XV.
Pīleidzeibas.
1 Muitas īredni un grēcinīki gōja klōt, lai Jō klauseitūs. 2 Farizeji un Rokstim mōceitī kūrnēja saceidami: Šytys pījam grēcinīkus un reizē ar tim ād.
3 Tad Jys tim pasaceja nōkušū pīleidzeibu: 4 Kas byutu nu jums taids cylvāks, kam ir symts vušku un vīna nu tom izgaistu, kas tūs deveņdesmit deveņu napamastu tuksnesī un naītu tōs maklātu, koleidz atrostu? 5 Atradis, pylns prīcas jys pajimtu tū uz sovim placim, 6 un, atgōjis uz sātu, sasauktu sovus draugus un kaimiņus un tim saceitu: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu sovu vušku, kas beja zuduse. 7 Es jums soku, ka dabasūs taipat byus jūsmōka prīca vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ, na kai deveņdesmit deveņu taisneigūs dēļ, kurim grāku vaidēšona navā vajadzeiga.
8 Vai ari, jo kaidai sīvītei, kurai ir desmit drachmu, vīna izgaistu, vai tad jei nadagtu guņs, naslauceitu ustobas un ryupeigi namaklātu, koleidz atrostu? 9 Un atroduse, sasauc kaimines un draudzines saceidama: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu drachmu, kas beja pazuduse. 10 Es jums soku, ka taida pat prīca byus Dīva eņgelim vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ.
11 Tad Jys runōja tōļōk: Vīnam cylvākam beja divi dāli. 12 Jaunōkais nu tim sovam tāvam saceja: Tāvs, atdūd maņ tū monta daļu, kas maņ pīkreit. Un jys izdaleja. 13 Pēc nagara laika jaunōkais dāls, sajēmis vysu kūpā, aizgōja uz tōlejū zemi, un tur, nagūdeigi dzeivōdams, sovu montu izškērde. 14 Kad jys jau vysu beja izputynōjis, tamā molā īsastōja bods, un jam vajadzēja cīst tryukumu. 15 Tad jys, atgōjis pi vīna tōs molas saiminīka, ījēme vītu; tys jū pasyuteja uz sovu teirumu vepru ganeitu. 16 Un jys sovu vādaru gribēja piļdeit ar sānolom, kuras vepri ēde, bet ari tūs jam nikas nadeve. 17 Tad jys, īgōjis pats sevī, saceja: Tik daudz olgōčim pi muna tāva maizes ir pōrpiļneiba, bet es te mērstu bodā! 18 Cēļšūs un īšu uz sovu tāvu un jam saceišu: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi, 19 es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu; padori mani kai vīnu nu sovim olgōčim. 20 Un pīsacēlis aizgōja uz sovu tāvu.
Kad jys vēļ beja tōli, īraudzejis tāvs apsažālōja par jū, un iztecējis prīškā, tū apskova un bučōja. 21 Bet dāls jam saceja: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi; es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu. 22 Bet tāvs pavēlēja sovim kolpim: Atnesit tyuleņ vyslobōkōs drēbes un apgērbit jū, dūdit gradzynu jō rūkā un kūrpes kōjōs. 23 Atnesit tuklū teļu, nūkaunit jū, lai mes ādam un prīcojamēs, 24 jo šytys dāls beja nūmiris un atsadzeivynōja; beja pagaisis, bet atsaroda. Un jī sōce līgsmōtīs.
25 Bet vacōkais dāls beja teirumā. Ejūt atpakaļ un tyvojūtīs pi sātas, jys izdzērda muzyku un rūtaļu dzīsmes. 26 Pasaucis tad vīnu kolpu, jys vaicōja, kas nūteik. 27 Tys jam atbiļdēja: Tovs brōļs ir atgōjis atpakaļ, un tovs tāvs lyka nūkaut tuklū teļu, jo jū vasalu sagaideja atpakaļ. 28 Tad jys aizadusmōja un nagribēja īt īškā.
Tad izgōjis ōrā, tāvs sōce jū pīrunōt. 29 Bet jys tāvam saceja: Raug, es tev tik daudz godu kolpōju un vēļ ni reizes tovas pavēles naasmu pōrkōpis, bet tu maņ nikod naesi īdevis kazlāna, lai es pasaprīcōtu ar sovim draugim. 30 Bet, kad atsagrīze atpakaļ tovs dāls, kurs ar palaidneicom izškērde sovu montu, tu liki dēļ jō nūkaut tuklū teļu! 31 Jys tūmār jam atbiļdēja: Dāls, tu tadei vysod esi pi manis, un vyss, kas maņ pīdar, ir tovs. 32 Vajadzēja tadei sataiseit maļteiti un prīcōtīs, jo šytys tovs brōļs beja nūmiris un atsadzeivynōja, beja pazudis un atsaroda.
XV.
Pīleidzeibas.
1 Muitas īredni un grēcinīki gōja klōt, lai Jō klauseitūs. 2 Farizeji un Rokstim mōceitī kūrnēja saceidami: Šytys pījam grēcinīkus un reizē ar tim ād.
3 Tad Jys tim pasaceja nōkušū pīleidzeibu: 4 Kas byutu nu jums taids cylvāks, kam ir symts vušku un vīna nu tom izgaistu, kas tūs deveņdesmit deveņu napamastu tuksnesī un naītu tōs maklātu, koleidz atrostu? 5 Atradis, pylns prīcas jys pajimtu tū uz sovim placim, 6 un, atgōjis uz sātu, sasauktu sovus draugus un kaimiņus un tim saceitu: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu sovu vušku, kas beja zuduse. 7 Es jums soku, ka dabasūs taipat byus jūsmōka prīca vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ, na kai deveņdesmit deveņu taisneigūs dēļ, kurim grāku vaidēšona navā vajadzeiga.
8 Vai ari, jo kaidai sīvītei, kurai ir desmit drachmu, vīna izgaistu, vai tad jei nadagtu guņs, naslauceitu ustobas un ryupeigi namaklātu, koleidz atrostu? 9 Un atroduse, sasauc kaimines un draudzines saceidama: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu drachmu, kas beja pazuduse. 10 Es jums soku, ka taida pat prīca byus Dīva eņgelim vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ.
11 Tad Jys runōja tōļōk: Vīnam cylvākam beja divi dāli. 12 Jaunōkais nu tim sovam tāvam saceja: Tāvs, atdūd maņ tū monta daļu, kas maņ pīkreit. Un jys izdaleja. 13 Pēc nagara laika jaunōkais dāls, sajēmis vysu kūpā, aizgōja uz tōlejū zemi, un tur, nagūdeigi dzeivōdams, sovu montu izškērde. 14 Kad jys jau vysu beja izputynōjis, tamā molā īsastōja bods, un jam vajadzēja cīst tryukumu. 15 Tad jys, atgōjis pi vīna tōs molas saiminīka, ījēme vītu; tys jū pasyuteja uz sovu teirumu vepru ganeitu. 16 Un jys sovu vādaru gribēja piļdeit ar sānolom, kuras vepri ēde, bet ari tūs jam nikas nadeve. 17 Tad jys, īgōjis pats sevī, saceja: Tik daudz olgōčim pi muna tāva maizes ir pōrpiļneiba, bet es te mērstu bodā! 18 Cēļšūs un īšu uz sovu tāvu un jam saceišu: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi, 19 es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu; padori mani kai vīnu nu sovim olgōčim. 20 Un pīsacēlis aizgōja uz sovu tāvu.
Kad jys vēļ beja tōli, īraudzejis tāvs apsažālōja par jū, un iztecējis prīškā, tū apskova un bučōja. 21 Bet dāls jam saceja: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi; es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu. 22 Bet tāvs pavēlēja sovim kolpim: Atnesit tyuleņ vyslobōkōs drēbes un apgērbit jū, dūdit gradzynu jō rūkā un kūrpes kōjōs. 23 Atnesit tuklū teļu, nūkaunit jū, lai mes ādam un prīcojamēs, 24 jo šytys dāls beja nūmiris un atsadzeivynōja; beja pagaisis, bet atsaroda. Un jī sōce līgsmōtīs.
25 Bet vacōkais dāls beja teirumā. Ejūt atpakaļ un tyvojūtīs pi sātas, jys izdzērda muzyku un rūtaļu dzīsmes. 26 Pasaucis tad vīnu kolpu, jys vaicōja, kas nūteik. 27 Tys jam atbiļdēja: Tovs brōļs ir atgōjis atpakaļ, un tovs tāvs lyka nūkaut tuklū teļu, jo jū vasalu sagaideja atpakaļ. 28 Tad jys aizadusmōja un nagribēja īt īškā.
Tad izgōjis ōrā, tāvs sōce jū pīrunōt. 29 Bet jys tāvam saceja: Raug, es tev tik daudz godu kolpōju un vēļ ni reizes tovas pavēles naasmu pōrkōpis, bet tu maņ nikod naesi īdevis kazlāna, lai es pasaprīcōtu ar sovim draugim. 30 Bet, kad atsagrīze atpakaļ tovs dāls, kurs ar palaidneicom izškērde sovu montu, tu liki dēļ jō nūkaut tuklū teļu! 31 Jys tūmār jam atbiļdēja: Dāls, tu tadei vysod esi pi manis, un vyss, kas maņ pīdar, ir tovs. 32 Vajadzēja tadei sataiseit maļteiti un prīcōtīs, jo šytys tovs brōļs beja nūmiris un atsadzeivynōja, beja pazudis un atsaroda.
