XIII.
Jezus un mōcekli.
1 Ejūt nu svētneicas ōrā, saceja Jam vīns nu Jō mōceklim: Mōceitōj, skot, cik skaisti akmini, cik skaistas ceļtnes! 2 Bet Jezus jam saceja: Vai tu redzi šytōs varūneigōs ceļtnes? Bet te napaliks akmiņs uz akmiņa, kas natyktu nūjaukts.
3 Kad Jys atsasāda uz Eleja kolna pretim pret svētneicu, tad Pīters, Jākubs, Jōņs un Andrivs paslapyn vaicōja: 4 Pasoki mums, kod tys nūtiks? Un kaida tō vysa izapiļdeišonai zeime?
Spaidi pyrms Jō atnōkšonas.
5 Jezus sōce stōsteit: Esit uzmaneigi, ka jyusu kas napīvyltu.
6 Daudzeji uzastōs Munā vōrdā un saceis: Es asmu (Kristus) un daudz kurūs pīviļs.
7 Kad jyus izdzērssit par karim un karu ziņom, tad nasabeistit. Tam gon jōnūteik, bet ar tū vēļ nava gols. 8 Jo sasaceļs tauta pret tautu un vaļsts pret vaļsti. Vītom nūtiks zemes treisēšona un bods. Bet šytys ir tikai spaidu īsōkums.
9 Esit tad nūmūdā paši par sevi. Jyusus tadei Manis dēļ nūdūs tīsom; synagogōs šausteis, un jyus tiksit vasti Manis dēļ pōrvaļdnīku un kēneņu prīškā, lai nūdūtu jim līceibu. 10 Pyrmōk, tūmār, jōpasludynoj vysom tautom Evangelijs.
11 Bet, kad jyusus vess tīsas prīškā, tad īprīkš nasaryupejit par tū, kas jōrunoj; pasokit tikai tū, kas jums tamā stuņdē byus īdūts. Na jyus tadei esit tī runōtōji, bet Svātais Gors.
12 Brōļs nūdūs nōvei sovu brōli, un tāvs bārnu. Bārni uzastōs pret sovim dzymdynōtōjim un jūs nūnōvēs. 13 Muna vōrda dēļ jyus byusit nu visim īneisti. Bet kas izturēs leidz golam, tys byus izpesteits.
Jeruzalemas izpūsteišona.
14 Kad jyus īraudzeisit izpūsteišonas šausmas, lai kur jei bejuse, — laseitōjs lai īvāroj — tūlaik tys, kas ir Judejā, lai bāg kolnūs; 15 tys, kas ir uz jumta, lai nakōp mōjā īkšā, kaut kō nu turīnes pajimtu; 16 kas ir teirumā, tys lai nasagrīž atpakaļ pajimt sovus svōrkus. 17 Bet bāda tamōs dīnōs tom, kas ir mōtes cereibōs un zeideitōjas. 18 Lyudzit, ka tys nanūtyktu zīmā.
19 Tamōs dīnōs byus tik leli spaidi, kaidu nava bejis nu pasauļa īsōkuma, kuru Dīvs radeja, leidz šam laikam un nabyus nōkūtnē. 20 Jo Kungs tūs dīnu nabyutu saeisynōjis, nabyutu izglōbts nivīns cylvāks. Bet izlaseitūs dēļ Jys tōs dīnas saeisynōja.
Pasauļa gola zeimes.
21 Jo tūlaik jums kas teiktu: Raug, Kristus ir te! Vai tur, — naticit. 22 Jo uzastōs vyltu kristusi un vyltu pravīši un dareis zeimes un breinumus, lai pīvyltu, jo tys byutu varams, pat izlaseitūs. 23 Esit tad nūmūdā! Raug, Es jums vysu īprikš pastōsteju.
24 Bet pēc spaidim tamōs dīnōs aptimss saule un mēness vairs naspeidēs, 25 nu debesim bērs zvaigznes, un debess spāki tiks satrīkti.
26 Tad īraudzeis Cylvāka Dālu atejam vērs mōkūnim lelā vareibā un gūdā. 27 Jys tad izsyuteis sovus eņgeļus, un jī nu četrom vēju pusem savōks kūpā Jō izlaseitūs, nu pasaules molas leidz dabasu golam.
Jeruzalemas izpūsteišona nav tōli.
28 Mōcitēs pīleidzeibai nu figu kūka: Kad jō zori jau pībrīst un plaukst lopas, tad jyus zynat, ka tyvojās vosora. 29 Taipat (jums), kad redzēsit tū nūteikam, jōpazeist, ka tys ir jau tyvu pi durovom. 30 Patīši, Es jums soku: Šytys dzymums vēļ naizniks, koleidz tys vyss nūtiks. 31 Debess un zeme izniks, bet muni vōrdi naizniks.
32 Bet par tū dīnu un par tū stuņdi nikas nikō nazyna, ni eņgeli dabasūs, ni Dāls, kai vīneigi Tāvs.
Pamūdynōjums byut nūmūdā.
33 Sorgojitēs, esit nūmūdā un lyudzates, jo jyus nazinit, kod tys laiks atnōks.
34 Nūtiks kai cylvākam, kas, pametis sovu mōju, laidēs ceļā. Jys deve sovim koļpim pylnu vaļu un ikvīnam aizrōdeja dorbu, durovu sorgam pīsaceja byut nūmūdā. 35 Esit tad nūmūdā, jo jyus nazinit, kod noma kungs atīs: vai vokorā, vai pušnaktīs, vai gaiļu dzīdōšonas laikā, vai agri reitā. 36 Jys var atīt nagaidams un atrast jyusus guļūt.
37 Kū Es jums soku, tū pošu soku visim: esit nūmūdā.
© Aloizius Broks: Svātī roksti. Jezus Kristus Evangelijs und Apostolu Darbi 1933, Apostols vystules i apokalypsis 1937.
