XXII.
Kēneņa kōzu mīlasts.
1 Un Jezus atbyldādams stōsteja jim otkon pīleidzeibōs, saceidams:
2 Dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama kēneņam, kurs sataiseja sovam dālam kōzas. 3 Un syuteidams sovus kolpus, aicynōja īlyugtūs īsarast kōzōs; bet tī nagribēja īt. 4 Tad otkon jys nūsyuteja cytus kolpus, saceidams: Pasokit īlyugtajim: Raug, muna mīlasts jau sagatavōta, muni vērši un barūtni nūkauti, un vyss ir sagatavōts; ejte uz kōzom. 5-6 Bet jī, nagrīzdami vēreibas, nūgōja kotrs sovu ceļu: vīns uz sovu teirumu, cyts otkon uz sovu tērgōtovu, bet pōrejī uzbruka jō kolpim, dareja jim pōresteibas un jūs nūnōvēja. 7 Tad kēneņš aizadusmōja un, nūsyutejis sovus karapulkus, nūnōvēja slapkovas un sadadzynōja jūs mīstu. 8 Pēc tō pasaceja sovim koļpim: Kōzas gon sagatavōtas, bet īlyugtī nabeja cīneigi. 9 Ejte tad uz krystcelim, un kū vīn sastopsit, aicynojit kōzōs. 10 Izgōjuši koļpi uz celim, saaicynōja vysus, kurus tik satyka, ļaunūs un lobūs; un kōzu ustoba pīsapildeja cīmenim. 11 Īgōjis kēneņš apsavārtu tūs, kas beja pi golda, īraudzeja tur vīnu cylvāku, kas nabeja gērbīs kōzu drēbēs un saceja tam: 12 Draugs, kai tu šite īgōji, naturādams kōzu drēbu? Bet tys klusēja. 13 Tad kēneņš pavēlēja sovim koļpim: Sasīnit jam rūkas un kōjas un izsvīdit jū ōrejā tymsumā. Tur byus raudōšona un zūbu grīzšona. 14 Jo daudz ir aicynōtu, bet moz izlaseitu.
Nūdūkļu jautōjums.
15 Pēc tam farizeji aizgōja prūjom un pōrsprīde sevī, kai Jū nūkert runā. 16 Un tōdēļ syuteja pi Jō sovus mōcekļus reizē ar Eroda pīkritējim un lyka pavaicōt: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs, un patīseibā mōci Dīva ceļu un nasaraugi ni uz kō, jo Tu nagrīz vēreibas uz cylvāku vaiga. 17 Pasoki tad mums, kai Tev rōdōs, vai pīkreit moksōt keizaram nūdūkļus vai nē?
18 Jezus, pazinis jūs viļteibu, teice: 19 Līkuli, kōdēļ Mani kārdynojat? Parōdit Maņ nūdūkļu naudas zeimi! Un jī pasnēdze Jam denaru. 20 Jys pavaicōja nu jim: Kō šytei biļde un uzroksts? Tī Jam atbiļdēja: Keizara. 21 Tad Jys tim saceja: Kas ir keizara, atdūdit keizaram; bet kas ir Dīva, tū — Dīvam. 22 Tū izdzērduši, nūsabreinōja, un pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Mīsas augšanceļšonōs.
23 Tamā pat dīnā atgōjuši sadduceji, kuri nūlīdz mīsas augšanceļšonūs, vaicōja: 24 Mōceitōj, Moizešs ir teicis: Jo kas nūmērtu, napametis dāla, lai tad jō brōļs precej jō sīvu, ka pamest brōļam paaudzi. 25 Beja tad pi mums septeni brōli. Pyrmais apsaprecēja un nūmyra, un, napametis augļa, sovu sīvu pamete brōļam. 26 Tys pat nūtyka ar ūtrū, trešū — leidz septeitajam. 27 Golu‐golā pēc visim nūmyra ari poša sīvīte. 28 Kuram nu tim septenim pīdarēs tei sīvīte augšanceļšonā? Jo visim tadei jei beja sīva.
29 Jezus tim atbiļdēja: Jyus moldotēs, naprosdami ni Rokstu, ni Dīva vareibas. 30 Augšancālušīs tadei ni precejās, ni precej, bet gon dzeivoj dabasūs, kai Dīva eņgeli. 31 Jyus, laikam, naasat lasejuši tūs vōrdu, kurus Dīvs par augšancālušim nu myrūnim jums saceja. 32 Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs, un Jākuba Dīvs. Tadei na myrušūs Dīvs, bet gon dzeivūs.
33 Ļaužu puļki, tū dzērdādami, apbreinōja Jō mōceibu.
Lelōkō bausleiba.
34 Bet farizeji, izdzērduši, ka Jys pīspīde sadducejus klusēt, sagōja vīnuvīt. 35 Vīns nu jim Lykuma zynōtōjs kārdynōja Jū saceidams: 36 Mōceitōj, kurō bausleiba ir lykumā vyssvareigōkō?
37 Jys tam atbiļdēja: Mīļōj Kungu, sovu Dīvu nu vysas sirds, nu vysas sovas dvēseles un nu vysa sova prōta. 38 Šytei ir tei pyrmō un vyssvareigōkō bausleiba. 39 Jai leidzeiga ir ūtra: Mīļōj sovu tyvōkū, kai pats sevi. 40 Šytamōs divejōs bausleibōs pastōv vyss lykums un pravīši.
Davida dāls.
41 Jezus vaicōja nu sasalasejušim vinuvit farizejim: 42 Kū jyus dūmojat par Kristu? Kō dāls Jys ir? — Davida, atbiļdēja tī. 43 Tad Jys vaicōja tōļōk: Kai tad Davids gorā sauc Jū par kungu saceidams:
44 Kungs ir teicis munam kungam:
sēstīs Maņ par lobajai rūkai,
koleidz es paguļdeišu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
45 Jo Davids sauc Jū par kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
46 Bet nivīns navarēja Jam uz šytō atbiļdēt. Un nu tōs dīnas nivīns vairs naīsadrūšynōja kaut kū nu Jō vaicōt.
XXII.
Kēneņa kōzu mīlasts.
1 Un Jezus atbyldādams stōsteja jim otkon pīleidzeibōs, saceidams:
2 Dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama kēneņam, kurs sataiseja sovam dālam kōzas. 3 Un syuteidams sovus kolpus, aicynōja īlyugtūs īsarast kōzōs; bet tī nagribēja īt. 4 Tad otkon jys nūsyuteja cytus kolpus, saceidams: Pasokit īlyugtajim: Raug, muna mīlasts jau sagatavōta, muni vērši un barūtni nūkauti, un vyss ir sagatavōts; ejte uz kōzom. 5-6 Bet jī, nagrīzdami vēreibas, nūgōja kotrs sovu ceļu: vīns uz sovu teirumu, cyts otkon uz sovu tērgōtovu, bet pōrejī uzbruka jō kolpim, dareja jim pōresteibas un jūs nūnōvēja. 7 Tad kēneņš aizadusmōja un, nūsyutejis sovus karapulkus, nūnōvēja slapkovas un sadadzynōja jūs mīstu. 8 Pēc tō pasaceja sovim koļpim: Kōzas gon sagatavōtas, bet īlyugtī nabeja cīneigi. 9 Ejte tad uz krystcelim, un kū vīn sastopsit, aicynojit kōzōs. 10 Izgōjuši koļpi uz celim, saaicynōja vysus, kurus tik satyka, ļaunūs un lobūs; un kōzu ustoba pīsapildeja cīmenim. 11 Īgōjis kēneņš apsavārtu tūs, kas beja pi golda, īraudzeja tur vīnu cylvāku, kas nabeja gērbīs kōzu drēbēs un saceja tam: 12 Draugs, kai tu šite īgōji, naturādams kōzu drēbu? Bet tys klusēja. 13 Tad kēneņš pavēlēja sovim koļpim: Sasīnit jam rūkas un kōjas un izsvīdit jū ōrejā tymsumā. Tur byus raudōšona un zūbu grīzšona. 14 Jo daudz ir aicynōtu, bet moz izlaseitu.
Nūdūkļu jautōjums.
15 Pēc tam farizeji aizgōja prūjom un pōrsprīde sevī, kai Jū nūkert runā. 16 Un tōdēļ syuteja pi Jō sovus mōcekļus reizē ar Eroda pīkritējim un lyka pavaicōt: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs, un patīseibā mōci Dīva ceļu un nasaraugi ni uz kō, jo Tu nagrīz vēreibas uz cylvāku vaiga. 17 Pasoki tad mums, kai Tev rōdōs, vai pīkreit moksōt keizaram nūdūkļus vai nē?
18 Jezus, pazinis jūs viļteibu, teice: 19 Līkuli, kōdēļ Mani kārdynojat? Parōdit Maņ nūdūkļu naudas zeimi! Un jī pasnēdze Jam denaru. 20 Jys pavaicōja nu jim: Kō šytei biļde un uzroksts? Tī Jam atbiļdēja: Keizara. 21 Tad Jys tim saceja: Kas ir keizara, atdūdit keizaram; bet kas ir Dīva, tū — Dīvam. 22 Tū izdzērduši, nūsabreinōja, un pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Mīsas augšanceļšonōs.
23 Tamā pat dīnā atgōjuši sadduceji, kuri nūlīdz mīsas augšanceļšonūs, vaicōja: 24 Mōceitōj, Moizešs ir teicis: Jo kas nūmērtu, napametis dāla, lai tad jō brōļs precej jō sīvu, ka pamest brōļam paaudzi. 25 Beja tad pi mums septeni brōli. Pyrmais apsaprecēja un nūmyra, un, napametis augļa, sovu sīvu pamete brōļam. 26 Tys pat nūtyka ar ūtrū, trešū — leidz septeitajam. 27 Golu‐golā pēc visim nūmyra ari poša sīvīte. 28 Kuram nu tim septenim pīdarēs tei sīvīte augšanceļšonā? Jo visim tadei jei beja sīva.
29 Jezus tim atbiļdēja: Jyus moldotēs, naprosdami ni Rokstu, ni Dīva vareibas. 30 Augšancālušīs tadei ni precejās, ni precej, bet gon dzeivoj dabasūs, kai Dīva eņgeli. 31 Jyus, laikam, naasat lasejuši tūs vōrdu, kurus Dīvs par augšancālušim nu myrūnim jums saceja. 32 Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs, un Jākuba Dīvs. Tadei na myrušūs Dīvs, bet gon dzeivūs.
33 Ļaužu puļki, tū dzērdādami, apbreinōja Jō mōceibu.
Lelōkō bausleiba.
34 Bet farizeji, izdzērduši, ka Jys pīspīde sadducejus klusēt, sagōja vīnuvīt. 35 Vīns nu jim Lykuma zynōtōjs kārdynōja Jū saceidams: 36 Mōceitōj, kurō bausleiba ir lykumā vyssvareigōkō?
37 Jys tam atbiļdēja: Mīļōj Kungu, sovu Dīvu nu vysas sirds, nu vysas sovas dvēseles un nu vysa sova prōta. 38 Šytei ir tei pyrmō un vyssvareigōkō bausleiba. 39 Jai leidzeiga ir ūtra: Mīļōj sovu tyvōkū, kai pats sevi. 40 Šytamōs divejōs bausleibōs pastōv vyss lykums un pravīši.
Davida dāls.
41 Jezus vaicōja nu sasalasejušim vinuvit farizejim: 42 Kū jyus dūmojat par Kristu? Kō dāls Jys ir? — Davida, atbiļdēja tī. 43 Tad Jys vaicōja tōļōk: Kai tad Davids gorā sauc Jū par kungu saceidams:
44 Kungs ir teicis munam kungam:
sēstīs Maņ par lobajai rūkai,
koleidz es paguļdeišu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
45 Jo Davids sauc Jū par kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
46 Bet nivīns navarēja Jam uz šytō atbiļdēt. Un nu tōs dīnas nivīns vairs naīsadrūšynōja kaut kū nu Jō vaicōt.
