XIV.
Jārs un jō leidzgōjēji.
1 Es skatejūs un raug, uz Siona kolna stōvēja jārs un pi jō stōvēja symts četrudesmit četras tyukstūšas tūs, kam uz pīres beja uzraksteits jō vōrds un jō tāva vōrds. 2 Un nu dabasim es dzērdēju bolsu, kas beja leidzeigs lelu yudiņu trūkšņam un stypra pārkyuņa graudīnim. Bolss, kuru es dzērdēju, skanēja kai citaru spālātōju, kas spēlēja uz citarom. 3 Jī gūda krāsla prīškā, četru dzeivūs byutņu prīškā un vacōkūs prīškā dzīdōja jaunu dzīsmi. Un nikas tōs dzīsmes navarēja īgaumēt, kai tik tī symts četrudesmit četri tyukstūši, kas nu zemes beja atpērkti. 4 Jī ir tī, kas ar sīvītem nav sasatraipejuši; jī ir jaunaveigi un jī sekoj pakaļ jāram, kur vīn tys vastu. Jī ir atpērkti nu cylvākim Dīvam un Jāram kai pirmī. 5 Mali jūs mutē nav atrosti; jī (Dīva gūda krāsla prīškā) ir bez traipa.
Engeļi tīsas sludynōtōji.
6 Es redzēju arī ūtru engeli, kas lidōja pa dabasu vydu. Jam beja jōsludynoj zemes īdzeivōtōjim: vysom tautom, ciltim, volūdom un kōrtom myužeibas Evangelijs. 7 Jys lelā bolsā sauce: Beistitēs Dīva un Jū slavejit, jo Jō tisas stunde jau ir atnōkuse. Pīlyudzit Tū, kas ir radejis dabasus un zemi, jyuru un yudiņa olūtus. 8 Jam sekōja ūtrs engeļs saukdams: Lelō Babilona ir krytuse, ir krytuse, kas ar sovu naceisteibas veinu apreibynōja vysas tautas.
9 Un jim sekōja trešs engeļs, kas lelā bolsā sauce: Kas pīlyugs dzeivinīku, vai jō tālu, un jō zeimi nosōs uz pīres vai uz rūkas, 10 tam jōdzer Dīva dusmes veins, kas ir naatškaideits salīts jō dūsmes kausā. Svātūs engeļu un Jāra prīškā jam byus jōcīš mūkas gunī un sārā. 11 Tūs, kas dzeivinīku un jō tālu pīlyugs un jō vōrda zeimi pījims, mūku dyumi kyupēs vysu myužu un jim nybyus mīra ni dīn ni nakt. 12 Šeit jōpasarōda svātūs patstōveibai, kuri pīsatur pi Dīva bausleibom un pi ticeibas ikš Jezus.
13 Un es dzērdēju nu dabasim bolsu, kas man saceja: Roksti: Svēteigi nūmyrušī, kas nu šō laika mērst ikš Kunga. Patīši, soka Gors, jim nu nōves vōrgim ir jōatsapyuš, jo jūs dorbi īt jim leidza.
14 Es redzēju un raug, bolts mōkūņs un uz mōkūņa sēdēja vīns cylvāka dālam leidzeigs; uz golvas jam beja zalta krūņs un rūkā oss sērps. 15 Un ūtrs engeļs īdams ōrā nu svētneicas lelā bolsā sauce sēžūšajam uz mōkūņa: Izstīp sovu sērpi un sōc pļaut, jo pļaušonas stunde jau ir atnōkuse un vērszemes labeiba jau ir nūkōrsuse. 16 Tad uz mōkūņa sēžūšais aplīce sovu sērpi ap zemi un zemes labeiba beja nūpļauta.
17 Un nu dabasu svētneicas gōja ōrā cyts engeļs, arī jam beja oss sērps. 18 Vēļ cyts engeļs izgōja nu oltora; jam beja vara par guni un jys lelā bolsā sauce tam, kam beja sērps, saceidams: Izstīp sovu sērpi un nūgrīz veinūgas nu zemes veina dōrzim, jo veinūgas jau ir gotovas. 19 Tad engeļs sovu sērpi aplyka ap zemi, nūjēme zemes veina dōrzu un veinūgas samete Dīva dusmes lelajā traukā. 20 Trauku myna ōrpus piļsātas un asnis nu traukim plyuda zyrgim leidz īmovim tyukstūša seši simti stadiju tōlumā.
XIV.
Jārs un jō leidzgōjēji.
1 Es skatejūs un raug, uz Siona kolna stōvēja jārs un pi jō stōvēja symts četrudesmit četras tyukstūšas tūs, kam uz pīres beja uzraksteits jō vōrds un jō tāva vōrds. 2 Un nu dabasim es dzērdēju bolsu, kas beja leidzeigs lelu yudiņu trūkšņam un stypra pārkyuņa graudīnim. Bolss, kuru es dzērdēju, skanēja kai citaru spālātōju, kas spēlēja uz citarom. 3 Jī gūda krāsla prīškā, četru dzeivūs byutņu prīškā un vacōkūs prīškā dzīdōja jaunu dzīsmi. Un nikas tōs dzīsmes navarēja īgaumēt, kai tik tī symts četrudesmit četri tyukstūši, kas nu zemes beja atpērkti. 4 Jī ir tī, kas ar sīvītem nav sasatraipejuši; jī ir jaunaveigi un jī sekoj pakaļ jāram, kur vīn tys vastu. Jī ir atpērkti nu cylvākim Dīvam un Jāram kai pirmī. 5 Mali jūs mutē nav atrosti; jī (Dīva gūda krāsla prīškā) ir bez traipa.
Engeļi tīsas sludynōtōji.
6 Es redzēju arī ūtru engeli, kas lidōja pa dabasu vydu. Jam beja jōsludynoj zemes īdzeivōtōjim: vysom tautom, ciltim, volūdom un kōrtom myužeibas Evangelijs. 7 Jys lelā bolsā sauce: Beistitēs Dīva un Jū slavejit, jo Jō tisas stunde jau ir atnōkuse. Pīlyudzit Tū, kas ir radejis dabasus un zemi, jyuru un yudiņa olūtus. 8 Jam sekōja ūtrs engeļs saukdams: Lelō Babilona ir krytuse, ir krytuse, kas ar sovu naceisteibas veinu apreibynōja vysas tautas.
9 Un jim sekōja trešs engeļs, kas lelā bolsā sauce: Kas pīlyugs dzeivinīku, vai jō tālu, un jō zeimi nosōs uz pīres vai uz rūkas, 10 tam jōdzer Dīva dusmes veins, kas ir naatškaideits salīts jō dūsmes kausā. Svātūs engeļu un Jāra prīškā jam byus jōcīš mūkas gunī un sārā. 11 Tūs, kas dzeivinīku un jō tālu pīlyugs un jō vōrda zeimi pījims, mūku dyumi kyupēs vysu myužu un jim nybyus mīra ni dīn ni nakt. 12 Šeit jōpasarōda svātūs patstōveibai, kuri pīsatur pi Dīva bausleibom un pi ticeibas ikš Jezus.
13 Un es dzērdēju nu dabasim bolsu, kas man saceja: Roksti: Svēteigi nūmyrušī, kas nu šō laika mērst ikš Kunga. Patīši, soka Gors, jim nu nōves vōrgim ir jōatsapyuš, jo jūs dorbi īt jim leidza.
14 Es redzēju un raug, bolts mōkūņs un uz mōkūņa sēdēja vīns cylvāka dālam leidzeigs; uz golvas jam beja zalta krūņs un rūkā oss sērps. 15 Un ūtrs engeļs īdams ōrā nu svētneicas lelā bolsā sauce sēžūšajam uz mōkūņa: Izstīp sovu sērpi un sōc pļaut, jo pļaušonas stunde jau ir atnōkuse un vērszemes labeiba jau ir nūkōrsuse. 16 Tad uz mōkūņa sēžūšais aplīce sovu sērpi ap zemi un zemes labeiba beja nūpļauta.
17 Un nu dabasu svētneicas gōja ōrā cyts engeļs, arī jam beja oss sērps. 18 Vēļ cyts engeļs izgōja nu oltora; jam beja vara par guni un jys lelā bolsā sauce tam, kam beja sērps, saceidams: Izstīp sovu sērpi un nūgrīz veinūgas nu zemes veina dōrzim, jo veinūgas jau ir gotovas. 19 Tad engeļs sovu sērpi aplyka ap zemi, nūjēme zemes veina dōrzu un veinūgas samete Dīva dusmes lelajā traukā. 20 Trauku myna ōrpus piļsātas un asnis nu traukim plyuda zyrgim leidz īmovim tyukstūša seši simti stadiju tōlumā.
