sokot: Byus korsts laiks, — un tai ari nūteik. 56 Līkuli! Debess un zemes parōdeibas jyus prūtat nūvērtēt, bet šytō laika kōpēc nanūvērtejat.
57 Kōpēc jyus nu sevis pošim nasprīžat, kas ir taisneiba? 58 Koleidz ar sovu pretinīku ej uz īredni, pyulejīs pa ceļam nu jō tikt vaļā, ka tevis nanūdūtu tīsnešam, un tīsnesis tīsas kolpam, un tīsas kolps naīslūdzeitu cītumā. 59 Es tev soku, ka naizīsi nu turīnes ōrā, koleidz nanūmoksōsi pādejō naudas gabaleņa.
XII.
Breidynōjums pret līkuleibu.
1 Tam laikam sasalaseja tik lels ļaužu daudzums, ka cyts cytam myna uz kōjom. Pyrmū Jys īsōce runōt mōceklim: Sorgojitēs farizeju rauga, tys ir līkuleibas. 2 Nikas tadei nava tai nūglobōts, ka natyktu atrosts, nikas tai nūslāpts, ka natyktu izzynōts. 3 Kū jyus runojat tymsumā, tys tiks atkōrtōts gaismā, un kū jyus kam kambarī kluseņom stōstot, tys tiks sludynōts nu jumtim.
Pamūdynōjums uz drūšsirdeibu un iztureibu.
4 Jums, sovim draugim, Es soku: Nasabeistit tūs, kas, mīsu nūnōvējuši, vairōk nikō naspēj padareit. 5 Bet Es jums parōdeišu, kō vajaga beitīs: Beistitēs Tō, kas nūnōvējis var īmest eļnē. Patīši, Es soku: Jō beistitēs. 6 Vai tad par divim vara gobolim navar nūpērkt pīcu zvērbuļu? — tumār nivīns nu jim nava Dīva prīškā aizmērsts. 7 Tadei un moti, kas ir uz jyusu golvas, visi ir saskaiteiti. Nasabeistit, jyus asat vērteigōki par daudz zvērbulim.
8 Es jums soku: Kas Mani atzeis ļaužu prīškā, tū atzeis ari Cylvāka Dāls eņgeļu prīškā. 9 Bet kas Manis aizalīgs ļaužu prīškā, tō Es aizalīgšu Dīva eņgeļu prīškā. 10 Kas izsaceitu kaidu vōrdu pret Cylvāka Dālu, tam vēļ tiks atlaists, bet kas zaimōtu Svātū Goru, tys atlaisšonas nasajims.
11 Kad jyusus vodōs uz synagogom, īrednim un vērsinīkim, tad nasaryupejit, kai sevi aizstōvēt un kū runōt. 12 Gon jau Svātais Gors jyusus tamā breidī īmōceis, kas sokoms.
Pōrsorgōjums pret montkōreibu.
13 Kaids nu ļaužu pulka Jō lyudze: Mōceitōj, pīsoki munam brōļam, ka jys sadaleitu ar mani montōjumu. 14 Jys tam atbiļdēja: Cylvāks, kas tad Mani par tīsnesi un montōjumu daleitōju pi jums ir īcēlis?
15 Un Jys saceja tōļōk: Sorgojitēs uzmaneigi nu ikvīnas montkōreibas. Lai ari kaids dzeivōtu pōrpiļneibā, tūmār jō dzeive nava atkareiga nu jō monta.
16 Tad jim pastōsteja pīleidzeibu: Kaidam bogōtnīkam beja dryva, kas deve jam bogōtu ražu. 17 Jys dūmōja pats sevī: Kū lai doru? Maņ tadei nav vītas, kur augļus nūlikt. 18 Un jys saceja: Es dareišu tai: Nūjaukšu sovus škyuņus un izbyuvēšu jaunus lelōkus. Tur varēšu nūlikt vysus augļus un vysu sovu montu, 19 un sovai dvēselei teikšu: Dvēsele, tev ir daudzi monta, dēļ ļūti daudzim godim sakrōts, atsapyut, ēd, dzer un prīceigi padzeivoj. 20 Bet Dīvs tam pasaceis: Tu muļkis, šūnakt pat tova dvēsele nu tevis tiks atsaukta. Kam tad tys pīdarēs, kū esi sakrōjis? 21 Tai nūteik tam, kas dēļ sevis montu krōj, bet Dīva prīškā nava bogōts.
Pōrmēreigōs ryupes ir līkas.
22 Tad Jys saceja sovim mōceklim: Tōpēc Es jums soku, nasaryupejit pōrōk par dzeivi, — kū ēssit, ni ari par mīsu, — kū apviļksit. 23 Tadei dzeive ir vērteigōka par ēdīni, un mīsa par apgērbu. 24 Jemit vārā kraukļus. Jī tadei ni sēj, ni pļaun, jim navā ni klēts, ni škyuņa, bet Dīvs jūs baroj. Bet jyus asat vērteigōki par putnim. 25 Un kas tad var caur pyulem pīlikt sovam myužam kaut vīnu ūlekti. 26 Jo jyus tōs vysnīceigōkōs līteņas navarit izdareit, kōpēc tad ryupejitēs par cytom lītom. 27 Apskotit lilijas, kai jōs aug, jōs tadei ni strōdoj, ni sprēž. Bet Es jums sōku, ka pats Salomons vysā sovā slavā nasagērbe tai, kai vīna nu jom. 28 Jo tad zōli, kas šudiņ uz teiruma stōv, bet reit tiks īmasta ceplī, Dīvs tai apgērb, tū vairōk jyusus, jyus mozticeigī. 29 Tai tad navaicojit, kū jyus ēssit, kū dzersit, un nasaryupejit pōrōk. 30 Par tū ryupejās šō pasauļa pogōni; jyusu Tāvs tadei zyna, ka tys jums ir vajadzeigs. 31 Bet pyrmōk meklejit (Dīva) vaļsteibas un jōs taisneibas, un tys (vyss) jums byus pīlykts klōtu.
Krōjums dabasūs.
32 Nasabeisti, mozais puļceņ, — jyusu Tāvam tadei labpatyka dūt jums vaļsteibu. 33 Pōrdūdit tū, kū turit, un izdolit žāļsirdeibas dōvonōs. Īgōdojit sev krōjumu, kas napalīk vacs, — naizsmeļamu krōjumu dabasūs, kur zaglis navar pītivēt un kūde iznycynōt. 34 Tadei kur ir jyusu krōjums, tur byus ari jyusu sirds.
Pīleidzeiba par mūdrū kolpu.
35 Jyusu gūrnim jōbyun apjūztim, un lukturim (rūkōs) aizdagtim. 36 Pošim jōbyun taidim, kai kolpim, kas gaida sova kunga nu kōzom atsagrīžam, lai jam, kai tik sōks klaudzynōt, tyuleņ atdareitu. 37 Laimeigi tī kolpi, kurus kungs atgōjis atrass nūmūdā. Patīši, Es jums soku: Jys apsajūzis, liks tim nūsēst un jim kolpōs. 38 Jo atīs ūtrōs vai trešōs nakts sardzes laikā un tai atrass, tad laimeigi ir tī (kolpi).
39 Bet īvārojit tū: Jo saiminīks zynōtu, kurā stuņdē zaglis atīs, tad jys byutu nūmūdā un naļautu tam īsalauzt sovā mōjā. 40 Esit tad gataveibā, o Cylvāka Dāls atīs tamā stuņdē, kod nadūmōsit.
41 Tad Pīters vaicōja: Kungs, vai šitei pīleidzeiba atsateic tikai uz mums vai ari uz visim? 42 Kungs saceja: Kas tad ir tys uzticeigais un gudrais pōrvaļdnīks, kuru kungs īcēle par sovu saimi, lai jys dūtu tim nūteiktā laikā bareibu? 43 Laimeigs tys kolps, kuru kungs atgōjis atrass tai dorūt. 44 Patīši, Es jums soku: Jys īceļs tū par vysas sovas maņteibas (pōrvaļdnīku). 45 Bet jo tys kolps pats sovā sirdī teiktu: Muns kungs ar atnōkšonu kavejās, un ka sōktu kolpus un kolpyunes sist; pats ēst, dzert un nūsadzert, 46 tad taida kolpa kungs atīs tamā dīnā, kod jys nagaida un stuņdē, kuras nazyna. Tad jys liks jū sakopōt un pazeimōs jam vītu reizē ar naticeigim. 47 Bet tys kolps, kas, zynōdams kunga vaļu, tūmār nadareitu saskaņā ar jō vaļu, sajims daudzi sitīņu. 48 Turpretim tys, kas nazynūt dora tū, kas peļnej sitīņus, dabōs tikai nadaudz sitīņu. Kam ir daudzi dūts, nu tō daudzi tiks praseits, kam daudzi ir uztycāts, nu tō daudzi tiks pīpraseits.
K. Jezum pakaļīšona ir saisteita ar pašuzpurēšonūs.
49 Es asmu nōcis mest guni vērs zemes un nikō cyta nagrybu, kai vīn, ka jei dagtu. 50 Bet Maņ vēl jōpījam vīna kristeiba, un Es asmu namīrā, koleidz tys naizapiļdeis. 51 Dūmojit, ka Es atgōju vērs zemes mīra nastu? Nimoz nā, — Es jums soku — škeļšonōs. 52 Sōcūt nu šō breiža, pīci nasadareigi dzeivōs vīnā sātā: Trejs ceļsīs divejim pretim, un divi trejim. 53 Tāvs ceļsīs pret dālu, un dāls pret tāvu, mōte pret meitu, un meita pret mōti, veira mōte pret sovu vadaklu, un vadakla pret veira mōti.
Ar Dīvu jōizleigst dzeives laikā.
54 Tad Jys saceja ļaužu pulkim: Kad jyus īraugat nu vokorim ceļūšūs mōkūni, tad tyuleņ sokot: Byus leits, — un tai ari nūteik, bet, 55 kad pyuš dīnvydu vējs, sokot: Byus korsts laiks, — un tai ari nūteik. 56 Līkuli! Debess un zemes parōdeibas jyus prūtat nūvērtēt, bet šytō laika kōpēc nanūvērtejat.
57 Kōpēc jyus nu sevis pošim nasprīžat, kas ir taisneiba? 58 Koleidz ar sovu pretinīku ej uz īredni, pyulejīs pa ceļam nu jō tikt vaļā, ka tevis nanūdūtu tīsnešam, un tīsnesis tīsas kolpam, un tīsas kolps naīslūdzeitu cītumā. 59 Es tev soku, ka naizīsi nu turīnes ōrā, koleidz nanūmoksōsi pādejō naudas gabaleņa.
