XII.
Ļauni dōrzkūpi.
1 Tad Jys sōce jim runōt pīleidzeibōs: Vīns cylvāks pīstōdeja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka veina mīgtuvi un izbyuvēja tūrni. Tad, atdevis jū veinkūpim uz rentes, aizceļōja kur cytur. 2 Sovā laikā jys nūsyuteja pi veinkūpim kolpu, lai sajimtu sovu daļu nu veina dōrza auglim. 3 Bet tī, pajāmuši, jū sasyta un padzyna prūjom tukšā. 4 Tad jys nūsyuteja uz jim cytu kolpu, bet ari tū jī sadrogōja un izlomōja. 5 Tad jys nūsyuteja vēļ cytu. Tū jī nūnōvēja; ari daudz cytus jī gon sasyta, gon nūnōvēja. 6 Jam palyka tik vīns vīneigais nūmīļōtais dāls. Golā nūsyuteja uz jim ari tū, dūmōdams: Munu dālu jī īcīnēs. 7 Bet tī veinkūpi cyts cytam saceja: Šytys ir mantinīks. Īsim un nūnōvēsim jū, un jō montōjums paliks mums! 8 Jī, sagyvuši jū, nūsyta un izmete nu veina dōrza ōrā.
9 Kū tagad dareis veina dōrza kungs? — Jys atīs, nūbeigs tūs veinkūpus un veina dōrzu atdūs citim. 10 Vai jyus naasat lasejuši Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atsvīde,
ir palicis styura pamatakmiņs;
11 tū padareja Kungs,
myusu acīs breinumu.
12 Jī gribēja Jū sajimt cīši, jo jī nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim. Bet pasabeida ļaužu un, pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Nūdūkļu jautōjums.
13 Pēc tam jī nūsyuteja uz Jū dažus farizejus un Eroda pīkritējus, lai Jū sagyutu runā. 14 Tī pīgōjuši vaicōja: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs un nivīnam nagribi ītikt, jo Tu nasaskot uz cylvāka personas, bet mōci patīseibā Dīva ceļu. Vai ir atļauts moksōt keizaram nūdūkļus, vai nā? Ir jōmoksoj, vai nav jōmoksoj?
15 Radzādams jūs viļteibu, Jys saceja: Kōpēc Mani kārdynojat? Atnesit Maņ denaru, lai Es jū apskotu. 16 Tī atnese. Tad Jys vaicōja nu tim: Kō ir šytei biļde un uzroksts? — Keizara, — tī atbiļdēja. 17 Tad Jezus jim saceja: Atdūdit tū, kas ir keizara, keizaram, un tū, kas ir Dīva, Dīvam. Un tī Jū apbreinōja.
Augšamceļšonōs jautōjums.
18 Atgōja pi Jō sadduceji, kuri nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja: 19 Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo vīns brōļs nūmērdams pamat sīvu, bet bārnu napamat, tad tei sīva ir jōprecej brōļam, lai izmūdynōtu sovam brōļam pēcnōcējus. 20 Beja septeni brōli. Pyrmais, pajēmis sīvu, nūmyra un napamete pēcnōcēju. 21 Tad jū precēja ūtrais un nūmyra bez pēcnōcējim. Ari ar trešū taipat nūtyka. 22 Un visi septeni (jū precēja), bet pēcnōcēju jim nabeja. Golugolā nūmyra ari tei sīvīte; 23 kuram tad augšamceļšonā jei byus sīva? Jei taču visim septenim beja sīva.
24 Jezus jim atbiļdēja: Vai jyus nasamoldat, Rokstu un Dīva vareibas nazynōdami? 25 Taču pīsacāluši nu myrūnim ni vairs precejās, ni ari pi veira īt, bet dzeivoj dabasūs, kai eņgeli. 26 Bet kas atsateic uz pošu myrušūs augšamceļšonūs, tad vai nikod naasat lasejuši Moizeša grōmotā par ēršku kryumu, kur Dīvs jam saceja: Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs un Jākuba Dīvs? 27 Jys taču nava myrušūs, bet dzeivūs Dīvs. Tai tad jyus ļūti moldatēs.
Vyssvareigōkō bausleiba.
28 Tad pīgōja pi Jō klōt vīns Rokstim mōceitais, kas beja nūsaklausejis jūs sarunā un dzērdējis, cik labi Jys tim atbiļdēja, un vaicōja: Kura ir vyssvareigōkō bausleiba?
29 Jezus atbiļdēja: Vyssvareigōkō bausleiba ir: Klausīs, Izraeļ, myusu Kungs Dīvs ir vīns vīneigs Kungs! 30 Mīļoj tad Kungu sovu Dīvu nu vysas sovas sirds un vysas sovas dvēseles, nu vysa prōta un nu vysa sova spāka. 31 Ūtra ir: Mīļoj sovu tyvōkū, kai pats sevi. Par šytom svareigōku bausleibu nava.
32 Rokstim mōceitais Jam atbiļdēja: Labi, Mōceitōj! Tu pareizi teici, ka ir tik vīns vīneigs (Dīvs) un, izjamūt Jū, cyta nava. 33 Jō mīļōšona nu vysas sirds, (nu vysas dvēseles) nu vysa prōta un nu vysa spāka, un tyvōkō mīļōšona, kai sevis paša, ir daudz, daudz vērteigōka par visim dadzynojamim un ašneigim upurim.
34 Jezus, dzērdādams jō prōteigū atbiļdi, tam saceja: Tu naesi vairs tōli nu Dīva vaļsteibas. Nu tō laika nivīns naīsadrūšynōja nu Jō kaut kū vaicōt.
Davida Dāls.
35 Jezus, mōceidams svētneicā, saceja: Kai tad Rokstim mōceitī stōsta, ka Kristus ir Davida Dāls? 36 Taču pats Davids soka Svātajā Gorā:
Kungs saceja munam Kungam:
Sēstīs pa munai lobajai rūkai,
Koleidz es nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
37 Davids pats jū sauc par Kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
Un ļaužu daudzums ar patikšonu Jō klausejōs.
Pōrsorgōjums.
38 Sovā mōceibā Jys saceja: Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim, kuri mīļ staigōt garōs drēbēs, grib, ka jūs uz atklōtim laukumim sveicynōtu, 39 un grib ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pi vīsu golda; 40 jī aprej atraitņu mōjas, itkai atskaiteidami garas lyugšonas; jī sajims ļūti borgu tīsas sprīdumu.
Atraitnes upurs.
41 Tad atsasēdis pret dōvonu skreini, skatejōs, kai ļaudis mete dōvonu skreinē naudu. 42 Daudzeji bogōtnīki īmete daudz. Pīgōjuse vīna nabadzeiga atraitne īmete divi lepti, tys ir vīnu kvadrantu.
43 Tad Jys atsauce klōt sovus mōcekļus un jim saceja: Patīši, Es jums soku: šytei nabadzeigō atraitne īmete dōvonu skreinē vairōk par visim citim metējim. 44 Tōpēc ka visi mete tū, kas jim palīk pōri, bet jei īmete nu sovas nabadzeibas vysu, kas jai beja:— vysu sovu uzturu.
XII.
Ļauni dōrzkūpi.
1 Tad Jys sōce jim runōt pīleidzeibōs: Vīns cylvāks pīstōdeja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka veina mīgtuvi un izbyuvēja tūrni. Tad, atdevis jū veinkūpim uz rentes, aizceļōja kur cytur. 2 Sovā laikā jys nūsyuteja pi veinkūpim kolpu, lai sajimtu sovu daļu nu veina dōrza auglim. 3 Bet tī, pajāmuši, jū sasyta un padzyna prūjom tukšā. 4 Tad jys nūsyuteja uz jim cytu kolpu, bet ari tū jī sadrogōja un izlomōja. 5 Tad jys nūsyuteja vēļ cytu. Tū jī nūnōvēja; ari daudz cytus jī gon sasyta, gon nūnōvēja. 6 Jam palyka tik vīns vīneigais nūmīļōtais dāls. Golā nūsyuteja uz jim ari tū, dūmōdams: Munu dālu jī īcīnēs. 7 Bet tī veinkūpi cyts cytam saceja: Šytys ir mantinīks. Īsim un nūnōvēsim jū, un jō montōjums paliks mums! 8 Jī, sagyvuši jū, nūsyta un izmete nu veina dōrza ōrā.
9 Kū tagad dareis veina dōrza kungs? — Jys atīs, nūbeigs tūs veinkūpus un veina dōrzu atdūs citim. 10 Vai jyus naasat lasejuši Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atsvīde,
ir palicis styura pamatakmiņs;
11 tū padareja Kungs,
myusu acīs breinumu.
12 Jī gribēja Jū sajimt cīši, jo jī nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim. Bet pasabeida ļaužu un, pamatuši Jū, nūgōja prūjom.
Nūdūkļu jautōjums.
13 Pēc tam jī nūsyuteja uz Jū dažus farizejus un Eroda pīkritējus, lai Jū sagyutu runā. 14 Tī pīgōjuši vaicōja: Mōceitōj, mes zynom, ka Tu esi taisneigs un nivīnam nagribi ītikt, jo Tu nasaskot uz cylvāka personas, bet mōci patīseibā Dīva ceļu. Vai ir atļauts moksōt keizaram nūdūkļus, vai nā? Ir jōmoksoj, vai nav jōmoksoj?
15 Radzādams jūs viļteibu, Jys saceja: Kōpēc Mani kārdynojat? Atnesit Maņ denaru, lai Es jū apskotu. 16 Tī atnese. Tad Jys vaicōja nu tim: Kō ir šytei biļde un uzroksts? — Keizara, — tī atbiļdēja. 17 Tad Jezus jim saceja: Atdūdit tū, kas ir keizara, keizaram, un tū, kas ir Dīva, Dīvam. Un tī Jū apbreinōja.
Augšamceļšonōs jautōjums.
18 Atgōja pi Jō sadduceji, kuri nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja: 19 Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo vīns brōļs nūmērdams pamat sīvu, bet bārnu napamat, tad tei sīva ir jōprecej brōļam, lai izmūdynōtu sovam brōļam pēcnōcējus. 20 Beja septeni brōli. Pyrmais, pajēmis sīvu, nūmyra un napamete pēcnōcēju. 21 Tad jū precēja ūtrais un nūmyra bez pēcnōcējim. Ari ar trešū taipat nūtyka. 22 Un visi septeni (jū precēja), bet pēcnōcēju jim nabeja. Golugolā nūmyra ari tei sīvīte; 23 kuram tad augšamceļšonā jei byus sīva? Jei taču visim septenim beja sīva.
24 Jezus jim atbiļdēja: Vai jyus nasamoldat, Rokstu un Dīva vareibas nazynōdami? 25 Taču pīsacāluši nu myrūnim ni vairs precejās, ni ari pi veira īt, bet dzeivoj dabasūs, kai eņgeli. 26 Bet kas atsateic uz pošu myrušūs augšamceļšonūs, tad vai nikod naasat lasejuši Moizeša grōmotā par ēršku kryumu, kur Dīvs jam saceja: Es asmu Abraama Dīvs, Izaaka Dīvs un Jākuba Dīvs? 27 Jys taču nava myrušūs, bet dzeivūs Dīvs. Tai tad jyus ļūti moldatēs.
Vyssvareigōkō bausleiba.
28 Tad pīgōja pi Jō klōt vīns Rokstim mōceitais, kas beja nūsaklausejis jūs sarunā un dzērdējis, cik labi Jys tim atbiļdēja, un vaicōja: Kura ir vyssvareigōkō bausleiba?
29 Jezus atbiļdēja: Vyssvareigōkō bausleiba ir: Klausīs, Izraeļ, myusu Kungs Dīvs ir vīns vīneigs Kungs! 30 Mīļoj tad Kungu sovu Dīvu nu vysas sovas sirds un vysas sovas dvēseles, nu vysa prōta un nu vysa sova spāka. 31 Ūtra ir: Mīļoj sovu tyvōkū, kai pats sevi. Par šytom svareigōku bausleibu nava.
32 Rokstim mōceitais Jam atbiļdēja: Labi, Mōceitōj! Tu pareizi teici, ka ir tik vīns vīneigs (Dīvs) un, izjamūt Jū, cyta nava. 33 Jō mīļōšona nu vysas sirds, (nu vysas dvēseles) nu vysa prōta un nu vysa spāka, un tyvōkō mīļōšona, kai sevis paša, ir daudz, daudz vērteigōka par visim dadzynojamim un ašneigim upurim.
34 Jezus, dzērdādams jō prōteigū atbiļdi, tam saceja: Tu naesi vairs tōli nu Dīva vaļsteibas. Nu tō laika nivīns naīsadrūšynōja nu Jō kaut kū vaicōt.
Davida Dāls.
35 Jezus, mōceidams svētneicā, saceja: Kai tad Rokstim mōceitī stōsta, ka Kristus ir Davida Dāls? 36 Taču pats Davids soka Svātajā Gorā:
Kungs saceja munam Kungam:
Sēstīs pa munai lobajai rūkai,
Koleidz es nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
37 Davids pats jū sauc par Kungu, kai tad Jys var byut jō dāls?
Un ļaužu daudzums ar patikšonu Jō klausejōs.
Pōrsorgōjums.
38 Sovā mōceibā Jys saceja: Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim, kuri mīļ staigōt garōs drēbēs, grib, ka jūs uz atklōtim laukumim sveicynōtu, 39 un grib ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pi vīsu golda; 40 jī aprej atraitņu mōjas, itkai atskaiteidami garas lyugšonas; jī sajims ļūti borgu tīsas sprīdumu.
Atraitnes upurs.
41 Tad atsasēdis pret dōvonu skreini, skatejōs, kai ļaudis mete dōvonu skreinē naudu. 42 Daudzeji bogōtnīki īmete daudz. Pīgōjuse vīna nabadzeiga atraitne īmete divi lepti, tys ir vīnu kvadrantu.
43 Tad Jys atsauce klōt sovus mōcekļus un jim saceja: Patīši, Es jums soku: šytei nabadzeigō atraitne īmete dōvonu skreinē vairōk par visim citim metējim. 44 Tōpēc ka visi mete tū, kas jim palīk pōri, bet jei īmete nu sovas nabadzeibas vysu, kas jai beja:— vysu sovu uzturu.
