XVII.
Babilona izpūsteišona.
1 Tad vīns nu tim septenim engelim ar septenim traukim atgōja un runōja man saceidams: Ej šur, es tev parōdeišu tīsu par lelū palaidni, kas sēd vērs lelajim yudinim. 2 Ar jū vērszemes kēneni dareja bezkauneibas dorbus un vērzemes īdzeivōtōji pīdzēre jōs bezkauneibas veina.
3 Tad jys mani pajēme gorā uz tūksnesi. Te es redzēju sīvīti, kas sēdēja uz sorkona lūpa, kurs beja klōts ar Dīvu saimojūšim vōrdim, jam beja septeņas golvas un desmit rogu. 4 Sīvīte beja gārbusēs purpurā un samtā un klōta ar zaltu, dōrgakminim un perlem. Jai rūkā beja zalta bikers piļdeits ar jōs bezkauneibas nateireibom un rībeigumu. 5 Uz pīres jai beja uzraksteits vōrds, — nūslāpums, — Lelō Babilona bezkauneigūs un vysa rībeigō vērszemes mōte. 6 Es redzēju sīvīti dzeram svātūs asni un Jezus līcinīku asni. Tū radzādams es ļūti nūsabreinōju.
7 Tad engeļs man saceja: Kōpēc tu breinojīs? Es tev izskaidrōšu sīvītes un tō lūpa, kas jū nas, un kuram ir septeņas golvas un desmit rogu, nūslāpumu. 8 Tys lūps, kuru tu redzēji, beja un tagad jō vairs nava. Bet jys vēļ nu bezdibiņa izaceļs, lai tad dūtūs iznīceibā. Tad tī vērszemes īdzeivōtōji breinōsīs, kuru vōrdu nu poša pasauļa radeišonas nav dzeiveibas grōmotā, kad jī redzēs, ka tys lūps beja, ka jō vairs nava un ka jys otkon byus. 9 Te prōtam vajadzeiga gudreiba.
Tōs septeņas golvas ir septeni kolni uz kurim sēd sīvīte un septeni kēneni. 10 Pīci nu jim jau ir krytuši; vīns ir te, bet ūtrais vēļ nav atgōjis; un kad arī jys atnōks, tad jys paliks tikai uz eisu laiku. 11 Lūps, kas beja un vairs nava ir pats ostoitais; jys nōk nu septenim un dūdās iznīceibā.
12 Tī desmit rogu, kurus tu redzēji, ir desmit kēneni, kuri vaļdeišonas vēļ nav sajāmuši, tūmār jī kai kēneni valdeišonu panōks reizē ar lūpu uz vīnu stundi. 13 Jī ir vīnā prōtā un lūpam atdūd sovu spāku un varu. 14 Jī karōs pret jāru, bet jārs jūs uzvarēs, — jys ir valdinīku Kungs un kēneņu Kēneņš, un jam sekōs aicynōtī, izlaseitī un uzticeigī.
15 Jys man saceja tōļōk: Yudiņi, pi kurim, kai tu redzēji, palaidne sēd, nūzeimoj tautas un tauteibas, ciļtis un volūdas. 16 Tī desmit rogi, kurus tu redzēji, un tys lūps palaidni īneiss, atstōs jū vīntuleibā un nabadzeibā; jī reis jōs mīsu un sadadzynōs gunī, 17 jo Dīvs jūs sirdīs īdeve, lai tī izpiļdeitu Jō nūdūmus, ka vīnprōteigi dorbōtūs un sovu spāku nūdūtu lūpam, cikom izapiļdeis Dīva vōrdi. 18 Un tei sīvīte, kuru tu redzēji, ir tei lelō piļsāta, kurai ir vara par vērszemes kēnenim.
XVII.
Babilona izpūsteišona.
1 Tad vīns nu tim septenim engelim ar septenim traukim atgōja un runōja man saceidams: Ej šur, es tev parōdeišu tīsu par lelū palaidni, kas sēd vērs lelajim yudinim. 2 Ar jū vērszemes kēneni dareja bezkauneibas dorbus un vērzemes īdzeivōtōji pīdzēre jōs bezkauneibas veina.
3 Tad jys mani pajēme gorā uz tūksnesi. Te es redzēju sīvīti, kas sēdēja uz sorkona lūpa, kurs beja klōts ar Dīvu saimojūšim vōrdim, jam beja septeņas golvas un desmit rogu. 4 Sīvīte beja gārbusēs purpurā un samtā un klōta ar zaltu, dōrgakminim un perlem. Jai rūkā beja zalta bikers piļdeits ar jōs bezkauneibas nateireibom un rībeigumu. 5 Uz pīres jai beja uzraksteits vōrds, — nūslāpums, — Lelō Babilona bezkauneigūs un vysa rībeigō vērszemes mōte. 6 Es redzēju sīvīti dzeram svātūs asni un Jezus līcinīku asni. Tū radzādams es ļūti nūsabreinōju.
7 Tad engeļs man saceja: Kōpēc tu breinojīs? Es tev izskaidrōšu sīvītes un tō lūpa, kas jū nas, un kuram ir septeņas golvas un desmit rogu, nūslāpumu. 8 Tys lūps, kuru tu redzēji, beja un tagad jō vairs nava. Bet jys vēļ nu bezdibiņa izaceļs, lai tad dūtūs iznīceibā. Tad tī vērszemes īdzeivōtōji breinōsīs, kuru vōrdu nu poša pasauļa radeišonas nav dzeiveibas grōmotā, kad jī redzēs, ka tys lūps beja, ka jō vairs nava un ka jys otkon byus. 9 Te prōtam vajadzeiga gudreiba.
Tōs septeņas golvas ir septeni kolni uz kurim sēd sīvīte un septeni kēneni. 10 Pīci nu jim jau ir krytuši; vīns ir te, bet ūtrais vēļ nav atgōjis; un kad arī jys atnōks, tad jys paliks tikai uz eisu laiku. 11 Lūps, kas beja un vairs nava ir pats ostoitais; jys nōk nu septenim un dūdās iznīceibā.
12 Tī desmit rogu, kurus tu redzēji, ir desmit kēneni, kuri vaļdeišonas vēļ nav sajāmuši, tūmār jī kai kēneni valdeišonu panōks reizē ar lūpu uz vīnu stundi. 13 Jī ir vīnā prōtā un lūpam atdūd sovu spāku un varu. 14 Jī karōs pret jāru, bet jārs jūs uzvarēs, — jys ir valdinīku Kungs un kēneņu Kēneņš, un jam sekōs aicynōtī, izlaseitī un uzticeigī.
15 Jys man saceja tōļōk: Yudiņi, pi kurim, kai tu redzēji, palaidne sēd, nūzeimoj tautas un tauteibas, ciļtis un volūdas. 16 Tī desmit rogi, kurus tu redzēji, un tys lūps palaidni īneiss, atstōs jū vīntuleibā un nabadzeibā; jī reis jōs mīsu un sadadzynōs gunī, 17 jo Dīvs jūs sirdīs īdeve, lai tī izpiļdeitu Jō nūdūmus, ka vīnprōteigi dorbōtūs un sovu spāku nūdūtu lūpam, cikom izapiļdeis Dīva vōrdi. 18 Un tei sīvīte, kuru tu redzēji, ir tei lelō piļsāta, kurai ir vara par vērszemes kēnenim.
