XIX.
Lauleibas naškirameiba.
1 Un nūtyka, ka, pabeidzis šūs vōrdus, Jezus laidēs īt nu Galilejas prūjom un atgōja uz Judeas apgobolu viņpus Jordana. 2 Daudz ļaužu gōja Jam pakaļ. Un Jys tur padareja jūs (slymūs) vasalus.
3 Tad pīgōja klōtu farizeji un, Jū kārdynōdami, saceja: Vai cylvākam ir breivi kaut kaida īmesļa dēļ atstōt sovu sīvu? 4 Bet Jys tim atbiļdēja: Vai jyus naasat lasejuši, ka Tys, kurs īsōkumā radeja cylvākus, radeja veirīti un sīvīti? 5 Un saceja: Tōpēc veirs pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, un obi tops vīna mīsa. Tai tad, jī vairs nava divejas, bet tikai vīna mīsa. 6 Un kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.
7 Bet tī Jam saceja: Kōpēc tad Moizešs pavēlēja dūt izaškēršonas rokstu un jū atstōt? 8 Jys tim atbiļdēja: Jyusu cītsirdeibas dēļ Moizešs jums atļōve jyusu sīvas atstōt, bet nu īsōkuma tai nabeja. 9 Un Es jums soku: Kurs atstōj sovu sīvu, jo na lauleibas lauzšonas dēļ, un cytu precej, tys lauž lauleibu. Kas atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Breivprōteiga škeisteiba.
10 Tad saceja Jam Jō mōcekli: Jo tai stōv līta storp veirīti un sīvīti, tad lobōk ir nasaprecēt. 11 Jys tim saceja: Na visi šū saprūt, bet tikai tī, kurim ir dūts. 12 Ir napracātī, kas taidi ir jau nu dzimšonas; ir napracātī, kurus ļaudis par taidim padareja; ir napracātī, kas dabasu vaļsteibas dēļ poši sev tū izlaseja. Kas ir spējeigs saprast, tys lai saprūt.
Jezus un bārni.
13 Tad nese pi Jō bārnus, lai Jys uzlyktu uz jim rūkas un lyugtūs par jim. Bet Jō mōcekli tūs nūrōja. 14 Tad Jezus saceja: Atļaunit bārnim un nalīdzit jim īt pi Manis, jo eistyn taidim pīdar dabasu vaļsteiba. 15 Tad Jys, uzlicis uz tim rūkas, gōja nu turīnes tōļōk.
Bogōtais jaunēklis.
16 Un, raug, pīgōjis kaids pi Jō klōtu saceja: (Lōbū) Mōceitōj! Kas lobs maņ ir jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 17 Bet Jys tam saceja: Kōpēc tu nu Manis vaicoj par lobu? Vīns ir Lobais (Dīvs). Bet jo tu gribi īīt dzeivē, tad piļdi bausleibas. 18 Tys praseja: Kaidas? Jezus atbiļdēja: Nōkūšōs: Tev nabyus nūkaut, tev nabyus lauleibas pōrlauzt, tev nabyus zagt, tev nabyus nataisneigi līcynōt, 19 tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt un sovu tyvōkū mīļōt, kai sevi pošu! 20 Jaunēklis atbiļdēja: Šytū vysu (nu bārna dīnom) asu piļdejis. Bet kō maņ vēļ tryukst? 21 Jezus atbiļdēja: Jo gribi byut piļneigs, ej, izpōrdūd sovu montu un izdoli nabogim; tad tev byus krōjums dabasūs. Pēc tam, atgōjis, ej Maņ pakaļ. 22 Izdzērdis šūs vōrdus, jaunēklis nūskuma un aizgōja prūjom, jo tam beja daudz monta.
Bogōteiba un nabadzeiba.
23 Bet Jezus saceja sovim mōceklim: Patīši, Es jums soku: gryuši ir bogōtam īīt dabasu vaļsteibā. 24 Otkon Es jums soku: kameļam vīgļōk ir izīt cauri odotas acei, na bogōtam īīt Dīva vaļsteibā. 25 Dzērdādami tū, mōcekli ļūti nūsabeida un saceja: Kas tad var byut izpesteits? 26 Pasavēris uz jim, Jezus saceja: Cylvākim tys ir navarams, bet Dīvam vyss ir varams.
27 Tūlaik Pīters, Jam atbyldādams, saceja: Raug, mes pametem vysu un ejam Tev pakaļ: kas mums par tū byus? 28 Jezus jim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jyus, kas Maņ pakaļ ejat pi atdzimšonas, kad Cylvāka Dāls sēdēs sovā gūda krāslā, sēdēsit ari jyus divpadsmit krāslūs un tīsōsit divpadsmit Izraeļa ciļtis. 29 Un ikvīns, kas Manis dēļ pamat sātu, brōli, mōsu, tāvu, mōti, (sīvu), bārnus un teirumus, symtkōrteigi sajems atpakaļ un montōs myužeigū dzeivi. 30 Un daudzejī nu pyrmajim byus pādejī, un nu pādejim pirmī.
XIX.
Lauleibas naškirameiba.
1 Un nūtyka, ka, pabeidzis šūs vōrdus, Jezus laidēs īt nu Galilejas prūjom un atgōja uz Judeas apgobolu viņpus Jordana. 2 Daudz ļaužu gōja Jam pakaļ. Un Jys tur padareja jūs (slymūs) vasalus.
3 Tad pīgōja klōtu farizeji un, Jū kārdynōdami, saceja: Vai cylvākam ir breivi kaut kaida īmesļa dēļ atstōt sovu sīvu? 4 Bet Jys tim atbiļdēja: Vai jyus naasat lasejuši, ka Tys, kurs īsōkumā radeja cylvākus, radeja veirīti un sīvīti? 5 Un saceja: Tōpēc veirs pamess sovu tāvu un mōti un pīsavīnōs sovai sīvai, un obi tops vīna mīsa. Tai tad, jī vairs nava divejas, bet tikai vīna mīsa. 6 Un kū Dīvs ir savīnōjis, tō cylvāks lai naškir.
7 Bet tī Jam saceja: Kōpēc tad Moizešs pavēlēja dūt izaškēršonas rokstu un jū atstōt? 8 Jys tim atbiļdēja: Jyusu cītsirdeibas dēļ Moizešs jums atļōve jyusu sīvas atstōt, bet nu īsōkuma tai nabeja. 9 Un Es jums soku: Kurs atstōj sovu sīvu, jo na lauleibas lauzšonas dēļ, un cytu precej, tys lauž lauleibu. Kas atstōtū precej, tys lauž lauleibu.
Breivprōteiga škeisteiba.
10 Tad saceja Jam Jō mōcekli: Jo tai stōv līta storp veirīti un sīvīti, tad lobōk ir nasaprecēt. 11 Jys tim saceja: Na visi šū saprūt, bet tikai tī, kurim ir dūts. 12 Ir napracātī, kas taidi ir jau nu dzimšonas; ir napracātī, kurus ļaudis par taidim padareja; ir napracātī, kas dabasu vaļsteibas dēļ poši sev tū izlaseja. Kas ir spējeigs saprast, tys lai saprūt.
Jezus un bārni.
13 Tad nese pi Jō bārnus, lai Jys uzlyktu uz jim rūkas un lyugtūs par jim. Bet Jō mōcekli tūs nūrōja. 14 Tad Jezus saceja: Atļaunit bārnim un nalīdzit jim īt pi Manis, jo eistyn taidim pīdar dabasu vaļsteiba. 15 Tad Jys, uzlicis uz tim rūkas, gōja nu turīnes tōļōk.
Bogōtais jaunēklis.
16 Un, raug, pīgōjis kaids pi Jō klōtu saceja: (Lōbū) Mōceitōj! Kas lobs maņ ir jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 17 Bet Jys tam saceja: Kōpēc tu nu Manis vaicoj par lobu? Vīns ir Lobais (Dīvs). Bet jo tu gribi īīt dzeivē, tad piļdi bausleibas. 18 Tys praseja: Kaidas? Jezus atbiļdēja: Nōkūšōs: Tev nabyus nūkaut, tev nabyus lauleibas pōrlauzt, tev nabyus zagt, tev nabyus nataisneigi līcynōt, 19 tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt un sovu tyvōkū mīļōt, kai sevi pošu! 20 Jaunēklis atbiļdēja: Šytū vysu (nu bārna dīnom) asu piļdejis. Bet kō maņ vēļ tryukst? 21 Jezus atbiļdēja: Jo gribi byut piļneigs, ej, izpōrdūd sovu montu un izdoli nabogim; tad tev byus krōjums dabasūs. Pēc tam, atgōjis, ej Maņ pakaļ. 22 Izdzērdis šūs vōrdus, jaunēklis nūskuma un aizgōja prūjom, jo tam beja daudz monta.
Bogōteiba un nabadzeiba.
23 Bet Jezus saceja sovim mōceklim: Patīši, Es jums soku: gryuši ir bogōtam īīt dabasu vaļsteibā. 24 Otkon Es jums soku: kameļam vīgļōk ir izīt cauri odotas acei, na bogōtam īīt Dīva vaļsteibā. 25 Dzērdādami tū, mōcekli ļūti nūsabeida un saceja: Kas tad var byut izpesteits? 26 Pasavēris uz jim, Jezus saceja: Cylvākim tys ir navarams, bet Dīvam vyss ir varams.
27 Tūlaik Pīters, Jam atbyldādams, saceja: Raug, mes pametem vysu un ejam Tev pakaļ: kas mums par tū byus? 28 Jezus jim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jyus, kas Maņ pakaļ ejat pi atdzimšonas, kad Cylvāka Dāls sēdēs sovā gūda krāslā, sēdēsit ari jyus divpadsmit krāslūs un tīsōsit divpadsmit Izraeļa ciļtis. 29 Un ikvīns, kas Manis dēļ pamat sātu, brōli, mōsu, tāvu, mōti, (sīvu), bārnus un teirumus, symtkōrteigi sajems atpakaļ un montōs myužeigū dzeivi. 30 Un daudzejī nu pyrmajim byus pādejī, un nu pādejim pirmī.
