II.
1 Tai tad, metit molā ikvīnu ļaunumu, ikvīnu viļteibu, līkuleibu un skaudeibu un ikvīnu aprunōšonas veidu. 2 Kai jaunpīdzymušī bārni kōrojit pēc goreiga, navyltōta pīna, lai caur tū izaugtu pesteišonai. 3 Jyus jau asot baudejuši cik Kungs ir lobs.
4 Ejat pi Jō klōtu kai pi dzeiva akmiņa, kurs lai gon nu cylvākim atmasts, pi Dīva ir izlaseits un gūdynōts. 5 Ļaunit arī jyusus kai dzeivūs akmiņus ībyuvēt goreigajā svētneicā, svātajā prīstereibā, lai caur Jezu Kristu uzupurātu goreigu, Dīvam pateikamu upuri. 6 Rokstūs ir teikts: Raug, es Sionā īlyku akmini, vīnu izlaseitu dōrgu styurakmini, un kas Jam tic, tys aizkaunāts natiks.
7 Un jums, kas tycat, tys gūds pīdar; bet par naticeigajim ir saceits: Tys akmiņs, kuru byuvātōji atmete, ir palicis par styura akmini, 8 un leidz ar tū par pakrisšonas akmini un pīdauzeibas klinti. Jī nu jō īsaļaunoj, jo jī vōrdam nav paklauseigi; tai tys jim ir nūlamts.
9 Bet jyus asot izlaseitō ciļts, kēniškeigō prīstereiba svāto tauta, adoptātō tauta; jums ir jōsludynoj tō breinumdorbi, kurs jyusus nu tymseibas paaicynōja uz sovu apbreinojamū gaismu. 10 Kaidreiz jyus bejot na tauta, bet tagad jyus asot Dīva tauta; agrōk jums apžālōšonas nabeja, bet tagad jyus asot apžālōti.
11 Nūmīļōtī, es jyusus uzaicynoju: Kai svešinīki un ceļaveiri jyus atsaturit nu mīseigajom īgrybom, kuras karoj pret dvēseli. 12 Storp pogōnim dzeivojit gūdeigi. Tad tī, kas jyusus pasmōdēja kai ļaundarus, redzēs jyusu lobūs dorbus un apraudzeišonas dīnā slavēs Dīvu.
13 Kunga dēļ esit padeveigi ikvīnai cylvāku vērseibai, kai kēneņam, kas stōv pōri par vysim, 14 tai arī pōrvaļdnīkim, kurus jys ir syutejis lai nūstrōpātu ļaundarus un atolgōtu loba dareitōjus. 15 Dīva gryba ir šaida: Jyus ar lobu dzeivi nūklusynōsit nagudrūs cylvāku nazynōšonu. 16 Jyus asot breivi, bet jyus breiveibas nadreikstit izlītōt kai apsaga ļaunumam. Jums jōir kai Dīva kolpim. 17 Cīnejit vysus, mīļojit brōļus, beistitēs Dīva, gūdojit kēneņu.
18 Jyus kolpi bailē esit padeveigi sovim kungim, na tikvīn labsirdeigim un rōmim, bet arī borgajim. 19 Tei ir žēlesteiba, jo kaids tōpēc, ka ir apzineigs pret Dīvu, cīš sōpi, kura jam nataisneigi teik dareita. 20 Kas tad tei byutu par slavu, jo jyusus pōrmōceitu pōrkōpumu dēļ un jyus cīstu? Bet gon tad ir žēlesteiba pi Dīva, jo jyus sōpes cīšat lobu dareidami. 21 Uz tū jyus asot aicynōti. Arī Kristus par jums ir cītis un jums pīmāru atstōjis, lai jyus ītu pa Jō pādim. 22 Jys napadareja nivīna grāka un Jō mutē nav atrosta nikaida viļteiba. 23 Kad Jū pasmōdēja, Jys pretim napasmōdēja, Jys cīte, bet napīdraudēja. Un Jys sovu lītu atvēlēja Tam, kas tīsoj taisneigi. 24 Jys pats sovā mīsā myusu grākus aiznese uz kūka (krysta), lai mes, grākim nūmyruši, dzeivōtu taisneibai. Caur Jō cērtumim jyus asot atgyvuši veseleibu. 25 Jā, jyus bejot kai nusamaļdejušōs vuškas, bet tagad jyus asot atsagrīzuši pi sovu dvēseļu ganeitōja un sorgōtōja.
II.
1 Tai tad, metit molā ikvīnu ļaunumu, ikvīnu viļteibu, līkuleibu un skaudeibu un ikvīnu aprunōšonas veidu. 2 Kai jaunpīdzymušī bārni kōrojit pēc goreiga, navyltōta pīna, lai caur tū izaugtu pesteišonai. 3 Jyus jau asot baudejuši cik Kungs ir lobs.
4 Ejat pi Jō klōtu kai pi dzeiva akmiņa, kurs lai gon nu cylvākim atmasts, pi Dīva ir izlaseits un gūdynōts. 5 Ļaunit arī jyusus kai dzeivūs akmiņus ībyuvēt goreigajā svētneicā, svātajā prīstereibā, lai caur Jezu Kristu uzupurātu goreigu, Dīvam pateikamu upuri. 6 Rokstūs ir teikts: Raug, es Sionā īlyku akmini, vīnu izlaseitu dōrgu styurakmini, un kas Jam tic, tys aizkaunāts natiks.
7 Un jums, kas tycat, tys gūds pīdar; bet par naticeigajim ir saceits: Tys akmiņs, kuru byuvātōji atmete, ir palicis par styura akmini, 8 un leidz ar tū par pakrisšonas akmini un pīdauzeibas klinti. Jī nu jō īsaļaunoj, jo jī vōrdam nav paklauseigi; tai tys jim ir nūlamts.
9 Bet jyus asot izlaseitō ciļts, kēniškeigō prīstereiba svāto tauta, adoptātō tauta; jums ir jōsludynoj tō breinumdorbi, kurs jyusus nu tymseibas paaicynōja uz sovu apbreinojamū gaismu. 10 Kaidreiz jyus bejot na tauta, bet tagad jyus asot Dīva tauta; agrōk jums apžālōšonas nabeja, bet tagad jyus asot apžālōti.
11 Nūmīļōtī, es jyusus uzaicynoju: Kai svešinīki un ceļaveiri jyus atsaturit nu mīseigajom īgrybom, kuras karoj pret dvēseli. 12 Storp pogōnim dzeivojit gūdeigi. Tad tī, kas jyusus pasmōdēja kai ļaundarus, redzēs jyusu lobūs dorbus un apraudzeišonas dīnā slavēs Dīvu.
13 Kunga dēļ esit padeveigi ikvīnai cylvāku vērseibai, kai kēneņam, kas stōv pōri par vysim, 14 tai arī pōrvaļdnīkim, kurus jys ir syutejis lai nūstrōpātu ļaundarus un atolgōtu loba dareitōjus. 15 Dīva gryba ir šaida: Jyus ar lobu dzeivi nūklusynōsit nagudrūs cylvāku nazynōšonu. 16 Jyus asot breivi, bet jyus breiveibas nadreikstit izlītōt kai apsaga ļaunumam. Jums jōir kai Dīva kolpim. 17 Cīnejit vysus, mīļojit brōļus, beistitēs Dīva, gūdojit kēneņu.
18 Jyus kolpi bailē esit padeveigi sovim kungim, na tikvīn labsirdeigim un rōmim, bet arī borgajim. 19 Tei ir žēlesteiba, jo kaids tōpēc, ka ir apzineigs pret Dīvu, cīš sōpi, kura jam nataisneigi teik dareita. 20 Kas tad tei byutu par slavu, jo jyusus pōrmōceitu pōrkōpumu dēļ un jyus cīstu? Bet gon tad ir žēlesteiba pi Dīva, jo jyus sōpes cīšat lobu dareidami. 21 Uz tū jyus asot aicynōti. Arī Kristus par jums ir cītis un jums pīmāru atstōjis, lai jyus ītu pa Jō pādim. 22 Jys napadareja nivīna grāka un Jō mutē nav atrosta nikaida viļteiba. 23 Kad Jū pasmōdēja, Jys pretim napasmōdēja, Jys cīte, bet napīdraudēja. Un Jys sovu lītu atvēlēja Tam, kas tīsoj taisneigi. 24 Jys pats sovā mīsā myusu grākus aiznese uz kūka (krysta), lai mes, grākim nūmyruši, dzeivōtu taisneibai. Caur Jō cērtumim jyus asot atgyvuši veseleibu. 25 Jā, jyus bejot kai nusamaļdejušōs vuškas, bet tagad jyus asot atsagrīzuši pi sovu dvēseļu ganeitōja un sorgōtōja.
