I.
Īvods.
1 Pōvuls, Jezus Kristus kolps, paaicynōtais apostols, izvālātais Dīva Evangelijam, 2 kuru (Dīvs) caur sovim pravīšim svātajūs Rokstūs īprīkš apsūleja, 3 par sovu Dālu, kas pēc mīsas nōk nu Davida ciļts, 4 bet, pēc svātō Gora, caur sovu augšamceļšonūs nu myrūnim pīrōdeja, ka ir vareigais Dīva Dāls — myusu Kungs Jezus Kristus. 5 Caur Jū mes sajēmem apostolatu un žēlesteibu, lai Jō vōrda deļ ticeibai pakļautu vysas tautas. 6 Pi tom pīdarat arī jyus, Jezus Kristus aicynōtī.
7 Vysim Dīva nūmīļōtajim un aicynōtajim svātajim Romā.
Žēlesteiba jums un mīrs nu Dīva, myusu Tāva un nu Kunga Jezus Kristus.
8 Vyspyrms es pasateicu sovam Dīvam caur Jezu Kristu par jums vysim, ka jyusu ticeiba gūdam teik cyldynōta vysā pasaulī. 9 Man līcinīks ir Dīvs, kuram es nu vysas sovas sirds kolpoju, sludynōdams Jō Dāla Evangeliju, ka es sovōs lyugšonōs vysod jyusus pīmiņu, 10 lyugdams, lai man beidzūt, saskaņā ar Dīva grybu, pasaškērtu uz jums ceļš. 11 Jo es ilgojūs jyusus redzēt, lai jyusu pastyprynōšonai snāgtu jums kaut kaidu goreigu žēlesteibas dōvonu. 12 Un it seviški, lai mes vīns ūtru īprīcynōtu myusu ticeibā, kura ir kai muna, tai arī jyusu. 13 Brōļi, es nagrybu nu jums slēpt, ka jau daudz reižu es gribēju pi jums aizīt, bet leidz šam es beju aizkavāts, — lai arī nu jums man byutu kaids nūpalns, kai ir nu pōrejom tautom. 14 Man ir pīnōkums sludynōt Evangeliju kai grekim, tai arī tim, kas pi grekim napīdar, mōceitim un namōceitim, 15 un, par cik tys nu manis ir atkōreigs, arī jums, kas dzeivojit Romā. 16 Es Evangelija nasakauneju. Tys ir Dīva spāks pesteišonai ikvīnam ticeigajam, pyrmōk jūdam, tad arī pogōnam. 17 Jymā atsaklōj Dīva taisneiba nu ticeibas ticēšonai, kai stōv raksteits: Taisneigais dzeivoj nu ticeibas.
Pogōni atstōjuši eistū Dīvu un nūgrymuši grākūs.
18 Tai tad atsaklōj nu dabasim Dīva dusme par ikvīnu tūs cylvāku nataisneibu un bezdīveibu, kuri nataisneibā nūmōc patīseibu, 19 jo tys, kas par Dīvu ir jōzyna, jim ir labi zynoms, jo Dīvs jim tū ir atklōjis. 20 Tys, kas Jymā ir naradzams, kai Jō myužeigō vareiba un cīveiba, Jō dorbūs ar prōtu ir skaidri uztverams jau nu pasauļa radeišonas. Tōpēc jī nav attaisnojami. 21 Lai gon jī Dīvu pazyna, tūmār Jō kai Dīva nagūdynōja un napasateice, bet gon sovā prōtōšonā palyka nīceigi un jūs nasaprateigō sirds aptymsa. 22 Dīžōdamīs, ka šī asūt gudri, jī palyka par muļkim, 23 un namērsteigō Dīva gūdeibu jī atvītōja ar mērsteigō cylvāka, pat putnu, četrkōjaiņu, vai rōpuļu attālu.
24 Tōpēc Dīvs jūs atdeve jūs pošu sirds kōreibom — naceisteibai, un jī sovstarpeigi apgāneja sovas mīsas. 25 Dīva taisneibu jī atvītōja ar malim, radeibu gūdynōja un pīlyudze vairōk na kai Radeitōju, kas lai ir slaveits myužeigi. Amen.
26 Tōpēc Dīvs jūs atstōja naceistūs kōreibu varā: jūs sīvītes dabyskū sadzeivi atvītōja ar pretdabyskū; 27 tai pat arī veiri atstōja dabyskū sadzeivi ar sīvom un īsadaga naceistā kōreibā vīns pret ūtru, veirīši, pīkūpdami bezkauneibu ar veirīšim, par sovim moldim sajēme sovu nūpeļneitū strōpi.
28 Un tōpēc, ka jī Dīva atzeišonu nauzskateja par vajadzeigu, Dīvs jūs atstōja naprōteigā pōrlīceibā: dareit tū, kas napīdar. 29 Jī ir pylni vysaidas nataisneibas, ļaunuma, montkōreibas, ļauneibas, pylni skaudeibas, slapkaveibas, kiļdu, viļteibas un ļaundareibas; jī ir apmalōtōji, 30 aprunōtōji, Dīva naīradzātōji, pasmōdātōji, lepneigī, ļaunumā veiklī, dzymdynōtōjim napaklauseigī, 31 naprōteigī, nauzticeigī, cītsirdeigī, nažēleigī. 32 Lai gon jī Dīva lyukumu zyna ka tī, kas taidas lītas dora, ir nūdūdami nōvei, tūmār na tik vin poši tū dora, bet arī pīkreit tim, kas tū dora.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
